Andra Bērziņa ceļš uz miljonāra statusu – aktīva līdzdalība kampšanas procesā

„Deviņdesmit trešajā gadā mēs ar [Jāni] Gavaru bijām pilnvaroti pārstāvēt Klubu 21 un tikāmies ar Valmieras grupējumu – no viņu puses bija [Andris] Grūtups, [Edmunds] Krastiņš, [Andris] Ruselis un Andris Bērziņš, kurš tagad ir Unibankā, un vēl daži, kurus vairs neatceros. Mēs runājām par ideju, par valsti, bet viņi savukārt par to, kuru cilvēku kurā vietā vajadzētu ielikt. Nekāda saruna mums neiznāca, norunājām nākamo tikšanos pēc kāda mēneša, bet tās laikā notika tieši tas pats. Mēs ar Gavaru aizgājām un savam klubam pateicām, ka tie cilvēki domā tikai par savām lietām un par savējo ielikšanu vajadzīgos amatos. Droši vien, ka vēlāk viņiem tas izdevās, un tas ir tas, kas šo valsti lielā mērā ir „sačakarējis” un no kurienes nāk „tiesu ķēķi”,” – tā 2007. gada beigās žurnālā Nedēļa atminējās kādreizējais ministrs un Kluba 21 dibinātājs Jānis Krūmiņš.

Kamēr „Valmieras grupējuma” redzamākais pārstāvis Šķēle ar trešo personu un ārzonas kompāniju palīdzību ķērās pie pārtikas rūpniecības uzņēmumu prihvatizācijas, bijušais Augstākās Padomes deputāts Bērziņš sev bija noskatījis citu darbības jomu – Latvijas Bankas nodaļu atdalīšanas un apvienošanas vadīšanu, un rezultātā tieši viņam ar grupējuma biedru atbalstu izdevās kļūt par prezidentu no 21 apvienotās Latvijas Bankas nodaļas izveidotajā Unibankā (Latvijas Universālajā bankā) un aktīvi iesaistīties tās privatizācijā. Banka bija īpaši gards kumoss kaut vai tāpēc, ka valdība bija parūpējusies par tās stabilitāti, Unibankas 25 miljonus latu lielos „sliktos” (t.i. faktiski neatgūstamos) kredītus aizvietojot ar valsts ilgtermiņa parādzīmēm.

Deviņdesmito gadu pirmajā pusē faktiski neviens neuztraucās par to, ka bankas privatizācijas noteikumu izstrāde vilcinās, jo likumdošana vēl neparedzēja privatizāciju ar kapitāla piesaistīšanu: tieši šādu variantu (kādu sev zināmu argumentu dēļ neuztraucoties par tā neatbilstību pastāvošajai likumdošanai) bija izraudzījusies pašas bankas vadība – Bērziņš, Ivars Ķirsons, Edvīns Samulis un Armands Grīnbergs.

Privatizācijas aģentūras pārstāvja Viktora Šadinova skaidrojums bija – ja uzreiz pieņemtu privatizācijas noteikumus, šie pretendenti automātiski tiktu izslēgti, bet tas „nebūtu korekti”. Pat citkārt tik principiālais laikraksts Diena rakstīja: „Noteikumu trūkums līdz šim kavēja Latvijas Universālās bankas privatizāciju, jo viens no pretendentiem (vairāki pašreizējie bankas vadītāji) uz šo banku vēlējās piedalīties privatizācijā, izmantojot tieši šo metodi – ar privātā kapitāla piesaisti. Tā kā nebija pieņemti vajadzīgie noteikumi, Privatizācijas aģentūra nevarēja izstrādāt privatizācijas noteikumus.”

Faktiski nekādas debates neizraisīja fakts, ka 50% iekārojamo bankas akciju tiek pārdotas par sertifikātiem – vienīgie, kas pret šo nodomu kaut cik iebilda, bija Edvīna Kides Tautsaimnieku politiskā apvienība, kā arī Raita Černaja vadītā Valsts kontrole. Plašus protestus neizraisīja arī fakts, ka beigu beigās Unibankas privatizācijas noteikumi tika pieņemti, taču… uz brīdi tika pasludināti par neizpaužamiem.

 Bērziņš un viņa kolēģi zināja, ko dara: 1994. gada 15. novembrī tika pieņemti valdības noteikumi, kas paredzēja kāroto privatizācijas metodi ar privātā kapitāla piesaistīšanu, un līdz ar to konkursā par Unibankas privatizāciju, par kuru bija saņemti četri priekšlikumi, pretendenti, kas piedāvāja valstij acīmredzot daudz „neizdevīgāko” pārdošanas metodi, zaudēja. Arī Hansapank tika „atšūta” un paziņoja, ka vairs neplānojot kļūt par Unibankas stratēģisko investoru.

Beigu beigās bankas vadība panāca variantu, kas paredzēja 14,4% bankas akciju daļēji par sertifikātiem pārdot „bankas darbiniekiem” – reāli šīs akcijas tika tikai 73 darbiniekiem no vadošā un vidējā sastāva, un par to reālo tālaika vērtību liecina kaut vai viens fakts: bankas pārstāvim Edvīnam Samulim viņa nebūt ne vislielākā akciju pakete palīdzēja tikt pie ķieģeļu rūpnīcas Lode kontrolpaketes. Tiesa, tas netraucēja bankas preses sekretārei Helgai Balodei vēl apgalvot, ka šāds variants esot ļāvis ieekonomēt līdzekļus bankas un līdz ar to valsts interesēs. Savukārt visvairāk akciju iegādājās bankas prezidents Bērziņš un viceprezidents Ķirsons.

Papildus tam līdz pat 2003. gadam Unibanka, kurā vairākus gadus noteicošā bija Latvijas valsts ietekme (bankas padomē – valdes algu noteicējā – īsāku vai ilgāku laiku pabija tādi ļaudis kā Andris Grūtups, Edmunds Krastiņš, Andris Šķēle, Aivars Lembergs un Atis Sausnītis), savai vadībai izmaksāja tiem un arī vēlākiem laikiem fantastiskas algas un prēmijas, turklāt paredzot vadības pārstāvjiem izsniegt arī īpašas darbinieku akcijas.

Jau 1994. gada martā bankas valde ar Bērziņu priekšgalā apstiprināja darbinieku akciju izdošanu, un rezultātā divus gadus vēlāk Bērziņš, kā rāda Lursoft dati, bija ticis jau pie nepilniem 86 tūkstošiem bankas akciju. Jau no 1995. gada bankas valdei tika noteikta arī īpaša prēmija – 5 procenti no bankas tīrās peļņas pirms nodokļiem (tātad attiecīgajā gadā – no 3,77 miljoniem latu). Jau 1996. gadā Saeimas deputāts Jānis Ādamsons, izpelnoties toreizējā premjera Šķēles rājienu, paziņoja: līdztekus tam, ka Unibanka pastāvīgi saņem maksājumus no valsts budžeta, Bērziņam un vēl trim valdes locekļiem prēmijās tiek izmaksātas iespaidīgas naudas summas – 1995.gadā tie bijuši 200 000 latu.

Savukārt padomes un it īpaši valdes atalgojums gadu no gada mainījās, taču palika iespaidīgos apmēros. Pietiek jau informējis, ka 1997. gadā, kad Bērziņa vadītā Unibanka neapdomīgi ieguldīja milzīgus līdzekļus Krievijas valsts vērtspapīros, kuru dēļ 1998. gadā cieta tiem laikiem fantastiskus zaudējumus (vismaz 15 miljonus latu) un valsts bankas atlikušo daļu bija spiesta faktiski atdot zviedru Skandinaviska Enskilda Banken, kopējais triju valdes locekļu – tostarp Bērziņa - gada atalgojums bija 652 tūkstoši latu. Tas nozīmē, ka tolaik Bērziņa mēnešalga bija vismaz 18 tūkstoši latu mēnesī.

Taču arī nākamajos gados Bērziņam tika saglabāti izcili labi ienākumi. 1998. gadā atalgojums pieciem bankas valdes locekļiem bija 333 tūkstoši latu, 1999. gadā septiņiem valdes locekļiem – 633 tūkstoši latu, 2000. gadā – 677 tūkstoši latu. 2001. gadā bankas padomei un valdei kopā tika izmaksāts 891 tūkstotis latu, 2002. gadā – 747 tūkstoši latu, 2003. gadā – 536 tūkstoši latu. Pēc Pietiek aprēķiniem, neskaitot prēmijas un dividendes, Bērziņš šajā laikā Unibankā saņēma vairāk nekā 1,2 miljonus latu.

Šīs naudas bija pietiekami, lai Bērziņš 2004. gadā varētu iegādāties apjomīgu būvmateriālu ražotāja Lode akciju paketi. Šis uzņēmums viņam bija izcili labi pazīstams ilgus gadus - kā Unibankas vadītājam viņam par Lodi bija visplašākā informācija, jo jau 1997. gadā Unibankai Lodē piederēja 5,14% akciju. Rezultātā 2004. gada oktobrī Bērziņš bija ieguvis vairāk nekā 22% no Lodes akcijām, un trīs gadus vēlāk viņš savu akciju paketi pārdeva jau par 4,53 miljoniem latu.

Šī ilggadējā „visu iespēju izmantošana” tad arī Bērziņam nodrošinājusi lielāko daļu no pašlaik deklarētajiem īpašumiem – 2,14 miljonu eiro uzkrājumiem, vērtspapīriem nepilnu 330 tūkstošu eiro nominālvērtībā, 687 tūkstošu latu un 405 tūkstošu eiro aizdevumiem, kā arī nepilniem četriem desmitiem nekustamo īpašumu.

Jāpiebilst, ka darījumu attiecības ar „kampēju brālības” pārstāvjiem Bērziņš ir uzturējis arī pēdējos gados. Tā 2007. gadā Bērziņš kopā ar Juri Aizezeru, Ievu Krastiņu un Šķēles bijušo dzīvesbiedri Dzintru Šķēli par 9,8 miljoniem latu no Bērziņa iepriekš vadītās bankas atpirka apmēram trīs ceturtdaļas no 1019 kvadrātmetrus liela zemesgabala ar piecstāvu ēku Vaļņu ielā 11, bet 2008. gadā daļu no sev piederošajām īpašuma daļām jau par 9,93 miljoniem pārdeva paši sev piederošajai SIA Vaļņu nams 11.

Novērtē šo rakstu: