Iesaki rakstu: 
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Kad jautājumu par protokoliem uzdevām mūsu Latvijas vēstures docentei, saņēmām skaļas lamas par padomju studentu necienīgu stāju un vēl visādiem buržuāziskajiem grēkiem, tomēr biedrene, pamatīgi izbļaustījusies, tā arī skaidri nepateica, ka slepenais protokols nav bijis.
Taču pats svarīgākais bija mūsu diskusiju argumentācija – notikumu hronoloģiska gaita telpiskajā dimensijā. Polijas sadalīšana pēc stingri definētas līnijas, oktobra līgumi, vācbaltiešu aizbraukšana, sarkanarmijas bāzes, Ziemas karš Somijā, Rumānijas sadalīšana un Lietuvas iemainīšana. Neatkarīgi no tā, ir vai nav atrasts protokolu oriģināls, spriedām – notikumu loģika liecina, ka tādam bija bijis jābūt. No šodienas viedokļa, protams, varam pasmaidīt par tā laika naivumu, taču bija depresīvie un stagnātiskie 1982.-1985. gadi, bijām kā mucā auguši un pa spundi baroti.
Vērojot pasaules politikas notikumus no 2025. gada sākuma, sevišķi kopš Ankoridžas randiņa, Ukrainas sarunu farsa, Grenlandes iekāres, naftas atradnēm un naftas firmām, kā arī līdz pēdējo dienu Trampa superizrādei Venecuēlā, pārņem ļoti līdzīgas sajūtas. Tās sevišķi pastiprinājās pēc atvaļinātā ģenerāļa un ASV spēku Eiropā bijuša komandiera Bena Hodžesa intervijas Times Radio.
P.S. Ļoti vēlētos šoreiz kļūdīties, gribētu pat būt pieskaitīts neargumentētas sazvērestības teorijas piekritēju pulkam!
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
