„Altum” – Latvijas oligarhu un partiju attīstības finanšu institūcija?
Pietiek lasītājs09.05.2022.
Komentāri (48)
Iesaki rakstu: 
Iepazīstoties ar Pietiek publicēto informāciju par to, ka Valsts drošības dienests izvērtē informāciju par valsts akciju sabiedrības „Attīstības finanšu institūcija Altum” valdes priekšsēdētāja Reiņa Bērziņa ģimenes saitēm ar starptautiskajām sankcijām pakļauto krievu oligarhu Dmitriju Mazepinu un Krievijas dzelzceļa operatorkompāniju, kā arī par ienākumiem, ko Bērziņu ģimenei nodrošina šīs saites, šķiet svarīgi norādīt uz faktiem, kas rāda – „Altum” vada nevis patiesi finanšu nozares profesionāļi, bet gan cilvēki, kuru pamata kvalitāte ir saistība ar politiskajām partijām un uzticība aizkulišu politisko procesu vadītājiem.
R. Bērziņš pirms iecelšanas „Altum” – galvenās un vienīgās Latvijas attīstības finanšu institūcijas – valdē bija kādreizējā valsts prezidenta Raimonda Vējoņa politisko aizbildņu viņam piekomandēts “padomnieks juridiskajos jautājumos”.
Lai arī pēc būtības „Altum” ir valsts investīciju banka, no visiem Latvijas finansistiem un baņķieriem neviens cits neizrādījās tik piemērots „Altum” vadīšanai kā R. Bērziņš, kurš banku sfērā iepriekš nebija strādājis nevienu dienu.
„Altum” valde, izņemot no „Hipotēku bankas” pārnākušo Jēkabu Krieviņu, visi ir izvēlēti pēc lojalitātes un saistības ar pelēkajiem politiskajiem kardināliem principa, nevis augstas profesionalitātes un pieredzes kritērija.
Ilglaicīgais „Altum” valdes loceklis Aleksandrs Bimbirulis, kurš bija spiests pamest šo amatu šā gada marta beigās, kopā ar R. Bērziņu strādāja R. Vējoņa kancelejā; pēc tam vairākus gadus bija Cēsu pašvaldības deputāts. Šī pieredze izrādījās tik pārliecinoša un īpaša, ka A. Bimbirulis profesionālajā cīņā par vietu „Altum” valdē izkonkurēja visus profesionālos baņķierus un finansistus.
Cita valdes locekle Ieva Jansone – Buka savas iepriekšējās karjeras nozīmīgāko posmu aizvadīja Andra Šķēles atkritumu biznesā („Clean R”). Kā nozīmīga I. Jansones – Bukas iepriekšēja pieredze tieši finanšu sfērā tiek pasniegta darbība ieguldījumu pārvaldes sabiedrības “Indexo” padomē.
Lai arī šo sabiedrību nenoliedzami vada finanšu nozares profesionāļi, acīmredzama ir šī uzņēmuma saistība tieši ar Latvijas lieluzņēmēju (starp kuriem ir virkne “polituzņēmēju” – piemēram, Māris Martinsons) naudas pārvaldīšanu. Turklāt I. Jansone – Buka nevis vadīja šo uzņēmumu, bet kā padomes loceklis rūpējās par akcionāru interešu īstenošanu (kā to nosaka Komerclikums).
Uzticība saviem politiskajiem aizbildņiem ļauj „Altum” valdes locekļiem darīt tādas lietas, kuras nevienā parastā finanšu institūcijā nebūtu iedomājamas. Tieši R. Bērziņš ir vislabākais šīs visatļautības piemērs.
Reiņa Bērziņa ģimenes ienākumu lielāko daļu veido maksājumi no (i) Krievijas uzņēmumiem – turklāt, nevis vienkārši no Krievijas uzņēmumiem, bet tādiem, kuru īpašnieki/vadītāji ir iekļauti Eiropas Savienības sankciju sarakstos, un (ii) “oficiālo” Latvijas oligarhu – Andra Šķēles un Aināra Šlesera, uzņēmumiem – atkal, nevis vienkārši no oligarhu uzņēmumiem, bet tādu oligarhu, kuri abi ir apsūdzēti kriminālprocesā par krāpšanu sevišķi lielā apmērā organizētā grupā.
Domājams, ka ar šādām saistībām parasts cilvēks Latvijas kredītiestādēs nevarētu pat atvērt bankas kontu, nemaz nerunājot par to, ka varētu vadīt vienu no galvenajām valsts finanšu institūciju.
Jāpiebilst, ka R. Bērziņa sievas Jūlijas Bērziņas saistība ar Latvijas oligarhijas biznesu laikā sakrīt ar R. Bērziņa karjeras sākumu šiem pašiem oligarhiem noderīgos publiskos amatos.
J. Bērziņa savu karjeru Andra Šķēles un Aināra Šlesera uzņēmumos sāka 2013. gadā, kad viņai bija 26 gadi (AS “LTG”). Tieši 2013. gadā R. Bērziņš sāka strādāt valsts prezidenta kancelejā par “padomnieku”.
Pirms karjeras uzsākšanas AS “LTG” Jūlijai Bērziņai nebija nekādu nozīmīgu karjeras sasniegumu, kas ļautu viņu uzskatīt par nopietnu kandidātu vadošiem amatiem oligarhu uzņēmumos (kas, nenoliedzami, ir nopietns bizness).
Tas ļauj izdarīt saprātīgu pieņēmumu, ka J. Bērziņas nodarbināšana ir slēpta samaksa par paša R. Bērziņa lojalitāti sievas darba devējiem.
Seko mums 
Vācijas ārlietu ministre Annalēna Bērboka atklāj, ka līdzšinējā NATO stratēģija paredz agresijas gadījumā vispirms pamest Baltijas valstis un pēc tam tās atkal atkarot. Bērboka uzskata, ka nepieciešama jauna NATO stratēģija, kas ļautu nekavējoties un vispusīgi atvairīt Krievijas uzbrukumu. Baltijas valstu aizsardzība tad vairāk gultos uz Vāciju. Tā ka, iespējams, drīzumā Dievzemītē atkal būs pa pilnam vācu puišu, meiču un, velns viņu zin’, kas tur vēl dienē.
Enerģētiskā
Attiecībā uz padomju pieminekļiem ir viens aspekts, par ko jābūt skaidram priekšstatam - visā Eiropā šie pieminekļi ir vietējo krievvalodīgo identitātes konsolidācijas punkti. Un sociologiem ir daudzmaz skaidrs, kāpēc tas tā. Tie nav gluži piederības atraktori. Par tiem kalpo tā pati māju izjūta, un par to cits stāsts (cik plaši ietver mājas, sēta vai reģions Pribaltika).
Tagad jau piemirsies, bet 2018. gadā bija briesmīgs skandāls – KNAB darbinieki aizturēja Saeimas deputātu Artusu Kaimiņu Saeimas telpās. Nākamajā rītā deputāts tika palaists brīvībā. Kaimiņam kā aktierim izdevās izcila performance – samulsums, bailes, pēc tam varonīga apņēmība, kas atspoguļojās viņa sejā dažādos veidos. Tolaik Kaimiņam un viņa partijai vēl bija daudz fanu, kuri gaidīja elka iznākšanu no cietuma. Tā gan tagad ir tāla pagātne.
Kopš kara sākuma paralēli turpinu lasīt viedokļus gan no Krievijas, gan Rietumu (angļu, vācu, franču valodās) puses. Tas ir mega krahs, ko patlaban Rietumi piedzīvo ar savām ilūzijām un pārpratumiem par Krieviju.
Priekšstats, ka deputāts pārstāv tikai sava vēlētāja “viedokli, uzskatus un vēlmes”, rodas:
Latvijā 90. gados notika revolūcija mājokļu sektorā. Pārmaiņas bija saistītas gan ar ēku īpašumu atdošanu bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, gan ar māju privatizāciju, gan ar visu mājokļu uzturēšanas sistēmu.
