Iesaki rakstu: 
Daudzi man lūdza izteikt viedokli par pašreizējiem notikumiem arī saistībā ar aktivitātēm pie Pārdaugavas pieminekļa. Ja par šo Pārdaugavas memoriāla nojaukšanu tik aktīvi un pat agresīvi kādi varas politiķi runā tagad, dažus mēnešus pirms Saeimas vēlēšanām, tad tas ir tikai un vienīgi tāpēc, lai vāktu vēlētāju balsis, bet nevis Latvijas cilvēku interesēs. Turklāt tas ir kā naida slazds, kurā daudzi jau ir iekrituši. Un vēl par miljoniem nodokļu maksātāju naudas.
Ja visas šīs akcijas tiešām būtu Latvijas cilvēku interesēs, tad šī valdība un Rīgas dome jau sen būtu izvietojusi pie šī pieminekļa uzskatāmus un skaidrus plakātus vai norādes par šo vietu un notikumiem tajā — kā jau es to publiski ierosināju pirms 10 gadiem.
2010. gadā par Uzvaras laukuma vēsturi iznāca mana grāmata “Spridzinātāji”.
2012. gadā, kopā ar toreizējiem domubiedriem iesniedzu oficiālu pieteikumu, ko atbalstīja vairāk nekā 10 000 cilvēku ar saviem parakstiem, un 2016. gadā šī iniciatīva tika iesniegta Saeimā, bet Saeima noraidīja ne tikai īstā Uzvaras laukuma atjaunošanas ideju, bet pat tik elementāru prasību, pavisam elementāru lietu kā izvietot informatīvus plakātus, stendus tajā vietā.
Mana iniciatīva bija un joprojām ir: informēt sabiedrību, iepazīstināt cilvēkus ar šīs vietas vēsturi un objektīvo patiesību!
Toreiz, kā arī tagad “Saskaņa” bija opozīcijā — būtisko iniciatīvu noraidīja tieši varas partijas. Tā vietā, lai beidzot aizvāktu savu noziedzīgo OIK elektrībai, atdotu Latvijas iedzīvotājiem cilvēktiesības, vārda un izpausmes brīvību, ekonomiskās iespējas, rūpētos par valsti, dabiskām ģimenēm un tautu, nu varas partijas un tām pakalpīgie ļaudis naido, šķeļ, kurina ienaidu un histēriju arī šī Pārdaugavas pieminekļa kontekstā.
Ja Uzvaras laukumā būtu bijušas norādes, kā jau pirms gadiem oficiāli rosināju, tad cilvēki zinātu, ka:
1) šim laukumam Latvijas laikā bija valstiska nozīme, tas simbolizēja Latvijas uzvaru un patiesi neatkarīgas Latvijas valsts iegūšanu. Tajā notika gan Latvijas armijas un aizsargu parādes, gan vispārējie Latviešu Dziesmusvētki, lielākie un spēcīgākie Latvijas vēsturē. Tur, kur tagad ir betona veidojuma pamatne, savulaik kopkorus diriģēja Jāzeps Vītols.
Kārļa Ulmaņa laikā Uzvaras laukumam bija grandioza iecere, un tauta saziedoja miljoniem latu Dziesmusvētku estrādei tur (un nevis Mežaparkā), Olimpiskajam stadionam, piemiņas un uzvaras obeliska izbūvei.
2) Neilgi pēc tam, kad Latvija zaudēja neatkarību, saziedoto naudu pievāca Staļina padomju vara, un 1941. gadā tieši no šīs vietas 14. jūnija naktī izbrauca simtiem kravas mašīnu ar bruņotiem čekistiem, lai veiktu rīdzinieku deportācijas.
3) Pēc II pasaules kara — 1946. gadā — un atkal jau tieši šajā laukumā pakāra nacistu ģenerāļus ar masu slepkavu Jekelnu priekšgalā.
4) Tad šī vieta ar apstādījumiem tika nosaukta par Kompartijas 22. kongresa parku. Bāriņu ielas nosaukums pazuda 1974. gadā, to nosauca padomju militārista Andreja Stučenko vārdā. Latviskie ielu nosaukumi tolaik pazuda viens pēc otra, ielas pārdēvēja dažādu PSRS darboņu vārdos.
5) Un tad LPSR stagnācijas laiku kompartijas privileģētā varas elite, kas iepirkās savos specveikalos, ārstējās specpoliklīnikās, kuras ierindas padomju pilsoņiem bija liegtas, izdomāja parkā ierīkot pieminekli “Padomju Latvijas atbrīvotājiem no fašistiskajiem iebrucējiem”. Izsludināja konkursu. Pirmo vietu neieguva neviens. Padomju pasūtījuma darbiem nebija sevišķas tēlnieku piekrišanas, jo kompartijas funkcionāri stingri un brutāli kropļoja viņu radošumu. Tēlnieks Aivars Gulbis, kas veidojis Mātes Dzimtenes tēlu, man stāstīja, ka partijnieki pavēlējuši izmainīt viņa ieceri: izņemt bērnu no skulptūras rokām… Jo esot šucmaņu bērns! — arī citus tamlīdzīgus murgus gvelza partijnieki.
Sākotnēji piemiņas vieta bija salīdzinoši neliels māksliniecisks veidojums, bez butaforijas apkārtnē. Bet vietējās kompartijas vadība pavēlēja citādi. Piemēram, tāds viņu dizainers Bugajevs norādīja: “Ja Brīvības piemineklī ir trīs zvaigznes, tad mums te būs piecas, augstāk nekā Brīvības piemineklim.” Tā sacentās, tā pretstatīja, speciāli kultivējot tādu kā tautas un iedzīvotāju šķelšanu.
Un to visu iecēla tieši Latvijas laika Uzvaras laukumā, cenšoties pilnīgi izmainīt un izdzēst neatkarīgās Latvijas uzvaras jēdzienu…
Pieminekli 1985. gadā atklāja Boriss Pugo, tas pats, kurš 1989. gadā PSRS kopā ar citiem “līdzbiedriem” rīkoja puču un nošāvās.
1990. gadu sākumā par to kompartijas pasūtījuma pieminekli Pārdaugavā nebija lielas intereses, tā pakājē sagūla atkritumi, to izmantoja kā sabiedrisko tualeti, iedzeršanu, pļēgurošanas vietu...
Bet vēlāk iedarbināja īpašu propagandu. Un tas kļuva par Ušakova priekšvēlēšanu laukumu, un piemineklis ļoti bieži izvērtās par naida kurināšanas vietu starp tautām, par dažādu politisko spēku priekšvēlēšanu aktivitāšu vietu.
Tieši Uzvaras parka komplekss dažām varas partijām regulāri palīdzēja piesegt savu nespēju kaut ko jēgpilnu darīt valsts ekonomikas labā, piesegt pašu veikto Latvijas ekonomikas graušanu un kurināja naidu, neiecietību, šķelšanu. Tagad, piemēram, lai atceltu noziedzīgo OIK elektrībai, viņi OIK saglabā, bet rīko aktivitātes Pārdaugavā, bazūnējot saukļus savos masu medijos, cerot, ka cilvēki uz tiem uzķersies un neredzēs patieso postu, ko šīs varas partijas nodara gandrīz vai katram Latvijā.
Jau 1996. gadā šo Pārdaugavas zvaigžņoto betona veidojumu kā komunisma varas un Latvijas okupācijas simbolu gribēja uzspridzināt jaunu cilvēku grupa. Spridzinot divi no viņiem aizgāja bojā, pārējos salika t.s. “brīvās” Latvijas cietumā.
Bet, tā kā piemineklis jau bija aizspridzināts, uzsākās nopietnas runas par tā demontāžu. Un tieši tad iesaistījās sorosītiskā prese, piemēram, pašreizējās Levita galma kundzes Ēlertes kūrētā “Diena” un Aivars Ozoliņš toreiz smagi gānīja demontāžas ieceri: “izlemjot nogāzt, būsim teroristi” utt., lai arī ļoti daudzi Latvijā taču to memoriālu uztvēra kā komunistiskā režīma un Latvijas padomju okupācijas, nevis “atbrīvotāju” simbolu.
Tad kāpēc tolaik t.s. sorosītiem bija tik svarīgi saglabāt šo pieminekli? Bez jebkādām norādēm par tās vietas vēsturi! Kā jau mēs paredzējām — lai no jauna izspēlētu “pieminekļa kārti” brīdī, kad pašiem par viņu noziedzīgo darbību ūdens smelsies mutē?
Vai tāpēc, ka tieši saliedēta Latvijas sabiedrība ir viņu lielākais bieds? Tāpēc, ka viņus biedē godīgs, veselīgs, atklāts dialogs? Arī starpvalstu līmenī? Vai tāpēc, ka jebkura atklātība, patiesība arī par šo vietu ir viņiem tik nepatīkama?
Un taču, kā tagad to skaidri redzam, vai tas bija arī tāpēc, lai vēlāk smagi pazemotu cilvēkus? Lai ņirgātos par cilvēcību? Lai ar smago tehniku aizšķūrētu ziedus, uzspļaujot cilvēku piemiņas jūtām pret karā kritušajiem? Izrādot augstākā līmeņa necieņu pret ziedu licējiem. Kā lai cilvēki zina, ka tajā vietā nav kapi, apbedījuma vietas, ja viņus tura neziņā? Bet ziedus jau neliek tikai slavinot, tos liek arī pieminot, — daudzi gāja bojā cīņās pret nacismu. Ja uzvarētu Hitlers, nebūtu ne Latvijas, ne latviešu, tas ir daudz dokumentēts — vien Latvijā bieži centušies to noklusēt. Ja kāds to noliedz, tas apzināti melo vai ir sevišķi mazinformēts.
Bet Uzvaras laukums ir tikai viena no epizodēm priekšvēlēšanu laikā — lai novērstu uzmanību no daudz svarīgākām lietām mūsu valstī. Un vienlaikus izrādās, arī veikli sashēmots plāniņš — kā varas partiju un Staķa domes šepmaņiem “pievākt” vēl miljonus no mūsu nodokļu naudas.
Ikvienam Latvijā novēlu vērīgu skatu, zināšanas, pašapziņu, tad ar jums būs grūti manipulēt, ievilkt svešās aktivitātēs, piedāvājot histēriskus viltus mānekļus. Neļaujiet novērst uzmanību no daudz būtiskākām lietām un norisēm mūsu valstī! Un vienmēr saglabājiet cilvēcību, drosmi un veselo saprātu.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
