ANO viedoklis: noziegumu kvalifikācija jāsniedz tiesai
Vladimirs Lindermans31.10.2023.
Komentāri (78)
Iesaki rakstu: 
27. oktobrī Ženēvā notika preses konference, kurā piedalījās Ravina Šamdasani (Ravina Shamdasani), ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja oficiālā pārstāve.
Uz žurnālista jautājumu, vai Gazā notiekošais nebūtu jāklasificē kā genocīds, Šamdasani kundze atbildēja:
"Esam ļoti satraukti par to, ka notiek kara noziegumi. Esam satraukti par Gazas iedzīvotāju kolektīvo sodīšanu kā atbildi uz nežēlīgo Hamās uzbrukumu, ko arī varētu vērtēt kā kara noziegumu. Mūsu analīze pašlaik nevar sniegties tālāk. Noziegumu kvalifikācija jāīsteno tiesas instancēm.”
https://www.unognewsroom.org/story/en/2068/bi-weekly-press-briefing-27-october-2023, 43.07 - 44.08 min.
Tieši šo principu – “noziegumu kvalifikācija jāīsteno tiesas instancēm” – esmu aizstāvējis jau 2022. gada martā, kad Latvijas iedzīvotājus sāka apcietināt par “nepareizo” Krievijas – Ukrainas kara traktēšanu. Turpināju to aizstāvēt arī cietumā un pēc atbrīvošanas. Dažas publikācijas par šo tematu parādījās portālā pietiek.com. https://pietiek.com/raksti/krievijas__ukrainas_kars_un_kriminalprocesi_latvija_vai_741_panta_piemerosana_ir_pamatota_raksts,_kas_jurista_vardam_bija_nepareizs/
Desmitiem cilvēku ir saukti pie atbildības pēc Krimināllikuma 74.1 panta “Genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru un kara nozieguma attaisnošana”. Mazai valstij 30-40 cilvēki – tas ir daudz. Tās ir represijas.
Valsts drošības dienests sāka štancēt kriminālprocesus pēc 74.1 panta, kad ne tikai nebija neviena pierādīta kara nozieguma Ukrainā – nebija pat uzsākta normāla izmeklēšana. Vēl medicīnas eksperti nebija apskatījuši bojā gājušo ķermeņus, bet VDD izmeklētājs Rīgā, izrādījās, jau zināja, ka krievi izdarījuši kara noziegumu. Interesanti, no kurienes? No masu medijiem?
ANO Neatkarīgā starptautiskās Ukrainas pārkāpumu izmeklēšanas komisija publicēja savu pirmo pārskatu tikai 2022. gada 18. oktobrī. Līdz tam brīdim es jau paspēju pavadīt četrus mēnešus cietumā. Un ne tikai es.
Mani mēģinājumi iesaistīt diskusijā par šo tematu juristus un politiķus nav vainagojušies ar panākumiem. Totāla klusēšana. Varbūt tagad, ņemot vērā Gazā notiekošo, mēles atraisīsies?
Un ko lai iesāk ar faktu, ka viena daļa Latvijas iedzīvotāju simpatizē Izraēlai, bet cita – palestīniešiem? Apcietināt, tiesāt tos, kuru viedoklis nesakrīt ar varas iestāžu viedokli? Un, kad varas iestāžu viedoklis mainīsies uz pretējo (kas šajā gadījumā ir visai iespējams), – “pārtiesāt” visu otrādi?
Vai arī iemācīties dzīvot sabiedrībā, kur cilvēkiem var būt dažādi viedokli pat šādos asos jautājumos?
Seko mums 
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
