„Altum” – Latvijas oligarhu un partiju attīstības finanšu institūcija?
Pietiek lasītājs09.05.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Iepazīstoties ar Pietiek publicēto informāciju par to, ka Valsts drošības dienests izvērtē informāciju par valsts akciju sabiedrības „Attīstības finanšu institūcija Altum” valdes priekšsēdētāja Reiņa Bērziņa ģimenes saitēm ar starptautiskajām sankcijām pakļauto krievu oligarhu Dmitriju Mazepinu un Krievijas dzelzceļa operatorkompāniju, kā arī par ienākumiem, ko Bērziņu ģimenei nodrošina šīs saites, šķiet svarīgi norādīt uz faktiem, kas rāda – „Altum” vada nevis patiesi finanšu nozares profesionāļi, bet gan cilvēki, kuru pamata kvalitāte ir saistība ar politiskajām partijām un uzticība aizkulišu politisko procesu vadītājiem.
R. Bērziņš pirms iecelšanas „Altum” – galvenās un vienīgās Latvijas attīstības finanšu institūcijas – valdē bija kādreizējā valsts prezidenta Raimonda Vējoņa politisko aizbildņu viņam piekomandēts “padomnieks juridiskajos jautājumos”.
Lai arī pēc būtības „Altum” ir valsts investīciju banka, no visiem Latvijas finansistiem un baņķieriem neviens cits neizrādījās tik piemērots „Altum” vadīšanai kā R. Bērziņš, kurš banku sfērā iepriekš nebija strādājis nevienu dienu.
„Altum” valde, izņemot no „Hipotēku bankas” pārnākušo Jēkabu Krieviņu, visi ir izvēlēti pēc lojalitātes un saistības ar pelēkajiem politiskajiem kardināliem principa, nevis augstas profesionalitātes un pieredzes kritērija.
Ilglaicīgais „Altum” valdes loceklis Aleksandrs Bimbirulis, kurš bija spiests pamest šo amatu šā gada marta beigās, kopā ar R. Bērziņu strādāja R. Vējoņa kancelejā; pēc tam vairākus gadus bija Cēsu pašvaldības deputāts. Šī pieredze izrādījās tik pārliecinoša un īpaša, ka A. Bimbirulis profesionālajā cīņā par vietu „Altum” valdē izkonkurēja visus profesionālos baņķierus un finansistus.
Cita valdes locekle Ieva Jansone – Buka savas iepriekšējās karjeras nozīmīgāko posmu aizvadīja Andra Šķēles atkritumu biznesā („Clean R”). Kā nozīmīga I. Jansones – Bukas iepriekšēja pieredze tieši finanšu sfērā tiek pasniegta darbība ieguldījumu pārvaldes sabiedrības “Indexo” padomē.
Lai arī šo sabiedrību nenoliedzami vada finanšu nozares profesionāļi, acīmredzama ir šī uzņēmuma saistība tieši ar Latvijas lieluzņēmēju (starp kuriem ir virkne “polituzņēmēju” – piemēram, Māris Martinsons) naudas pārvaldīšanu. Turklāt I. Jansone – Buka nevis vadīja šo uzņēmumu, bet kā padomes loceklis rūpējās par akcionāru interešu īstenošanu (kā to nosaka Komerclikums).
Uzticība saviem politiskajiem aizbildņiem ļauj „Altum” valdes locekļiem darīt tādas lietas, kuras nevienā parastā finanšu institūcijā nebūtu iedomājamas. Tieši R. Bērziņš ir vislabākais šīs visatļautības piemērs.
Reiņa Bērziņa ģimenes ienākumu lielāko daļu veido maksājumi no (i) Krievijas uzņēmumiem – turklāt, nevis vienkārši no Krievijas uzņēmumiem, bet tādiem, kuru īpašnieki/vadītāji ir iekļauti Eiropas Savienības sankciju sarakstos, un (ii) “oficiālo” Latvijas oligarhu – Andra Šķēles un Aināra Šlesera, uzņēmumiem – atkal, nevis vienkārši no oligarhu uzņēmumiem, bet tādu oligarhu, kuri abi ir apsūdzēti kriminālprocesā par krāpšanu sevišķi lielā apmērā organizētā grupā.
Domājams, ka ar šādām saistībām parasts cilvēks Latvijas kredītiestādēs nevarētu pat atvērt bankas kontu, nemaz nerunājot par to, ka varētu vadīt vienu no galvenajām valsts finanšu institūciju.
Jāpiebilst, ka R. Bērziņa sievas Jūlijas Bērziņas saistība ar Latvijas oligarhijas biznesu laikā sakrīt ar R. Bērziņa karjeras sākumu šiem pašiem oligarhiem noderīgos publiskos amatos.
J. Bērziņa savu karjeru Andra Šķēles un Aināra Šlesera uzņēmumos sāka 2013. gadā, kad viņai bija 26 gadi (AS “LTG”). Tieši 2013. gadā R. Bērziņš sāka strādāt valsts prezidenta kancelejā par “padomnieku”.
Pirms karjeras uzsākšanas AS “LTG” Jūlijai Bērziņai nebija nekādu nozīmīgu karjeras sasniegumu, kas ļautu viņu uzskatīt par nopietnu kandidātu vadošiem amatiem oligarhu uzņēmumos (kas, nenoliedzami, ir nopietns bizness).
Tas ļauj izdarīt saprātīgu pieņēmumu, ka J. Bērziņas nodarbināšana ir slēpta samaksa par paša R. Bērziņa lojalitāti sievas darba devējiem.
Seko mums 
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
