Iesaki rakstu: 
Dziesmu un deju svētku izvērtēšanas konferencē 2. novembrī ne vien notika 150. jubilejas svētku norises analīze, bet arī tika iezīmēta Dziesmu svētku nākotne. Ja par aizvadītajiem svētkiem esmu patiesi gandarīts un atļaušos apgalvot, ka tie bija spoži un jubilejas svētku cienīgi (par ko vēlreiz paldies ikvienam, kurš pielicis savu roku un galvenais – sirdi to tapšanā), tad par nākotni diemžēl nejūtos tik drošs. Īpaši – redzot apaļas nulles nākamā gada budžetā iepretī Dziesmu svētku procesa vajadzībām.
Konference iesākās negaidīti. Pēc tam, kad konferences dalībnieki bija uzklausījuši kultūras ministres Agneses Loginas uzrunu, diriģenti izmantoja iespēju pajautāt ministrei, vai nākamā gada budžetā ir iekļauts kolektīvu vadītāju atalgojuma jautājums un vai viņa ir gatava šo jautājumu aizstāvēt. Ministre neatbildēja ar skaidru “jā”, bet norādīja, ka “turpinām runāt” un “turpinām tikties”. Dziesmu svētku saimi atbilde neapmierināja, sekoja skaļa ūjināšana, svilpieni un kopīga vienošanās dziesmā “Gaismas pils”. Bija arī pārstāvji, kas zāli pameta, un tas ir pilnībā izprotami.
Vēlāk, acīmredzot aptverot pateikto vai varbūt pakonsultējoties ar kādu padomnieku, ministres sociālā tīkla “X” kontā parādījās pavisam cita retorika - tomēr iestāšoties par atalgojuma palielināšanu. Ja ministre tā svaidās savās domās un ja tāds ir viņas “cīņasspars” šajā jautājumā, tad nav brīnums, ka budžeta prioritātēs kolektīvu vadītāju atalgojums nav iekļauts.
Dziesmu svētku nākotne nesākas ar konferenci - tā sākās jau mirklī, kad iestājās sadziedāšanās nakts rīts. Valsts ikgadēja dotācija 1,1 miljona eiro apmērā Dziesmu svētku procesa nodrošināšanai, ņemot vērā tā nozīmīgumu, ir necienīga un bīstami niecīga, domājot ilgtermiņā. Esmu gandarīts, ka kopā ar nozari un Latvijas Pašvaldību savienību jau vasaras sākumā Kultūras ministrija izstrādāja Dziesmu svētku kolektīvu vadītāju atalgojuma modeli, kurā atbildība par Dziesmu svētku ilgtspēju solidāri dalītos starp valsti un pašvaldībām.
2024. gada budžeta prioritāro pasākumu paketē Kultūras ministrija manā vadībā iesniedza šim mērķim nepieciešamo summu - 4,9 miljoni eiro. Šī pozīcija jaunās valdības budžeta veidošanas gaitā kultūras ministrei un viņas pārstāvētajam politiskajam spēkam bija jāaizstāv un rezultāts jāizcīna. Tieši tā - jāizcīna! Politiskā cīņā jāpanāk nepieciešamie saskaņojumi no Finanšu ministrijas, kas, atgādināšu, nav kāda neatkarīga institūcija, bet gan ministrija ar politisku virsvadību. Sarunās ar politisko partiju pārstāvjiem bija jāpanāk koalīcijas vairākuma atbalsts. Piekrītu, ka laika bija maz, taču absolūti pietiekami, lai šo pozīciju aizstāvētu un izcīnītu.
Atruna, ka pie vainas ir iepriekšējā ministra “tukši solījumi” un Finanšu ministrijas akcepta iztrūkums, ne vien ir nepatiesa un nekorekta, bet arī norāda uz izpratnes trūkumu par budžeta veidošanas procesu, politiskā spēka un ministra lomu un iespējām tajā, it īpaši tik labvēlīgos fiskālās telpas apstākļos - papildu 783 miljoni eiro prioritārajiem pasākumiem. Protams, vienmēr ir vieglāk veidot savu karjeru, noniecinot iepriekšējā paveikto, nevis balstoties uz paša padarīto un sasniegto.
Līdz 2024. gada budžeta apstiprināšanai Saeimā vēl tāls ceļš, un tajā ir daudz iespēju. Es ticu, ka, iesaistoties ikvienam, kam patiesi rūp Dziesmu svētki kā mūsu nācijas pastāvēšanas stūrakmens, tiks rasts risinājums, lai izvērtējuma konferencē iezīmētās Dziesmu svētku nākotnes vīzijas nesabruktu, jau atduroties pret 2024. gada budžeta apaļajām nullēm.
Saules mūžu Dziesmu svētkiem!
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
