„Apeirona”, LDDK un Jāņa Reira propaganda par Darba likuma 109.panta II daļu

„Apeirona” tiražētā melu kampaņa"

Iemesli, kāpēc darba devēji nepieņem darbā cilvēkus ar invaliditāti, nereti tiek aprobežoti tikai ar bailēm viņus nespēt atlaist no darba gadījumā, ja viņi nespēj veikt nolīgto darbu vai neievēro darba kārtību, un šobrīd pie tā intensīvi tiek vainota šī Darba likuma norma. Tomēr tajā noteiktie atlaišanas aizliegumi neattiecas uz šādiem gadījumiem, tamdēļ tādas bailes nav pamatotas.„Apeirona” tiražētā melu kampaņa

Invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” interneta raidījuma “Trīs ceturtdaļas” 19.novembra izlaidumā tā vadītājs Toms Bergs runā puspatiesības, stāstot, ka Darba likuma 109.panta II daļa neļauj atbrīvot cilvēkus ar invaliditāti no darba. Vienkāršā valodā izklāstot, tā gluži nav taisnība.

Patiesībā Darba likums paredz vismaz 12 gadījumus, kad darbinieku var atbrīvot no darba, un tikai divos gadījumos atbrīvošanas aizliegums attiecas uz cilvēkiem ar invaliditāti. Tātad – tikai vienā sestajā daļā gadījumu! Turklāt darba devējam ir tiesības atbrīvot no darba cilvēku ar invaliditāti jebkurā brīdī pārbaudes laikā vai, ja viņš nespēj tikt galā ar nolīgto darbu vai vēl vairāk – neievēro darba kārtību.

Tostarp raidījumam intervētā Labklājības ministrijas ierēdne Ineta Vjakse sabiezina krāsas, sabiedrībai atklāti melojot, ka cilvēkus ar invaliditāti nedrīkst atlaist no darba, ja viņiem pietrūkst darba iemaņu. Drīkst! Man ir žēl, ka par savu nodokļos samaksāto naudu uzturu no valsts maka angažētus parazītus, kuri izteikti zemiskā veidā, ar tendenciozas propagandas kampaņu strādā pret jau tā vismazāk aizsargātās sabiedrības grupas interesēm.

109.panta II daļas konsekvences

Kas ir tie gadījumi, kad cilvēku ar invaliditāti nedrīkst atlaist no darba? Piemēram, ja darba devējs iepriekš prettiesiski atlaidis darbinieku, kurš ar tiesas spriedumu atjaunots amatā, vai uzņēmuma restrukturizācijas gadījumā, kad tiek mainīts uzņēmuma darbības virziens un, manuprāt, šis ir vienīgais gadījums, uz ko aizliegums būtu atceļams, tomēr te jāpiebilst – tādi gadījumi ir ārkārtīgi reti, kad cilvēki ar invaliditāti šo tiesību normu izmanto ļaunprātīgi. Vēl arī optimizācijas plānu ietvaros, kad uzņēmums sašaurina savu darbību, piemēram, ekonomiskās lejupslīdes laikā.

Tieši pēdējais krīzes gados laika posmā no 2009. līdz 2011.gadam ļāva saglabāt aptuveni vienādu skaitu cilvēku ar invaliditāti nodarbinātus, kad nodarbinātības līmenis ekonomiskās krīzes rezultātā valstī kopumā kritās un bezdarbs smagākajos periodos pārsniedza 22%. Tātad uzsvērt, ka šim pantam ir tikai un vienīgi negatīva ietekme, nevar, jo tā ir arī izteikti pozitīva.

Statistika liecina, ka tikai 4% darba devēju nepieņem darbā cilvēkus ar invaliditāti darba likuma 109.panta II daļas dēļ, bet divarpus reizes vairāk - 10% - aizspriedumu dēļ. 2017.gada 29.novembrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā sarīkotajā konferencē par darba tirgus pieejamību personām ar invaliditāti Latvijas Darba devēju konfederācijas darba tiesību “eksperts” Andris Alksnis ar putām uz lūpām aizstāvēja tēzi par to, cik ļoti šī veselus četrus (!) procentus ietekmējošā norma traucē uzņēmējiem pieņemt darbā cilvēkus ar invaliditāti, ne ar vārdu neminot, ka divas ar pusi reizes biežāk paši darba devēji nepieņem darbā cilvēkus ar invaliditāti aizspriedumu dēļ, un šajā sakarā neviens iespējamais risinājums neizskanēja ne no „Apeirona”, ne LDDK, ne Tiesībsarga, ne citu dalībnieku puses.

Kāda ir cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības politika?

Ja atskaita Darba likuma 109.panta II daļu, kuru šobrīd no likuma vēlas izslēgt, subsidētās darbavietas par Eiropas Savienības fondu līdzekļiem un darbavietas pielāgošanu atsevišķos gadījumos, tādas nodarbinātības politikas principā nav. Piemēram, Nodarbinātības valsts aģentūras darbinieki aicina cilvēkus ar smagām un ļoti smagām invaliditātēm pašiem meklēt darba devējus, kuri gribētu slēgt līgumus par Eiropas Savienības fondu subsidētajām darbavietām, jo paši reizumis nespēj piedāvāt pilnīgi neko. Iedvesmojoši, vai ne?

Cilvēkiem ar invaliditāti ir jāturpina saskarties ar aizspriedumiem un acīmredzamu nevēlēšanos pieņemt viņus darbā. Piemēram, man godīgi paužot darba intervijās, ka man ir invaliditāte un par tās ierobežojumiem, pozitīvi tās nav beigušās nekad. Lai arī zinu, ka to darbu būtu varējis veikt. Te nav bijis nekas cits kā vien diskriminācija. Par slikto attieksmi gan Jānis Reirs, Latvijas Darba devēju konfederācija un „Apeirons” šajā kontekstā klusē kā ūdeni mutē ieņēmuši, lai arī tieši viņi ir tie, kuriem visvairāk būtu pa spēkam to izmainīt.

Valstīs ar sociāli atbildīgākām tradīcijām uzņēmumiem ir pat pienākums meklēt cilvēkus ar invaliditāti, jo noteiktam procentam nodarbināto tajos ir jābūt šādiem cilvēkiem. Vēl nopietns arguments pieņemt darbā cilvēkus ar invaliditāti ir tad, ja uzņēmumiem tiek piedāvāti finansiāli stimuli un integrācijas atbalsta pasākumi. Cik tālu ir Latvija līdz tādai pieredzei, visaptverošai un integrējošai neaizsargātāko grupu nodarbinātībai?

Kā mierinājumu, izslēdzot no Darba likuma 109.panta II daļu, Jānis Reirs piedāvā atstāt spēkā nosacījumu, ka prioritāri darbinieku atlaišanas gadījumā arī cilvēki ar invaliditāti varēs saglabāt darba attiecības, ja darba rezultāti ar veselajiem kolēģiem būs vienādi. Lieki piebilst, ka ne vienmēr praktiski būs iespējams, kad cilvēki ar vismaz 40% darbspēju zudumu strādās tikpat produktīvi kā veseli cilvēki. Šādā veidā Jānis Reirs uzskatāmi demonstrē savas “iekļaujošās” domāšanas deformētos apmērus.

Uz problēmas pārspīlēšanu norāda kaut vai tas, ka pēc Eiropas Komisijas datiem cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības īpatsvars Latvijā ir augstāks nekā vidēji Eiropas Savienībā. Piemēram, arī pensionāru nodarbinātības īpatsvars ir augstāks. Ar ko tas ir saistīts – nav jāmin. Ar zemajām invaliditātes pensijām un tikpat kā neesošo sociālo nodrošinājumu, kas spiež smagi slimus cilvēkus atrasties darba tirgū. Tātad arī runām par 109.panta II daļas it kā radītajām problēmām cilvēku ar invaliditāti nodarbinātībā nav nekāda pamatojuma, ir tikai tā dēvētā labklājības ministra Jāņa Reira pūliņi atvieglot darba devēju iespējas atbrīvoties no šādiem cilvēkiem, ar izdomātu ieganstu mainot likuma normas.

Dodiet mums vēl un, vēlams, bez maksas

Aicinu nelolot ilūzijas, ka Jānim Reiram interesē nodarbinātības problēmas sociālā kontekstā. Zinot, ka valstī akūti sāk trūkt darbaspēks, uzņēmēju lobiju organizācijas tiek laipni uzklausītas pie šā komjauniešu pirmrindnieka un politisko otkatu shēmu, jeb formāli bijušā „Prudentia” vadītāja. Šobrīd steigšus tiek meklēti problēmas risinājumi, kas kā par brīnumu rādās būt labvēlīgi tikai darba devējiem.

Nepietiek, ka neapliekamais minimums invaliditātes gadījumā nav mainīts jau desmit gadus, kas papildus stimulētu cilvēkus ar ierobežotām darbaspējām atrasties darba tirgū, tagad arī tiek plānots samazināt sociālas aizsardzības mehānismus darba likumā. Mani māc bažas, ka ar šādām politiskajām nostādnēm agri vai vēlu sāksies arī runas par invaliditātes pensiju samazināšanu vai pat atcelšanu, braukšanas atvieglojumu atcelšanu, ko jau savā laikā centās panākt Ilze Vinķele, bet par ko vēl tagad nereti sačukstas Labklājības ministrijas gaiteņos.

Pienācis laiks pat bijušajam komjaunietim Jānim Reiram un LDDK saprast, ka darbaspēks ir arī prece, kura cena mijiedarbojas ar tā pieprasītā un piedāvātā daudzumu. Daudzu gadu garumā ne viens vien uzņēmums Latvijā ir praktizējis “atvērto durvju politiku” personālvadībā, proti, kaut kas nepatīk – lasieties, un tagad, kad darbaspēks masveidā aizbraucis, par atlikušo jums būs jāmaksā vairāk, patīk tas vai nē. Lūdzu, tāpēc nesabotējiet vienīgās garantijas daļēji darbspējīgiem cilvēkiem! Mēs nebūsim jums tik pierastais lētais resurss, kuru varēs izmantot, bet līdz ar pirmajām globālajām problēmām vēl lētāk atbrīvoties, kas ir tiešs jūsu iecerēto izmaiņu mērķis.

Ir vairāk nekā nožēlojami, ka plaši zināmā cilvēku ar invaliditāti atbalsta organizācija „Apeirons” kļuvusi par tradicionāli spēcīgo darba devēju organizāciju ietekmes sviru, kas par nodokļu maksātāju naudu tiražē melus un puspatiesības.

* Autors ir I grupas invalīds.

Novērtē šo rakstu: