„Alkatībai/Jā” astoņkājis, jeb „es esmu pretkorupcijas eksperts”
Korado Katani31.10.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vēl pavisam nesen visas partijas aktīvi reklamējās masu medijos un sociālajos tīklos, sarakstu līderi uz ielas sveicināja katru pretimnākošo tanti un bija gatavi ikvienu aiz rokas ieraut iekšā savā priekšvēlēšanu teltī, lai tikai nozvejotu pēc iespējas vairāk balsu 14.Saeimas vēlēšanām. Sevišķi ar šādām aktivitātēm izcēlās caurkritusī partija Alkatībai/Jā, kuras emisāri burtiski bija apsēduši sabiedriskos masu medijus un pēkšņi izrādīja nedabīgu interesi par vēlētāju dzīvi provincē.
Bija zināma intriga, bet beigu beigās Latvijas vēlētājs ierādīja viņiem īsto vietu Latvijas politikas mēslainē. Blakus tādiem politiskajiem līķiem kā Latvijas ceļš, Tautas partija un citi līdzīgi veidojumi. Šoreiz nepalīdzēja pat izlēmīgākais premjera kandidāts, cīņa ar korupciju un valsts drošības pacelšana vēl nebijušā līmenī.
Lai man piedod Latvijas vēsturē izlēmīgākais premjera kandidāts, šoreiz neanalizēšu viņa skaistās frizūras ietekmi uz vēlēšanu rezultātiem, bet lielāku uzmanību pievērsīšu pretkorupcijas jautājumiem, jo cīņa ar korupciju ir ļoti svarīga un aktuāla problēma visiem tautiešiem.
Partijas Alkatībai/Jā vēlēšanu sarakstos bija atrodami vairāki biedri, kuri sevi publiski dēvē par pretkorupcijas ekspertiem, kuru līdzšinējā darbība mani nepārliecināja un es, dodoties balsot, neieliku plusiņu partijas Alkatībai/Jā biedriem Inesei Voikai un Jānim Veidei. Vēl vairāk, es pat nenobalsoju par šo sarakstu, bet, atnākot mājās, noliku lapiņu pie plīts iekuriem. Vismaz būs kāds labums.
Šī tēma par korupciju un tās atpazinējiem Alkatībai/Jā vienotajās rindās man būtu garām paslīdējusi, ja ne vairāki notikumi pēdējās nedēļas laikā. Latgales mēroga skandāls Līvānos ar Eiropas naudas apgūšanu, kur galvenās varoņlomas tēlotājs ir partijas Alkatībai/Jā biedrs Līvānu mērs Andris Vaivods.
Pirms vēlēšanām neformālās sarunās viņš mēdza bravūrīgi uzsvērt, savu ciešo draudzību un idejisko tuvību ar Juri, Edgaru un Tomu. Novembra sākumā Jūrmalas tiesa atsāks skatīt banķiera Ilmāra Rimševica un uzņēmēja Māra Martinsona korupcijas lietu. Par minētā uzņēmēja ciešajām saitēm ar Alkatībai/Jā varas virsotni publika ir pietiekoši informēta.
Sociālajos tīkos vēl joprojām atrodama deputātu kandidātu Jāņa Veides un Ineses Voikas aicinājumi ielikt viņiem plusiņus Saeimas vēlēšanās. Piemēram, Jānis Veide raksta, ka ir pretkorupcijas eksperts, viens no Trauksmes celšanas likuma un ziņošanas sistēmas autoriem. Vairāk nekā 10 gadus aktīvi strādājis dažādos politikas līmeņos, konsultējot lēmumu pieņēmējus Latvija un Eiropā.
Internetā ir pieejama informācija, ka abi ir sabiedrības par atklātību Delna bijušie darbinieki, Inese Voikas kundze pat ir bijusi šīs organizācijas vadītāja. Nav noslēpums, ka jau labu laiku iepriekš publiski izskanēja informācija, ka Līvānu novadā ir bijuši gadījumi, kad tika celta trauksme par nelikumībām dažādos projektos. Par šo visu bija arī raksti masu medijos un pat sižets TV, bet tas netraucēja partijai savās rindās aicināt Līvānu mēru Andri Vaivodu.
Iespējams, ka abi pretkorupcijas eksperti - klasiķi izvērtēja un secināja, ka Andris Vaivods ir atbilstošs partijas garam un burtam, lai startētu vēlēšanās no Alkatībai/Jā saraksta. Vai arī abi pretkorupcijas eksperti izvēlējās strausa taktiku un iebāzuši galvas smiltīs, izlikās, ka neko neredz un nedzird, jo partijas vadošais kodols bija izrēķinājis, ka cīņā par vēlētāju balsīm Latgalē šis provinciālais politiķis var atnest pietiekami daudz balsu partijai.
Es gan sliecos uz otro variantu, jo, pētot visu internetā pieejamo informāciju par Līvāniem un iespējamo korupciju Līvānos, uzdūros uz informāciju, ka šī gada sarunu festivālā LAMPA bija tēma “Kādas ziepes savārīja 13.Saeima?”. Viens no šīs tēmas apakšpunktiem bija par trauksmes celšanu, kur piedalījās arī pretkorupcijas cīņas klasiķe un Saeimas deputāte Inese Voika un kāds bijušais Līvānu domes darbinieks, kurš bija cēlis trauksmi par iespējamām nelikumībām vairākos projektos.
Voikas kundze diskusijā stāstīja, ka par nelikumībām ir jāziņo, ka ir izstrādāts mehānisms, kā tiek pasargāts ziņotājs un cik labi darbojas visa izstrādātā sistēma. Uzklausot reāla trauksmes cēlēja pieredzi, bija dzirdams, ka reāli tas nedarbojas, nav nekādas aizsardzības, informācija no attiecīgām iestādēm tiek nopludināta un vērsta pret pašu trauksmes cēlēju.
Noteikti šis jauneklis, sēžot blakus Voikas kundzei, kura ir pretkorupcijas eksperte, neapjauta, kāds astoņkājis ir apvijies ap viņu un ka muļķīgi ir cerēt uz taisnīgu iznākumu, jo vārna vārnai acī neknābs. Arī KNAB neaiztiks varas partiju, jo visiem KNAB darbiniekiem ir vēlēšanās strādāt un saņemt labu atalgojumu.
Sazinoties ar šo bijušo Līvānu novada domes darbinieku, viņš apliecināja, ka ne sarunu festivāla laikā, ne pēc neviens no partijas Alkatībai/Jā pretkorupcijas ekspertiem nav interesējies par viņa lietu. No kā izriet, ka Voikas kundze ir izvēlējusies strausa politiku un labāk izvēlās ignorēt problēmu un klusēt, lai tikai nebojātu partijas reitingus.
Pēc šādas klajas izlikšanās būtu tikai godīgi, ja Inese Voika, kas ir Alkatībai/Jā biedre, turpmāk savā CV norādītu, ka ir tikai partijas biedre, nevis pretkorupcijas eksperte. Tieši tāpat varētu rīkoties arī Jānis Veide, jo ar saviem ierakstiem viņš maldina sabiedrību.
Izskatās, ka Voikas kundze un Veides kungs ir daļa no Alkatībai/Jā astoņkāja, nevis godprātīgi nozares eksperti, kurš pie katras iespējas, publiski spodrinot savas spalvas, piesprauž pie krūtīm pretkorupcijas eksperta titulu.
Seko mums 
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
Nesen beidzu lasīt latviski izdoto somu žurnālistes Jesikas Aro grāmatu "Putina troļļi", kas stāsta par Krievijas informācijas kara operācijām. Lai arī žurnāliste apraksta Kremļa operācijas citās valstīs, grāmata palīdz labāk saprast arī to, kas notiek Latvijā, tāpēc izlēmu padalīties ar dažiem vērojumiem un secinājumiem.
Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča gadījums Latvijas politikā ir saistāms ar mērķtiecīgu darbu, kur visa pamatā ir ne tikai spēja izmantot apstākļus, bet tos vispirms – izveidot. No viņa var pamācīties gan lapsa kūmiņš, gan pelēkais vilks, gan zaķītis – strupastītis. Turklāt Rinkēvičs saviem uznācieniem ir arī pielāgojis kādu mēbeli – skapi, kas kalpo ne tikai kā drēbju pakaramais, bet arī kā savdabīgs pjedestāls uz kā pakāpties.
Aleksandra Lukašenko sliktais veselības stāvoklis liek domāt par to, kas var notikt, ja viņš nespēs pildīt vadoņa lomu. Pirms tas kļūst skaidrs, atskatīsimies, kas ir bijis aktuāls Baltkrievijas un Krievijas attiecībās pēdējā laikā.
