Iesaki rakstu: 
No kurienes gan nācis šis stereotips, ka latviešiem neesot humora izjūtas? Lūk, ir dibināta partija Gods kalpot Rīgai! Un, ja tas nav viens asprātīgs nosaukums, tad Edmunds Sprūdžs nav biznesa vadības maģistrs.
Redziet, latviešu karavīri saka Gods kalpot Latvijai, un zemessargi tā saka, un cilvēki, kad viņi saņem Triju Zvaigžņu ordeņus, arī tā saka. Bet partija ir uz pašvaldību vēlēšanām, speciāli Rīgas sarakstam, davai, nosaucam Gods kalpot Rīgai! Ha-ha-ha!
Diezgan skeptiski uz jauno partiju skatās politologi, galīgi bez sajūsmas uzņem žurnālisti un eksperti. Tomēr, manuprāt, viņi nedaudz kļūdās, un jaunajai partijai pašvaldību vēlēšanās ir stipri lielākas izredzes nekā bukmeikeru prognozētās. Tam galvenais iemesls ir šīs partijas vadītājs Andris Ameriks.
Viņš neesot harizmātiska un spilgta personība, saka politologs Juris Rozenvalds. Un pilnīga taisnība politologam, tomēr viņš maldās, uzdodot šīs īpašības par kādu trūkumu. Paskatieties uz Latvijas politiķiem, kurus sabiedrība šobrīd pacieš vislabāk - no Valda Dombrovska līdz Andrim Bērziņam jeb tā dēvētajam prezidentam. Kas viņiem visiem kopīgs? Pilnīgs harizmas trūkums un absolūti pelēcīga personība.
Mūsu kultūrvides īpatnība ir tāda, ka mēs savus politiķus gribam mazus un ne ar ko īpaši neizceļamus. Spilgtas personības raisa aizdomas un met visādas ēnas. Bet harizmātiski līderi te vispār nav redzēti kopš 1941. gada jūlija, kad Latviju saskaņā ar leģendu apciemojis nacistiskās Vācijas vadonis. No šāda aspekta Andrim Amerikam ir visi plusi un cerības.
Taisnība arī, ka Ameriks nav plašās sabiedrības masās pazīstama persona - par spīti faktam, ka viņš ar abām kājām stingri stāv iekšā politikā jau kopš 1993. gada. Toties labi pazīstams viņš ir šaurākās aprindās - tajās, kas strādā no politikas atkarīgos biznesos. Jāatzīst gan, ka tur viņu pazīst ar iesauku Divdesmitnieks. Vaicāsiet, kas tā par tādu dīvainu iesauku? Nu, viena leģenda vēsta, ka tā saistīta ar otkata lielumu, kuru Ameriks pilnīgā demokrātijas garā noteicis visiem vienādu un nemainīgu - 20%.
Vai tam var ticēt? Nezinu, bet tas arī nav svarīgi - kā jau minēju, par Ameriku liela tautas daļa nekā īpaša nezinās teikt, lai arī ir viņu ievēlējusi vairākās Saeimās. Un tas ir milzīgs pluss. Ar nelielu retušu Ameriks var izskatīties gandrīz vai pēc “jaunas sejas”. Tieši tā, kā vēlētājiem patīk.
Protams, partijai ir arī savi riski, tomēr tie nav saistīti ar Amerika personību. Pats lielākais risks jaunajai partijai ir izskatīties tieši pēc tā, kas tā ir - proti, Šlesera partija bez Šlesera. Un tas nu reiz ir imidža un sabiedrisko attiecību jautājums, bet imidžs, kā zināms, prasa lielu naudu, savukārt attiecības - pilnīgu pašatdevi. Ja vērtē pēc dibināšanas kongresa, tad Amerika partija nav gatava darbā ieguldīt ne vienu, ne otru. Neveikla aktu zāles atmosfēra, šķidrs koris, amatierisks dizains un desmit vērtības, uz kurām dibināta partija - mīlestība, patiesība, taisnīgums un tādā garā. Nu, vai nav asprātīgi? Nē, galīgi nav.
Kaut gan - varbūt arī tas ir nevis mīnuss, bet visīstākais pluss. Vēlētāju prasības pa šiem laikiem tiešām nav augušas. Re, mūsu ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts kādā intervijā runāja labā angļu valodā (viņš ir mācījies augstskolā ASV), un sabiedrībā jau sākas tīksma viļņošanās - kāds lepnums, kāds gods, beidzot šai tautai iemesls lepni izsliet galvu ir dots! Ar tādiem kritērijiem arī Ameriku var iztaisīt par gatavu valstsvīru.
Galu galā Rīgā stratēģiski svarīgāka ir krievu valoda, un tajā Ameriks runā brīvi, teju bez akcenta. Zadzis arī neko nav - vienmēr godīgi ņēmis to, kas pienācies pēc norunas. Ar īpašiem talantiem nelepojas, tātad lecīgs nebūs. Vienvārdsakot, ir visi priekšnoteikumi tīri ciešamam vēlēšanu rezultātam. Šajā gadījumā tas nozīmē sakasīt to drusciņu, kas Rīgā pietrūks Saskaņas centram.
Vairāk nekā citas partijas šī būs atkarīga no savu reklāmistu veiksmes un talanta. Ar jebkādu politiku tai maz sakara. Un tieši tas padara šo projektu interesantu.
Vismaz novērošanai.
Seko mums 
Latvijas Preses izdevēju asociācija, kas pārstāv lielāko daļu preses izdevēju, kā arī daudzus interneta portālus, vēršas pie jums, lai atkārtoti paustu nozares bažas un iebildumus par Kultūras ministrijas priekšlikumiem izmaiņām 2026. gada Mediju atbalsta fonda darbībā, kas prezentēti 2025. gada 10. novembra Mediju politikas konsultatīvās padomes sēdē.
Iedomājies Latviju kā senču celtu dzimtas māju. Tā pieder mums – cilvēkiem, kas te dzīvojuši paaudzēm. Mēs esam tās īstie saimnieki.
Politiskā partija Austošā Saule Latvijai jau iepriekš vērsa sabiedrības uzmanību uz Ekonomiskās ilgtspējas likumu, kā arī pastarpināti – uz Likumu par piesārņojumu, to patieso ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību un iedzīvotājiem, nosūtot atklātu vēstuli Latvijas Valsts prezidentam ar lūgumu šos likumus neizsludināt, kad tie būs nonākuši prezidenta darba kārtībā. Papildus šiem diviem likumiem klāt pievienojas arī trešais likums – Transporta enerģijas likums, kas attieksies uz “transporta enerģiju, kas tiek izmantota autotransportlīdzekļos ceļu satiksmē, autoceļiem neparedzētajā mobilajā tehnikā – dzelzceļa transportlīdzekļos, lauksaimniecības un mežsaimniecības traktortehnikā, atpūtas kuģos, kad tie nekuģo jūrā”. Tātad tas ietekmēs pilnīgi visus transportlīdzekļu veidus, kas izmanto iekšdedzes dzinējus.
Šobrīd daudz skan Ukrainas vārds skaļo korupcijas skandālu dēļ, taču pētījumi liecina, ka korupcijas ziņā Krievijā ar to daudz lielākas problēmas. Ticami, ja tā nebūtu, ne Putins būtu pie varas, ne arī būtu sācies karš.
Kā var neatcerēties reiz pausto, ka Latvija ir izteikta vienas ziņas sabiedrība? Lūk, Stambulas konvencijas dramatismu nomainījusi cita aktualitāte - armija esot teikusi, ka vajag nojaukt sliedes (1).
Šoreiz stāsts pa punktiem par to, kā vienas “lielvalsts” politiķi ar misijas sajūtu “ietekmē pasaules notikumus” un iznīcina savu valsti.
Kad slavenajam gruzīnu filozofam Merabam Mamardašvili, kurš vecumā iesaistījās politikā, jautāja: „Nu kā tad tā! Kas tad mums te tagad būs?”, viņš atbildēja: “Visu mūžu esmu nodarbojies ar filozofijas mākslu tikai tamdēļ, lai kļūtu par labāku pilsoni.” Tāpēc dziļi atvainojos visiem tiem, kuri nevar pārdzīvot faktu, ka mākslinieks atļaujas izteikt savu pilsoņa pozīciju.
