Iesaki rakstu: 
Šī ir pilnīgi nenopietna refleksija pēc pagājušās svētdienas vēlēšanām Moldovā un FB drauga lūguma izstāstīt Moldovas un Rumānijas 20. gadsimta vēsturi, izmantojot “saprotamus Latvijas piemērus vai analoģijas (!)”.
1939. gadā, Vācijai un PSRS noslēdzot paktu un sadalot ietekmes zonas, Latvijas lielākā daļa (Kurzeme, Vidzeme un Latgale ar Daugavpili, Preiļiem un Līvāniem) nonāk Vācijas ietekmes sfērā, bet Austrumlatgale (Rēzekne, Ludza, Kārsava, Abrene) – PSRS interešu zonā.
1940. gadā Latvijā notiek vairākas autoritārās varas maiņas, vasarā PSRS karaspēks okupē Austrumlatgali un pasludina tur Latgales PSR kā vienu no PSRS republikām ar Rēzekni kā galvaspilsētu. Latvijas valdība un armija nepretojas, lai izvairītos no milzīgiem tautas dzīvā spēka zaudējumiem.
1941. gadā Latvijas armija kā Vērmahta sabiedrotā iesaistās karā pret PSRS, tā ne tikai atgūst Austrumlatgali, bet okupē arī Krievijas pilsētu Pleskavu. 1944. un 1945. gadā Sarkanā armija pretuzbrukumā okupē visu Latviju. Tiek atjaunotas 1940. gada robežas – Latgales PSR paliek PSRS sastāvā, bet pārējā Latvijā izveidots komunistisks PSRS marionešu režīms. Valsts tiek pārdēvēta par Latvijas Tautas republiku.
Kopš 50. gadiem Latgales PSR iekšienē tiek propagandēts, ka latgalieši ir no latviešiem atsevišķa tauta, tai ir sava, atšķirīga vēsture, kas ciešāk saistīta ar Krieviju nekā Latviju, slāvu progresīvo lomu Latgalē utt. Latīņu burti tiek nomainīti ar kirilicu, atsaucoties uz seno latgaļu kultūrvēsturisko tuvību ar Polocku un Pleskavu. Kulturālie un ģimeniskie sakari starp PSRS sastāvā esošo Latgali un “neatkarīgo” komunistisko Latvijas Tautas republiku tiek ierobežoti, bet vēlāk vispār pārtraukti, tiek izbūvēts dzeloņstiepļu žogs un uzarta robežjosla.
60. gados par Latvijas Tautas republikas vadītāju kļūst dogmatisks komunists ar nacionālu ievirzi Niklāvs Čiekurs. Viņš sāk nepakļauties PSRS spiedienam un realizēt savu politiku, piemēram, latviešu karaspēks nepiedalās Prāgas pavasara apspiešanā 1968. gadā, latvieši brauc uz Losandželosas Olimpiskajām spēlēm 1984. gadā.
Lai gan Niklāvs Čiekurs neatzīst Latgales iekļaušanu PSRS sastāvā, viņš neko nedara, lai to atgūtu. Latvijā izveidojas Čiekura un viņa neizglītotās sievas Elgas, ko propaganda dēvē par “Daugavas māsu” un fizikas doktori, personības kults. 70. un 80. gados Latvijas Tautas republikā valda pilnīgs ekonomisks sabrukums, valstī elektrības pārrāvumi, TV divas stundas diennaktī, veikali pilnīgi tukši, tauta dzīvo totālā nabadzībā un alkoholismā. Savukārt Čiekuru pāris bauda dzīvi apzeltītajā Rīgas pilī, bada apstākļos gana trekni dzīvo arī latviešu kompartijas elitei.
Otrpus robežai esošā Latgales PSR uz šī fona izskatās kā labklājības zeme. Tas tikai stiprina atziņu par latgaliešu kā PSRS tautas priekšrocībām un latgaliešiem kā Padomju savienības neatņemamu nāciju. Pat vienotās latviešu nācijas piekritējiem Latgalē kļūst sarežģīti runāt par vienotās valsts atjaunošanu Čiekuru ģimenes diktatūras apstākļos Latvijā.
1989. gadā Čiekuru režīms Latvijā tiek gāzts, Čiekuru pāris - Elga un Niklāvs - pēc ātras kara tiesas sprieduma kaut kur pie Iecavas nošauti. Paralēli brūk arī PSRS. Latgales PSR tautas vairākumu pārņem atziņa par latvisko identitāti un nepieciešamību atkal apvienoties. Latgales PSR kļūst par neatkarīgu Latgales Republiku un uzņem kursu uz atkalapvienošanos. Par Latgales karogu atzīst sarkanbaltsarkano ar Latgales grifu centrā.
Tomēr viena problēma - Abrenes iedzīvotāju daļa, Krievijas samusināti, negrib kļūt ne par Latgales, ne Latvijas pilsoņiem, viņi vēsturiski vairāk esot Krievija, viņi esot krieviski runājošie. Abrenē sākas kaujas, līdz ar Krievijas 14. armijas, ko komandē ģenerālis Golubjs, militāru iejaukšanos, latgaliešu karaspēks, ko vada latviešu virsnieki, spiests piekāpties. Tiek pasludināta krieviska Pitalovas republika, ko neviens gan neatzīst de iure, pat Krievija - speciāli, lai nākotnē varētu veikli manipulēt ar Latgali un Pitalovu.
90. gados tik skaisti iecerētā Latgales un Latvijas apvienošanās nesekmējas. Latgales Republikā pie varas paliek vecā padomju nomenklatūra, kas baidās zaudēt varu un ietekmi apvienošanās gadījumā. Viņi izmisīgi turas pie tēzes par latgaliešu nāciju, latgaliešu valodu, kas atšķiras no latviešu ar daudziem vārdiem un skaņām. Tiek popularizēta tēze, ka pa priekšu jāatgūst Abrene, bet to var izdarīt, neatkarīgajai Latgalei draudzējoties ar Krieviju, tikai tad – tālā nākotnē - varēs domāt par atgriešanos Latvijā. Kad Latvijas Republika iestājas ES, Latgales Republikā, sevišķi provincē un mazpilsētās, izplatās nostāsti par gejiem, lesbietēm, transpersonām un citām Eiropas šausmām. Latgale pērk Krievijas lēto gāzi.
30 gadus pēc PSRS sabrukuma Latgales inteliģence un jaunā paaudze saka, ka mēs esam Latgales latvieši, mēs nākotnē gribētu būt kopā ar pārējo Latvijas tautu un Eiropu, bet Latgales nomenklatūra un prokrieviskais bizness maļ savu – esam latgalieši, mums nav pa ceļam ne ar Latviju, ne ar Gejropu.
Par Putina Krievijas piekritējiem kļuvuši pārkrievotie Latgales poļi, kuriem pēc loģikas būtu jāskatās Polijas virzienā, nevis pretēji. Latgales Republikā 30 gadus valda neizmērojama korupcija, ilgu laiku pie varas ir sociālists un atklāts putinists Ivars Dudāns, savukārt Latvijā pie varas teju nenokļūst trampists un Putina fans Kārlis Džeriņš.
Latvijā daudzi sākuši skumt par "labajiem Čiekuru" laikiem. Paldies Dievam, 2024. gadā Latvijā par prezidentu kļūst "eiropietis" Niklāvs Tanis, bet 2025. gada Latgales parlamenta vēlēšanās uzvar eiropiskās prezidentes Marijas Sandānes partija, kura sola Latgales kursu uz ES. Šķiet, sarunas starp Rīgu un Rēzekni par apvienošanos tomēr atliktas uz tālāku nākotni - ja reiz Latgale tāpat kā Latvija būs ES, tam vairs nebūs lielas nozīmes.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
