Andra Sprūda vājums ir Valda Savicka spēks: kas patiesībā vada Latvijas aizsardzību?

Šis raksts, rakstīts no karavīra skatpunkta, atklāj rūgto patiesību par notiekošo Aizsardzības ministrijā, kur tukšas runas un ārvalstu braucieni aizēno reālās problēmas, bet karavīru ikdiena tiek ignorēta.

Es neesmu vienīgais karavīrs, Latvijas Nacionālo bruņoto spēku (NBS) un latviešu tautas patriots, kurš redz, jūt un saprot, ka mūsu valsts un armija tiek grauta no iekšpuses. Sistēmai, kurai būtu jābūt mūsu valsts lepnumam, tiekai un vienīgi kalpo “politiskās” elites interesēm. Protams, arī šoreiz es neatklāšu savu vārdu, lai arī cik pietiek.com komentētāji to negribētu.

Šoreiz stāsts būs par Andra Sprūda kā aizsardzības ministra vadību, par korupcijas aizdomām, apšaubāmiem iepirkumiem un par ministra biroja pelēko kardinālu Valdi Savicki – odzi, kas sildās Sprūda azotē, sūc spēku no mūsu armijas un klusām kož, kad kaut kas nav viņam pa prātam. Tāpat kā paēdušais nesapratīs bada cietēju, tā arī elitei vienmēr būs nospļauties par parasto tautu.

Kopš Andris Sprūds 2023. gada rudenī kļuva par aizsardzības ministru, mēs cerējām uz pārmaiņām. Gribējām ticēt, ka viņš stiprinās NBS, padarīs to par modernu vairogu pret draudiem, kas arvien pieaug, īpaši ņemot vērā Krievijas agresiju Ukrainā un tās bieži izteiktos draudus Latvijas virzienā. Taču cerības ātri izdzisa, faktiski uzreiz! Patiesībā Sprūda vadība ir kā tumšs mākonis, kas šobrīd ir pārklājis armiju, un aiz tā slēpjas pamatotas aizdomas par korupciju un nodevību pret Latvijas un latviešu tautas nacionālajām interesēm.

Viņa biežie komandējumi uz ārzemēm – šobrīd uz Turciju, Libānu un citur – tiek pasniegti kā diplomātiski panākumi, bet karavīru vidū tie rada rūgtumu. Kamēr mēs trenējamies ar novecojušu ekipējumu, ministrs spodrina savas spalvas, braukādams pa pasauli, it kā NBS problēmas varētu atrisināt ar glītām fotogrāfijām un tukšām runām. Vai tas ir tas, ko sagaidām no vadītāja? Vai tā rīkojas cilvēks, kurš saprot karavīra ikdienu?

Viena no sāpīgākajām tēmām ir iepirkumi. NBS modernizācija ir kritiski svarīga, bet aizdomas par korupciju apvij katru lēmumu. Burtiski nesen sākušais skandāls par armijas zābaku iepirkumu ir kā spļāviens sejā karavīriem. Kā ziņo LSM, zābaki tika noformēti kā “mēbeles”, lai apietu iepirkuma procedūras, un tas saistīts ar ģimenes biznesiem, kas gūst labumu no valsts līgumiem. Šādas shēmas liek domāt, ka kāds pelna uz mūsu rēķina, kamēr karavīri staigā ar nekvalitatīvu aprīkojumu.

Valsts aizsardzības iepirkumu loģistikas centrs (VALIC) sola, ka no 2026. gada tiks ieviests jauns individuālais ekipējums, bet karavīru vidū valda skepse. Cik naudas atkal aizplūdīs nezināmos virzienos? Runas par to, ka iepirkumi tiek piešķirti “pareizajiem” uzņēmumiem, ir skaļākas nekā jebkad. Un šeit kā tāda ūdens čūska jau atkal uzpeld Valdis Savickis – jurists, kura ēna stiepjas pār NBS jau gadiem ilgi.

Savickis nav svešs vārds. Viņa karjera Aizsardzības ministrijā un NBS Apvienotajā štābā, kā liecina VID deklarācijas, sākās jau 2007. gadā, kad viņš kļuva par vecāko juristu Juridiskās pārvaldes Starptautiskās tiesiskās sadarbības daļā. No 2007. līdz 2009. gadam viņš strādāja pie normatīvo aktu un līgumu izstrādes, bet 2010. gadā pameta amatu. Taču 2024. gadā Savickis atgriezās kā Sprūda padomnieks Aizsardzības ministrijā, un tas nav nejaušs solis. Viņš ir kā odze, kas sildās Sprūda azotē, klusi vijoties ap lēmumiem, kas šobrīd nosaka NBS likteni. Viņam piederošās akcijas “Latvijas Gāzē” – uzņēmumā ar vēsturiskām saitēm ar Krieviju – ir kā sarkana lupata, kas pa gabalu jau redzama.

Kāpēc cilvēks ar šādu pagātni ir tik tuvu ministram? Karavīri čukst, ka Savickis ir pelēkais kardināls, kurš ietekmē iepirkumus, līgumus un pat personāla politiku, virzot tos virzienā, kas ne vienmēr sakrīt ar Latvijas interesēm. Viņš mēdz arī “sāpīgi iekost”, kad kaut kas nav pa prātam viņa vai viņa pārstāvēto grupu interesēm, un Sprūds, šķiet, ir pārāk vājš, lai šādu praksi apturētu.

Sprūda ārvalstu braucieni vēl vairāk pastiprina sajūtu, ka viņš ir atrauts no realitātes. Vizīte Turcijā, kur viņš it kā bija ieradies, lai stiprinātu bēdīgi slaveno Dronu koalīciju, izskatās kā kārtējais PR gājiens. Libānā viņš tikās ar Latvijas karavīriem ANO misijā, bet vai viņš saprot, ko nozīmē riskēt ar dzīvību kaujas laukā prom no mājām, kamēr elite tajās pašās mājās dala iepirkumus savējiem? Kā jau teicu, paēdušais nesapratīs bada cietēju – Sprūds dzīvo burbulī, kur preses relīzes ir svarīgākas par karavīru vajadzībām. Kamēr viņš pozē fotogrāfijām, Savickis, kā runā ministrijas koridoros, vij līgumus un shēmas, kas bagātina noteiktas aprindas. Vai tiešām ministrs nezina, kas notiek viņa paša ministrijā?

Personāla politika ir vēl viena sāpīga tēma. Runas klīst, ka virsnieku amati tiek piešķirti, balstoties nevis uz profesionalitāti, bet uz lojalitāti. Sprūda vadībā šādas baumas ir kļuvušas vēl skaļākas. Kāds zemessargs man teica: “Mēs trenējamies, riskējam, bet augšā sēž tie, kas zina, kā klanīties vadības priekšā.” Tas grauj morāli, plosa vienotību. Vai Sprūds, kurš tik bieži ir prom no realitātes, saprot, kā šādas intrigas ietekmē karavīrus? Un vai aiz tā stāv Savickis, kurš, kā runā, ir tilts starp Sprūdu un “veco labo laiku” aprindām, kas varbūt arī nevēlas, bet tomēr ar savu mantkārību vājina Latvijas neatkarību. Viņa atgriešanās ministrijā kā padomniekam 2024. gadā liek domāt, ka viņa ietekme ir tikai pieaugusi.

Arī “obligātais” militārais dienests, ko Sprūds atbalstīja, tika pasniegts kā drošības stiprināšanas sasniegums. Taču baumas liecina, ka līdzekļi, kas paredzēti iesaukto apmācībai un infrastruktūrai, tiek novirzīti apšaubāmiem mērķiem. Apmācību centri it kā tiek būvēti par milzīgām summām, bet progress ir lēns. Vai nauda aizplūst “pareizajās” kabatās? Savickis, ar savu pieredzi līgumu un normatīvo aktu jomā, ir ideāls kandidāts, lai vadītu šādas shēmas vienmēr paliekot ēnā. Viņa klātbūtne ministrijā kā Sprūda padomniekam liek karavīriem šaubīties, vai mūsu pūles ir tā vērtas.

Sadarbība ar NATO ir Latvijas lepnums, bet arī te rodas aizdomas. Runas klīst, ka daži lēmumi par tehnoloģiju vai informācijas apmaiņu tiek virzīti caur kanāliem, kas saistīti ar Savicki. Viņa pagātne Juridiskajā pārvaldē, kur viņš strādāja ar starptautiskās sadarbības jautājumiem, liek domāt, ka viņš zina, kā manipulēt ar šādiem procesiem. “Latvijas Gāzes” faktors ir kā smaga enkura ķēde, kas velk uz leju caurspīdīgumu. Savicka saites ar uzņēmumu, kas vēsturiski bijis Krievijas ietekmes instruments, liek karavīriem šaubīties, vai mūsu vadība ir gatava krist par Latviju.

Es rakstu no sirds, kā cilvēks, kurš devis zvērestu kalpot Latvijai. Sprūda vadība ir kā ceļš uz nekurieni, kurā karavīri un tauta tiek upurēti elites interesēm. Valdis Savicki ar savu apšaubāmo pagātni un ietekmi ir kā odze, kas sildās Sprūda azotē. Mēs vēlamies ministru, kurš saprot karavīra ikdienu, kurš cīnās par mums, nevis par savām spalvām vai svešām interesēm.

Latvijas karavīri un tauta pelnījuši vadību, kas saprot un ciena to zvērestu, ko mēs dodam savai valstij. Andra Sprūda vadība, ēnā slēpjoties tādiem ērmiem kā Valdis Savickis, ir kā smags akmens, kas velk uz leju NBS potenciālu un Latvijas drošību. Korupcijas aizdomas, apšaubāmi iepirkumi un elites intereses nedrīkst tikt liktas augstāk par karavīru vajadzībām un valsts nākotni. Ir pienācis laiks pieprasīt atbildību un patiesas pārmaiņas – ministru, kurš cīnās par Latviju, nevis par savām spalvām vai šauru aprindu labumu. Mēs, karavīri, esam gatavi stāvēt par savu valsti, bet vai vadība ir gatava stāvēt par mums?

Novērtē šo rakstu: