Andreja Vilka aiziešana un Jāņa Dineviča atgriešanās: sociāldemokrātijas apoteoze un vēstures teātris
Vilors Eihmanis13.10.2025.
Komentāri (56)
Iesaki rakstu: 
Saeimas deputāta Andreja Vilka (ZZS/LSDSP) mandāta nolikšana, kas, pēc ziņām, notika veselības problēmu dēļ, lai atvieglotu koalīcijas darbu un novērstu kvoruma trūkumu, ir radījusi politisku rokādi. Viņa vietā parlamentā stājas Jānis Dinevičs – leģendārs tēls un ilggadējs Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) priekšsēdētājs.
Šis notikums, kas liek punktu aptuveni 32 gadus ilgam periodam – laikam, kurā Dinevičs pēc Augstākās Padomes pilnvaru beigām un valsts ministra amata Ivara Godmaņa valdībā (atbildīgs par sarunām par Krievijas armijas izvešanu) bija prom no centrālās Saeimas tribīnes, darbojoties Rīgas domē un partijas līmenī – ir zīmīgs vēstures pagrieziens.
Sociāldemokrātiskās pacietības apoteoze
Ja pieņemam, ka Jānis Dinevičs ir pirmais LSDSP priekšsēdētājs, kurš kā deputāts ierodas Saeimā pēc 89 gadu pārtraukuma (kopš Pirmās Republikas laikiem, kad sociāldemokrāti bija politikas smagsvari un partijas līderi regulāri sēdēja parlamentā), tad šis atgriešanās brīdis ir jāvērtē kā sociāldemokrātiskās pacietības apoteoze. Tas nav vienkārši solis; tā ir institucionāla un personīga uzvara, kas vēsta par divām būtiskām lietām:
- Par partijas cietību: LSDSP ir pierādījusi nepārspējamu, gandrīz fosilizētu spēju saglabāt savu nosaukumu, struktūru un atpazīstamību (kaut arī ar minimālu vēlētāju atbalstu) gandrīz gadsimtu, pārdzīvojot okupācijas, trimdu, šķelšanos un nepārtrauktu aiziešanu no lielās politikas. Tā ir institucionālā stabilitāte tās viskoncentrētākajā un rezistentākajā formā. Partija kļūst par pašu atmiņas glabātāju.
- Par Latvijas "sociāldemokrātiskumu": fakts, ka vēsturiskais sociāldemokrātiskais spēks parlamentā atgriežas ar savu leģendāro līderi pēc tik ilga laika, rada iespaidu, ka Latvija kļūst "sociāldemokrātiskāka" nevis ar jaunām idejām, bet tad, kad personīgi atgriežas tās vēsture. Tas nav uzplaukums, bet gan nostaļģisks revanšs. Sociāldemokrātija Saeimas namā atgriežas kā atskaņa, nevis kā jauna politiskā programma.
Vēstures teātris ar gariem pārtraukumiem
Jāņa Dineviča atgriešanās vēlreiz spilgti apliecina, ka Latvijas politika ir teātris, kurā vēsture nekad neatstāj skatuvi – tā tikai ņem garas pauzes.
Dineviča atgriešanās ir simboliska uzvara tam, ka ne tikai idejas, bet arī cilvēki ar nesalaužamu gribasspēku (un garu CV) galu galā atgriežas savā sēdeklī. Tomēr jāatzīmē, ka Ivara Godmaņa (čekas kartiņā figurē kā Pugulis) agrākais kolēģis un draugs Jānis Dinevičs nav tas pašas sugas atjaunotājs kā, piemēram, vēsturiskais sociāldemokrātu līderis Brūno Kalniņš. Viņa nākšana Saeimā ir drīzāk personisks rekords un izturības apliecinājums, nevis pārliecinoša ideoloģiska uzvara vēlēšanās. Viņš ir vēsturiskā fona spēlētājs, kurš atkal iznācis uz skatuves, kad nepieciešams aizpildīt tukšu vietu.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
