Alkatīgie provinces zoodārzā
Juris Kārkls, specvēstuļojumā no Talsu puspaugura31.10.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Talsu novada vārds nacionālā mēroga medijos izskan tikai reizēs, kad kārtējais novada pārvaldītājs izsvilpts no sava amata, vai arī tad, kad kāds sekmīgāk vai mazāk sekmīgi šmaukties gribošs politiķis iekāpj darvas un mēslu mucās ar abi kājām reizē. Grūti, jūs teiksiet. Bet Talsu gars spēj ne to vien.
Pietiek iepriekšējā publikācija par Talsu novadu bija izcili pravietiska – tajā piepildījās viss, par ko brīdinājām novada iedzīvotājus. Tagad norisinājās ieilgušā provinces amatierteātra ludziņas otrais cēliens, kad kārtējā novada domes sēdē kāds amatiņš iekrita zoodārza jenotiem.
Bet par visu pēc kārtas.
Talsu novada jauno shēmotāju un kombinatoru spēks – Edgara Zeldera vadītais un no iekšienes čaklajām Ilvas Norenbergas rokām klusi šķeltais politveidojums bija iecerējis pašvaldības naudas subsīdiju kādam no savējiem.
Īpaši projekta vajadzībām veidotas biedrības lobijs noveda pie izkropļota Talsu novada projektu atbalsta finansēšanas modeļa, kas paredz 40 tūkstošu eiro atbalstu pilsētā realizētajiem projektiem, atstājot pastarīšu lomā visus pārējos, sevišķi jaunpievienotos Dundagas, Rojas un Mērsraga kādreizējos novadus ar iespēju pretendēt tikai uz 5 tūkstošu atbalsta summu.
Šķita aizdomīgi, kādēļ projektu tik aktīvi aizstāv un virza neatkarīgais un brīvi domājošais Kolkas pagasta kādreizējais pārvaldnieks Aldis Pinkens. Nu domes sēdē apstiprinājās iepriekš neoficiāli izteiktās aizdomas par zināmu aizkulišu vienošanos.
Vēl pirms dažām nedēļām ar pompozu atteikšanos no subsīdiju projekta realizācijas nāca klajā uzņēmējs Mārtiņš Mihņevičs.
“Ja nav vienotība, ja nav vienbalsība, ja nav visi par šo te mērķi, tad mums nevajag arī. Tā ka es oficiāli paziņoju, kad es atsaucu šo te iesniegumu biedrības vārdā,” tā novada Kultūras, sporta un tūrisma jautājumu komitejas sēdes audio ierakstā dzirdams partijas sponsora sacītais.
Sabiedrībai gan nav pieejami pašvaldībā biedrības iepriekš iesniegtie pieteikumi un vēstules, kurā lobētajam projektam būtiski atšķīrās prasītās, piešķirtās un cerētās summas tā realizācijai. Novada deputātiem gan, kā šķiet, nebija iespējas uzdot pat precizējošus jautājumus, jo, paredzot nevēlamu iznākumu projekta iesniedzēju, pārstāvis atvienojās no sapulces telekonferences. Norūpējies par uzņēmēja atteikšanos bija arī deputāts Pinkens.
Iespējamo bažu un saunu auglis atklājās 2021.gada 28.oktobrī, kad pašvaldība lēma par iecelšanu Rojas un Mērsraga ostas pārvalžu ostas valdes locekļu un vietnieku amatos. Pie “pirmās rokas” amatiem tika Jaunās Vienotības Māris Rozenbergs, kuru zicpriekšsēdētāja amatā ievēlēja abās ostu pārvaldēs.
Lai gan pašvaldība pa “kumosiņam” – vietnieka amatam piešķīra koalīcijas balstiem kā Nacionālajā apvienībā, tā Latvijas Zemnieku savienībā – amatus pierakstot Evai Kārkļiņai un Dainim Karolam, tā arī “štata opozicionāriem” Latvijas Zaļajā partijā, pielemjot vietnieka amatu Ainim Stūrmanim, jenoti aizstiepa treknāko Helovīna ķirbi savas alas virzienā. Partijas Mēs Talsiem un novadam deputāti šos lēmumus atbalstīja un balsoja “par” abos gadījumos.
Ir pamatotas bažas, ka “tu man – es tev” princips novada pašvaldības ikdienā turpināsies nākamos trīs gadus, jo īstas opozīcijas un skaļa sabiedriskā uzrauga, kura lomu iepriekš novadā uzņēmās neatkarīgā deputāte Inga Gluzda, pie pašvaldības lēmējgalda vairs nav.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
