„Altum” – Latvijas oligarhu un partiju attīstības finanšu institūcija?
Pietiek lasītājs09.05.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Iepazīstoties ar Pietiek publicēto informāciju par to, ka Valsts drošības dienests izvērtē informāciju par valsts akciju sabiedrības „Attīstības finanšu institūcija Altum” valdes priekšsēdētāja Reiņa Bērziņa ģimenes saitēm ar starptautiskajām sankcijām pakļauto krievu oligarhu Dmitriju Mazepinu un Krievijas dzelzceļa operatorkompāniju, kā arī par ienākumiem, ko Bērziņu ģimenei nodrošina šīs saites, šķiet svarīgi norādīt uz faktiem, kas rāda – „Altum” vada nevis patiesi finanšu nozares profesionāļi, bet gan cilvēki, kuru pamata kvalitāte ir saistība ar politiskajām partijām un uzticība aizkulišu politisko procesu vadītājiem.
R. Bērziņš pirms iecelšanas „Altum” – galvenās un vienīgās Latvijas attīstības finanšu institūcijas – valdē bija kādreizējā valsts prezidenta Raimonda Vējoņa politisko aizbildņu viņam piekomandēts “padomnieks juridiskajos jautājumos”.
Lai arī pēc būtības „Altum” ir valsts investīciju banka, no visiem Latvijas finansistiem un baņķieriem neviens cits neizrādījās tik piemērots „Altum” vadīšanai kā R. Bērziņš, kurš banku sfērā iepriekš nebija strādājis nevienu dienu.
„Altum” valde, izņemot no „Hipotēku bankas” pārnākušo Jēkabu Krieviņu, visi ir izvēlēti pēc lojalitātes un saistības ar pelēkajiem politiskajiem kardināliem principa, nevis augstas profesionalitātes un pieredzes kritērija.
Ilglaicīgais „Altum” valdes loceklis Aleksandrs Bimbirulis, kurš bija spiests pamest šo amatu šā gada marta beigās, kopā ar R. Bērziņu strādāja R. Vējoņa kancelejā; pēc tam vairākus gadus bija Cēsu pašvaldības deputāts. Šī pieredze izrādījās tik pārliecinoša un īpaša, ka A. Bimbirulis profesionālajā cīņā par vietu „Altum” valdē izkonkurēja visus profesionālos baņķierus un finansistus.
Cita valdes locekle Ieva Jansone – Buka savas iepriekšējās karjeras nozīmīgāko posmu aizvadīja Andra Šķēles atkritumu biznesā („Clean R”). Kā nozīmīga I. Jansones – Bukas iepriekšēja pieredze tieši finanšu sfērā tiek pasniegta darbība ieguldījumu pārvaldes sabiedrības “Indexo” padomē.
Lai arī šo sabiedrību nenoliedzami vada finanšu nozares profesionāļi, acīmredzama ir šī uzņēmuma saistība tieši ar Latvijas lieluzņēmēju (starp kuriem ir virkne “polituzņēmēju” – piemēram, Māris Martinsons) naudas pārvaldīšanu. Turklāt I. Jansone – Buka nevis vadīja šo uzņēmumu, bet kā padomes loceklis rūpējās par akcionāru interešu īstenošanu (kā to nosaka Komerclikums).
Uzticība saviem politiskajiem aizbildņiem ļauj „Altum” valdes locekļiem darīt tādas lietas, kuras nevienā parastā finanšu institūcijā nebūtu iedomājamas. Tieši R. Bērziņš ir vislabākais šīs visatļautības piemērs.
Reiņa Bērziņa ģimenes ienākumu lielāko daļu veido maksājumi no (i) Krievijas uzņēmumiem – turklāt, nevis vienkārši no Krievijas uzņēmumiem, bet tādiem, kuru īpašnieki/vadītāji ir iekļauti Eiropas Savienības sankciju sarakstos, un (ii) “oficiālo” Latvijas oligarhu – Andra Šķēles un Aināra Šlesera, uzņēmumiem – atkal, nevis vienkārši no oligarhu uzņēmumiem, bet tādu oligarhu, kuri abi ir apsūdzēti kriminālprocesā par krāpšanu sevišķi lielā apmērā organizētā grupā.
Domājams, ka ar šādām saistībām parasts cilvēks Latvijas kredītiestādēs nevarētu pat atvērt bankas kontu, nemaz nerunājot par to, ka varētu vadīt vienu no galvenajām valsts finanšu institūciju.
Jāpiebilst, ka R. Bērziņa sievas Jūlijas Bērziņas saistība ar Latvijas oligarhijas biznesu laikā sakrīt ar R. Bērziņa karjeras sākumu šiem pašiem oligarhiem noderīgos publiskos amatos.
J. Bērziņa savu karjeru Andra Šķēles un Aināra Šlesera uzņēmumos sāka 2013. gadā, kad viņai bija 26 gadi (AS “LTG”). Tieši 2013. gadā R. Bērziņš sāka strādāt valsts prezidenta kancelejā par “padomnieku”.
Pirms karjeras uzsākšanas AS “LTG” Jūlijai Bērziņai nebija nekādu nozīmīgu karjeras sasniegumu, kas ļautu viņu uzskatīt par nopietnu kandidātu vadošiem amatiem oligarhu uzņēmumos (kas, nenoliedzami, ir nopietns bizness).
Tas ļauj izdarīt saprātīgu pieņēmumu, ka J. Bērziņas nodarbināšana ir slēpta samaksa par paša R. Bērziņa lojalitāti sievas darba devējiem.
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
