ANO Drošības padomes locekles parlamenta spīkere izvirza Trampu uz Nobela miera prēmiju, un tur pamatā ir lielāka loģika, nekā šķiet

Vēstuli esot iniciējuši ASV Kongresa un Izraēlas Kneseta spīkeri, kam Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa piekritusi un parakstījusi ierosinājumu. Parakstītais dokuments jau esot atdots Izraēlai, pirms par to kļuvis zināms publiski.

Lieta tāda, ka Saeimas priekšsēdētāja nav “kaut kāda” nejauša parlamenta spīkere, kas virza šādu ierosinājumu. Jau trīs nedēļas Latvija ir ANO Drošības padomes locekle. Nekad visā mūsu simtgadīgajā Latvijas Republikas vēsturē mums nav bijis tik augsts formālais līmenis. Attiecīgi Mieriņas parakstītajam dokumentam var piedēvēt jau citu svaru, nekā tāds būtu, piemēram, Moldovas prezidentes vai Polijas Seima maršala iesniegtai rekomendācijai Norvēģijas Nobela komitejai.

Vai Donalds Tramps būtu pelnījis Miera prēmiju? Patlaban par to nešaubās tikai Trampa tiešais elektorāts. Taču jautājuma būtība paliek atklāta.

Savā pirmajā prezidentūras termiņā Tramps bija pirmais no ASV prezidentiem kopš Otrā pasaules kara, kurš tiešām pielietoja militāru spēku pret tiem, kas to bija pelnījuši gan no starptautisko attiecību, gan elementāru krimināltiesību viedokļa. Islāma džihādisti, diktatori un tamlīdzīgie.

Aizvadot pirmo gadu otrajā termiņā, Tramps līdz šim (uzsverot — līdz šim) ir bumbojis tos, kurus jau sen vajadzēja. Jemenas hutiešu teroristi, kas apdraud globālo kuģniecības drošību un ar droniem, raķetēm uzbrūk civilajiem kuģiem, kur jūrniekiem pat nav, ar ko atbildēt vai aizsargāties — tādi teroristi, kas apzināti un sistemātiski nogalina citus, paši vien vainojami, ka pret viņiem izturas identiski. Kodolieročus izstrādājošais Irānas režīms sarīkoja uzlidojumu Izraēlai (kura pat neatrodas tās robežu tuvumā), turpina piegādāt “Šahedus” un dronu ražošanas iekārtas Putina režīmam ukraiņu slepkavošanai — te visa demokrātiskā pasaule var apsveikt Trampa iejaukšanos, lai tādas darbības censtos apturēt. Sīrijā pēc ilgstošas citu valstu, tajā skaitā ASV, iejaukšanās beidzot krita Bašara al Assada režīms — tauta var uzelpot, sīriešu bēgļi sāk no Eiropas atgriezties mājās, bet Putins spiests izmitināt kārtējo bijušo sabiedroto.

Vašingtonā tieši Tramps (un nevis Džo Baidens vai Nobela Miera prēmijas laureāts Baraks Obama) spēja nosēdināt pie sarunu galda Armēnijas premjeru Nikolu Pašinjanu un Azerbaidžānas prezidentu Ilhamu Alijevu, panākot vēsturisku vienošanos (attēlā) par mieru starp asinsnaidā desmitgadēm ilgi degušajām Kaukāza kaimiņvalstīm. Kalnu Karabahas dēļ abas veikušas savstarpējas karadarbības un etniskās tīrīšanas, kas principā salīdzināmas ar bijušo Dienvidslāviju deviņdesmitajos, ko tagad apņēmušās izbeigt Trampa vidutājības rezultātā. Citi cilvēki saņēmuši Nobela prēmiju arī par mazākiem sasniegumiem.

Šī gada sākumā ASV veiktā spīdošā specoperācija Venecuēlas tirāna Nikolasa Maduro noķeršanai un konvojēšanai uz tiesu Ņujorkā ir papildus atzinības vērta. No politiskās skatuves noņemts kārtējais Putina “partneris”, kurš savu valsti iedzinis nabadzībā un pārvērtis par narkotranzīta centrāli, kurā ar režīma atļauju saimnieko organizētās noziedzības bandas. Protestēt pret tāda kā Maduro arestu nozīmētu uzstāt, ka libēriešiem savulaik nebija tiesības sacelties, sakaut un noķert savu pašpasludināto prezidentu Čārlzu Teiloru, kurš tika izdots tiesāšanai Hāgā, tika atzīts par vainīgu un tagad vairs dienasgaismu neieraudzīs.

Ukrainas kontekstā Donalds Tramps ir sistemātiski uzstājis uz miera sarunu nepieciešamību, pat saticies ar asiņaino agresorvalsts vadītāju Aļaskā, sūtījis savus pārstāvjus uz priekšu un atpakaļ, uz ko Ukraina reaģējusi ar aktīvu iesaistīšanos miera sarunu gatavošanā, tomēr Putins beigās atteicies no sarunu mēģinājumiem un atkal atkārtojis savas neizpildāmās prasības. Trampa mēģinājumi panākt mieru starp Ukrainu un Krieviju nav īstenojušies, taču Putina (nevis Trampa) dēļ.

Tāpat šobrīd Tramps cenšas nomierināt Irānas režīmu, draudot ar triecieniem no gaisa, ja turpināsies protestētāju slepkavošana. Ir pazīmes, ka režīms ņem šos draudus nopietni, taču pilnībā to varēs pārbaudīt tikai pēc situācijas nomierināšanās.

Uz šī fona vienīgā īsti nejēdzīgā rīcība, ko var novērot Trampa darbībās, ir viņa pieprasījumi Grenlandes sakarā. Taču šonedēļ jau situācijas attīstība pēc Davosas foruma izskatās virzāmies uz nomierināšanas pusi.

Tātad kopsavilkums uz šo brīdi varētu būt tāds: Trampa agresīvie izteikumi, kuros viņš draud veikt nejēdzīgas darbības starptautiskajā arēnā, paliek tikai runas — turpretī faktiski viņš veicinājis miera sarunas tur, kur tas iespējams, un pielietojis militāru spēku pret tiem teroristiem un kara kurinātājiem, ar kuriem pat dialogs nav iespējams, jo tie paši atsakās.

Parakstot vēstuli Nobela komitejai, ANO Drošības padomes locekles parlamenta spīkere ir darījusi to, kas uz šo brīdi izskatās pareizi gan no starptautisko attiecību, gan no loģikas viedokļa. Cita lieta, vai Nobela komiteja reaģēs uz šo nomināciju. Iespējams, ka tā pagaidīs līdz Trampa otrā termiņa beigām, lai izvērtētu visu Trampa administrācijas devumu mieram pasaulē.

To, ka Latvijas diplomātija ir gudrāka un tālredzīgāka, nekā mēs to ikdienā saskatām, parāda šāda mūsu rīcība. Pēc Karakasas reida un Maduro noķeršanas nākamajās dienās atskanēja Krievijas inspirētas balsis, ka “Latvijai, uzsākot darbu Drošības padomē, ir jāsasauc ārkārtas sēde par šo gadījumu! Tā ir ASV iejaukšanās Venecuēlā”. Latvija padomāja, padomāja un paklausīja ierosinājumam, tiešām sasaucot Drošības padomes ārkārtās sēdi — par... kārtējiem Krievijas uzlidojumiem Ukrainas pensionāriem un civilajai infrastruktūrai!

Protams, varam uzteikt arī gaumīgo gājienu, vēstuli Miera prēmijas komitejai par Trampa apbalvošanu sakarā ar miera sarunu veicināšanu pasaulē parakstot tieši Mieriņai. Vēl atbilstošāku uzvārdu zem nominācijas Miera prēmijai būtu grūti atrast.

Novērtē šo rakstu: