Aleksandrs Kiršteins: “Demokrātija, ko neierobežo morāles kompass, ir aitu tiesības izvēlēties labāko cirpēju.”

Kas patlaban Latvijā ir demokrātija – tautas gribas īstenošana vai tikai vēlēšanu modelis? Tā vien šķiet, ka ievēlēts tiek simtgalvains monarhs, kurš valdot nekalpo, bet izrīko un soda. Pārāk bieži dzirdu vaicājam, kādēļ notiek politiska netaisnība, tautas dotu varu izmantojot pret pašu tautu.

Vinstons Čērčils teica, ka demokrātija ir sliktākā pārvaldes forma, ja neskaita citas, kas ik pa laikam tiek izmēģinātas. Bet japāņu politikas filozofs Jošiširo Fukujama secināja, ka nav nekā labāka par apgaismotu (!) absolūtismu jeb monarhiju vai autoritārismu. Viens gudrs un krietns cilvēks, kuru neierobežo politisko frakciju plurālisms un nebremzē politiskie kompromisi, spēj paveikt kopīgam valsts labumam vairāk nekā 100 cilvēku komanda, turklāt izdarīt to īsākā laikā.

Latvijas gadījumā četru gadu periods ir pārāk īss laiks, lai valdība spētu īstenot ilgtermiņa projektus. Pat tad, ja tos izstrādā, nenotiek pārmantojamība, jo nākamā valdība neuzņemas atbildību par iepriekšējās valdības plāniem. Tā ir tieši tā pati “parlamentārisma krīze”, kā to dēvē vēsturnieki, runājot par Kārļa Ulmaņa varas iegūšanas cēloņiem. Pirms 1934. gada apvērsuma valdības darba termiņš bija trīs gadi. Ulmanis sešos gados uzbūvēja Ķeguma HES, palielināja armiju, iesāka Rīgas pārbūvi, attīstīja autobūvi un aviāciju.

Mazā valstī, kuru vada četras vai piecas partijas, demokrātija nav funkcionāla. Pat katra partija ir iekšēji sašķelta vai nu ideju trūkuma, vai arī sīkpartiju dēļ. Piemēram, Jaunā Vienotība – arī to veido piecas partijas! Tas arī ir viens no iemesliem Latvijas nespējai īstenot mūsu potenciālu. Vienotai tautai ir lielākas priekšrocības.

Tās ir patiesības, kas laiku pa laikam tiek atklātas no jauna un atkal aizmirstas. Taču netrūkst piemēru par dažu tautu, piemēram, poļu homogēnajiem sabiedrības uzskatiem, spējot konservatīvajai partijai “Likums un taisnīgums” deviņus gadus nodrošināt vairākuma atbalstu. Kā to panākt?

Partijas vadītājam Aleksanderam Kačinskim izdevās izveidot profesionāļu valdību. Četrdesmit miljonu tautai ir lielāki intelektuālie resursi, vairāk cilvēku, kas spēj izturēt ilgstošu atlasi. Šajos gados Polija ir ārkārtīgi augusi ne tikai ekonomiski, bet arī militāri. Un Polija ir labs piemērs arī tādēļ, ka tā pierāda, ko spēj morāli šķīsti un izglītoti cilvēki, ja tiem uztic gandrīz absolūtu varu.

Profesionalitāte un ekonomikas izaugsme nav vienīgie kritēriji. Latvijā vēsturiski robežu starp politisko piedāvājumu un izvēli noteikušas vērtības. Un arī Polijā, jo Kačinska prioritāte bija dzimstības palielināšana un svešas civilizācijas imigrantu neielaišana valstī. Kādas ir latviešu vērtības?

Savas zemes vēsture jāpieņem tāda, kāda tā ir. Ja kaut kas neapmierina, tad mums jāmainās. Izklausās skarbi, bet jāatzīst, ka latvietis ir kreiss individuālists, kas necieš līderību starp savējiem. Iespējams, tas ir tā sauktais viensētnieciskums, kas paģērē ideju par vienādību (nevis vienlīdzību), jo visi grib būt kungi savā zemē. Latviešu literatūra tam par liecību – mūs ļoti uztrauc, ja kāds kļūst turīgs, tas ir ļaunais tēls. Galvenie varoņi necieš privāto iniciatīvu un cīnās par solidaritāti. Tas ir latviskais kreisums arī politikā. Muižu dedzināšana un Stučkas režīms tam par piemēru. Protams, rūgta pieredze ir labākās zāles. Solidaritātes ideju atsver nacionālisms. Stučka bija nacionāls – viņa valdībā bija tikai latvieši, latviešu valoda skolās etc. Okupācijas gados latvieši pretojās padomju varai tās krieviskuma dēļ. Nacionālkomunisti vēlējās attīstīt vietējo rūpniecību bez krievu un citu tautību imigrantu ieplūdināšanas Latvijā  un bez rusifikācijas. Bet pret ekonomikas modeli latvieši neprotestēja.

Nacionālisms nosaka tautas dzīvotspēju, bet latviešus raksturo politiskās filozofijas izpratnes trūkums, jo līdzās nacionālo pazīmju – valodas un kultūras – saglabāšanai eksistē arī citi jautājumi. Ekonomikas kreisums nekur nav zudis. Vēl nesen “Progresīvie” aktualizēja jautājumu par mantojuma nodokli 40 procentu apmērā no mantojuma vērtības, bet Ašeradens plāno nodokļu “optimizāciju” (lasi: palielināšanu!). Cilvēki, kas nekad vaiga sviedros nav maizi pelnījuši, piemēram, Briškens, nokļūstot “RB Rail” attīstības vadītāja amatā, panāk, ka viņa alga tiek paaugstināta līdz 20 000 eiro mēnesī.

Vai atbildības uzņemšanās un sods ārpus nepārvēlēšanas rāmjiem eksistē? Kā ar goda standartiem? Vai kāds “RB Rail” dēļ nokļūs cietumā vai Kalnciema raktuvēs? Arhetipiski politiķis ir tēvs, vieds dzimtas vecākais, taču tagad politiķi uzvedas kā nenobrieduši pusaudži.

Nē, konkrētajā gadījumā Briškens sodīts netiks. Turklāt diez vai pēc nonākšanas satiksmes ministra krēslā viņš publiski nožēlos grēkus par paša sastrādātajām nelietībām gan “RB Rail”, gan tagad, bezatbildīgi tērējot pilsoņu naudu. Diemžēl Latvijas kolektīvo mentalitāti patlaban raksturo totāls gribas trūkums, kas it īpaši caurauž birokrātiju. Briškena gadījumā būtu jāsoda gara bezgribas un bezatbildības piesātināta birokrātijas ķēde, kas atļāva viņam saņemt tik lielu algu. Bet tā ir tikai viena neliela šīs problēmas vizualizācija.

Gribas trūkumu pierāda jau folklorizējies teiciens, ka latvieši ir labi juristi, bet slikti politiķi. Vēl aizvien nav lustrētas tiesas, ir nelojāla policija, Krievijas spiegi tiek notverti, atbrīvoti pret drošības naudu, ļaujot tiem aizbēgt uz Krieviju, turklāt to atkārto vieni un tie paši tiesneši. Vai par to nebūtu jāsoda?

Ir ārkārtīgi daudz problēmu, kas jau sen apzinātas, bet netiek likvidētas. Krievu 19. gs. rakstnieks Saltikovs-Ščedrins rakstīja: ja kāds aizmigtu un atmostos pēc simts gadiem, viņš redzētu, ka visi zog un, jautri smejoties, viens otram jautā, kad gan tas viss reiz beigsies!

Notiek valsts pamatu noārdīšana, kas ļauj valdīt “nenobriedušiem pusaudžiem”. Piemēram, vēlēšanu sistēmas nepārdomāti grozījumi. Vienam kandidātam vairs nav iespējams balotēties visos vēlēšanu apgabalos. Spēcīga personība savam sarakstam varēja nodrošināt daudz lielāku balstu skaitu, un vairākumu Saeimā varēja izveidot pat no divām partijām, tādējādi mazinot sašķeltību. Otrs piemērs: slēgtās balsošanas kārtības maiņa uz atklāto balsošanu Saeimā, ieceļot valsts prezidentus, finanšu organizāciju vadītājus vai Satversmes tiesnešus. To pieprasīja partiju sponsori, lai kontrolētu, kā notiek iepriekš sarunāto, viņiem vajadzīgo cilvēku ievēlēšana.

Tas, manuprāt, ir pseidodemokrātiski un balstās kroplā vienlīdzības izpratnē – labākajam samazinot izredzes, bet vājākajam tās palielinot. Taču nav divu vienādu cilvēki. Mums ir dotas dažādas spējas un dažādā mērā. Tāpēc par galveno kritēriju būtu jākļūst profesionalitātei un emocionālajai inteliģencei. Vai tu atbalsti obligāto zināšanu testu deputātiem un ministriem? Vismaz tādēļ, lai noteiktu deputātu lojalitāti pret Latvijas valsti.

Neatbalstu. Man patīk korporatīvās pārvaldes sistēma. Proti, Saeimā ir politiķi, bet valdību jāveido tikai konkrētu nozaru speciālistiem, kuri sevi pierādījuši ar darbu un panākumiem savā jomā. Tiem jābūt galvenajiem kvalitātes rādītājiem. Šāda sistēma ir pastāvējusi Portugālē, Vācijā, Japānā un arī Latvijā līdz Otrajam pasaules karam. Korporatīvā pārvalde nozīmē spējīgāko atrašana nozarēs, uzņēmumu apvienībās jeb kamerās, kā to sāka Latvijā. Un katras profesionālas apvienības vai kameras spējīgākajiem vadītājiem paveras ceļš arī uz valsts pārvaldi. Tas nodrošina profesionalitāti un pārmantojamību.

Bet Ulmaņa kameru sistēmu vadīja politiskie inženieri, nevis jomas speciālisti no pašām kamerām. Vispirms lojāls ministrs, tikai pēc tam viņa caur konkrēto kameru izveidota komanda. Kādi kritēriji nosaka šo “politisko inženieru” atlasi? Un kādām kvalitātēm jāpiemīt labam politiķim?

Mūsdienās tiek izcelta izglītības nozīme, ko, protams, nevar noliegt, taču tās saturu ir skaudri skārusi “inflācija”. Proti, neviena skola (izglītības iestāde visplašākajā nozīmē) nevar sagatavot labus speciālistus. Tu pareizi saki, ka vienlīdzības nav, jo cilvēku prāta spējas ir atšķirīgas un gudrību nevar iemācīt. To raksturo Pareto princips, proti, 20 procentiem cilvēku pieder 80 procentu intelektuālo resursu. Bet skolās mācās visi! Studijas pat Londonas vai Stokholmas ekonomikas skolās negarantē tās absolventiem spēju vai prasmi dibināt veiksmīgus, inovatīvus uzņēmumus. Bet to bieži izdodas īstenot ar paradoksālu domāšanu apveltītiem jauniešiem kādā garāža, – tiem, kas saredz iespēju, ko lielie uzņēmumi ir nogulējuši. Piemēram, “Nokia” un Stīva Džobsa viedtālruņi vai lidmašīnas “Tarragon” ražotāji.

Politiķim nepieciešama, pirmkārt, prasme atšķirt svarīgo no nesvarīgā, otrkārt, griba kalpot kopīga labuma mērķim, nebaidoties no neveiksmēm, un, treškārt, godaprāts. Pārāk bieži tiek aizmirsta morālo kritēriju nepieciešamība. Politiķis ir savas morāles vadīts ierocis. Tādēļ viņa gribas kompasam jārāda tikumu virzienā. Savukārt ignorance un augstprātība politiķim ir visbīstamākās īpašības, jo šāds politiķis nodara lielu ļaunumu ne tikai sev, bet daudziem. Līdz ar to politikai vajadzētu būt nevis vaļaspriekam, bet personības kvalitāšu diktētam pienākumam. Ja kāds iebildīs, ka morāles nozīme ir pārvērtēta, tad jāatsaucas uz komunistiem, kaut vai uz Stučku – tieši vērtību trūkums izraisīja teroru, represijas, koncentrācijas nometņu būvēšanu un nāvessodus. Politiķis bez morāles ir ļaundaris, kas sagrābis varu.

Tātad politiķa darbs nav piemērots visiem, tas neizriet tikai no cilvēka vēlmes kļūt par politiķi. Kad būtu jāsāk politiskā karjera?

Kad iegūta sociālās dzīves pieredze. Kādam tā var būt pēc divdesmit gadiem, citam pēc četrdesmit. Tamdēļ vēlēšanu tiesības no sešpadsmit gadu vecuma ir nepieļaujamas, jo cilvēks vēl nav iepazinis realitāti un savu vietu tajā, nav nostabilizējies vērtību laukā. Trūkst arī analītisko spēju izprast elementāras ekonomikas likumsakarības. Nav nobriedusi atbildības sajūta.

Kādēļ jauni cilvēki, piemēram, “Progresīvie” sevi piesaka ar “jaunības enerģiju un vēlmi mainīt pasauli”? “Pasaules mainīšanas” matrica caurauž atjaunotās Latvijas politisko piedāvājumu. Nejauši ieraudzīju gadus divdesmit vecas vēlēšanu programmas, kas ir pilnas ar saukļiem “mainīsim, pārbūvēsim, uzlabosim”. Pilnīgošanās ir cilvēka dzīves pamats, bet kādēļ būtu jāmaina pasaule? Vai tas ir tevis minētās ignorances un augstprātības piemērs?

Vēlme mainīt pasauli ir viena no galvenajām infantilisma pazīmēm. Gluži tāpat kā visi “laimīgās nākotnes” apsolījumi ir vecs komunistu triks. Nevis analizēt to, kas ir paveikts, bet solīt realitātē nepamatotus abstraktus labumus nākotnē.

Vēsture ir pierādījusi, ka individuālo un politisko dzīvi veido konkrētas, absolūtas likumsakarības. Katrai rīcībai ir likumsakarīgas sekas. Ja sekas ir negatīvas, tad vainīga ir nevis pasaule, bet gan tevis paša garīgais aklums. Visas valstis, kas pārmaiņas ieviesušas nevis līdzīgi Šveicei, Japānai vai Luksemburgai evolūcijas ceļā,  bet gan revolūciju ceļā kā Krievija un kreisās Latīņamerikas un Āfrikas valstis, ir nevis attīstījušās, bet degradējušas.

Kas ir valsts? Šķiet, tā kļuvusi par sociālu institūciju un naudas maku intersekcionālu “sabiedrības grupu jeb kopienu” privileģēšanai. Ir aizmirsts, ka valsts jēgu diktē Satversme un vēsture, definējot attieksmi pret ikdienu. Spēles laukam ir robežas. Politiķis nedrīkst būt veikalnieks, kurš sola apmierināt visas vēlētāju iegribas.

Precīzi! Tā kā valsti veido nācija, politisko spēles lauku norobežo valoda, kas nosaka domāšanu un apziņu, kolektīvā atmiņa, kopējie mīti un vēsture. Tie de facto sašaurina izvēļu loku. Bet patlaban vēsture tiek aizmirsta. Piekrītu britu konservatīvā filozofa Rodžera Skrūtona definīcijai, ka valsts ir brīvprātīga pilsoņu apvienība, kurā katram indivīdam ir tiesības brīvi attīstīties, piešķirot tam pēc iespējas lielāku brīvību no valsts institūcijām. Valstij būtu jāpilda tikai ļoti minimālas funkcijas, ko bez institucionālā ietvara būtu grūti organizēt, piemēram, aizsardzības politiku un pēc iespējas mazāku nodokļu iekasēšanu.

Savukārt kreisais liberālisms (atšķirā no klasiskā liberālisma) paredz maksimālu valsts iejaukšanos pilsoņu dzīvē, izdabāšanu visāda veida minoritātēm, lielus nodokļus, lai varētu uzturēt nesamērīgi uzblīdušu birokrātisko aparātu, kā arī veic sociālā pedagoga, uzrauga un policista funkcijas. Tādā gadījumā valsts top par juridisku ķermeni bez dvēseles.

Ko darīt?

Vēsturē ir daudz liecību par latviešiem bezizejas situācijās, kraujas malā, kur solis uz priekšu nozīmē drošu nāvi. Tikai apbrīnojama gudrība kopā ar drosmi ir palīdzējusi šādas situācijas pārdzīvot. Mēs vēl varam iepūst dzīvību šajā “juridiskajā ķermenī”, ja ieguldīsim daudz vairāk līdzekļu izglītībā, skolojot ne vien galvas, bet arī sirdis. Otra lieta – mums ir jāturpinās, proti: ir jāpanāk pozitīvi demogrāfijas rādītāji, jo tas ir nācijas dzīvotspējas priekšnoteikums!

Saistītie raksti:

Aleksandrs Kiršteins: “Pašreizējās valdības mērķis – neizglītots un viegli manipulējams pilsonis”

Vai Eiropas Savienība ir attaisnojusi mūsu cerības? Saruna ar Aleksandru Kiršteinu

“Stambulas konvencija ir klasisks sabiedrības pārprogrammēšanas piemērs!” Saruna ar 14. Saeimas deputātu Aleksandru Kiršteinu

Novērtē šo rakstu: