Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Rīgas apgabaltiesa ir atteikusies pieņemt Dzintara Rasnača (attēlā) vadītās Tieslietu ministrijas apelācijas sūdzību saistībā ar Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesas spriedumu, ar kuru Lato Lapsam piespriesta morālā kaitējuma atlīdzināšana saistībā ar divām viņa prettiesiskajām aizturēšanām, ko bija veikuši Drošības policijas darbinieki. Tas nozīmē, ka Drošības policijas priekšniekam Normundam Mežvietam būs iespēja tikt pie šiem 200 eiro, ko Lato Lapsa apņēmies ziedot, lai Mežviets varētu apmeklēt kādus vienkāršākus, viņa līmenim atbilstošus jurisprudences kursos.

„Kā jau solīts, no Latvijas valsts attiesāto naudu saistībā ar manis prettiesiskajām aizturēšanām ziedošu kādam labam mērķim, piemēram, šīs aizturēšanas veikušās struktūras – Drošības policijas priekšnieka Normunda Mežvieta kunga aizsūtīšanai kādos vienkāršākos, viņa līmenim atbilstošos jurisprudences kursos, otrkārt, darīšu visu iespējamo, lai valsts no tās attiesāto naudu pēc tam regresa kārtībā piedzītu no tiem Drošības policijas darbiniekiem, kuri veica un organizēja šīs aizturēšanas,” - tā Lato Lapsa komentēja Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesas šā gada 1. februāra spriedumu pēc viņa pieteikuma par morālā kaitējuma atlīdzināšanu.

Tiesa, Rasnača vadītā ministrija ar Vidzemes priekšpilsētas tiesas spriedumu nebija mierā un mēģināja par to iesniegt apelācijas sūdzību. Taču Rīgas apgabaltiesa 21. aprīlī ir secinājusi, ka „pirmās instances tiesa spriedumā saskaņā ar prasības pieteikumā norādīto un lietā esošajiem pierādījumiem ir konstatējusi faktus un sniegusi pareizu lietas apstākļu juridisko novērtējumu, atbilstoši piemērojot materiālo tiesību normas un ievērojot procesuālo tiesību normas, kā rezultātā taisījusi likumīgu spriedumu”.

Līdz ar to apgabaltiesa nolēmusi atteikt ierosināt apelācijas tiesvedību sakarā ar Tieslietu ministrijas apelācijas sūdzību. Turklāt Rasnača vadītajai ministrijai nekas vairs nav darāms – tiesas lēmums nav pārsūdzams.

Pietiek šodien atkārtoti publicē Lato Lapsas pieteikumu tiesai, kā arī Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesas spriedumu, kurš nu ir stājies spēkā.

Prasības pieteikums

1. Faktiskie apstākļi

2015.gada 26.maijā Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Centra rajona iecirkņa Kārtības policijas nodaļas vecākais inspektors sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu Nr.PC096549 par to, ka 2015.gada 22.maijā plkst.14:44 Rīgā, K.Barona ielā 99A es, Lato Lapsa, ļaunprātīgi neesot pakļāvies policijas darbinieku likumīgajām prasībām, kad tie pildīja dienesta pienākumus, ignorējis policijas darbinieku rīkojumu pārtraukt Latvijas Republikas Drošības policijas ēkas, dienesta automašīnu, amatpersonu un apmeklētāju filmēšanu.

Minētais pārkāpums tika kvalificēts pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 175.panta par ļaunprātīgu nepakļaušanos policijas darbinieka, pašvaldības policijas darbinieka, robežsarga vai zemessarga, kā arī karavīra likumīgajam rīkojumam vai prasībai, kad viņi izpilda sabiedriskās kārtības sargāšanas vai dienesta pienākumus.

Minētā pārkāpuma izskatīšana atbilstoši piekritībai tika nodota Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesai.

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa, izskatot man inkriminēto administratīvo pārkāpumu, ar 2015.gada 30.jūnija spriedumu lietā Nr.130049515 nosprieda izbeigt lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā pret mani par pārkāpumu, kas paredzēts Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 175.pantā (sprieduma kopija pievienota prasības pieteikuma pielikumā Nr.2).

Par minēto spriedumu Valsts policijas priekšnieka p.i. A.Grišins iesniedza apelācijas sūdzību.

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija ar 2015.gada 5.oktobra spriedumu nosprieda Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015.gada 30.jūnija spriedumu atstāt negrozītu, bet Valsts policijas iesniegto apelācijas sūdzību noraidīt (sprieduma kopija pievienota prasības pieteikuma pielikumā Nr.3).

Spriedums kā nepārsūdzams ir stājies spēkā.

Sakarā ar to, ka pirms administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšanas un nodošanas Valsts policijai protokola sastādīšanai es tiku aizturēts (aizturēšanas protokols netika sastādīts), es 2015.gada 6.oktobrī vērsos pie Drošības policijas priekšnieka ar lūgumu atvainoties par nepamatoto aizturēšanu, kuru veica Drošības policijas darbinieki (vēstules kopija pievienota prasības pieteikuma pielikumā Nr.4).

Uz minēto vēstuli saņēmu atbildi (vēstules kopija pievienota prasības pieteikuma pielikumā Nr.5), kurā norādīts, ka Drošības policija ņems vērā konkrētajā lietā taisītos spriedumus, savukārt jautājums par atvainošanos šajā atbildē netiek risināts, no kā secinu, ka Drošības policija man atvainoties ir atteikusies, tajā pat laikā neapstrīdot faktu, ka Drošības policijas darbinieki mani tika aizturējuši un šī aizturēšana ir bijusi nepamatota.

2015.gada 26.maijā Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Centra iecirkņa Kārtības policijas nodaļas vecākais inspektors sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu Nr.PC185656 par to, ka 2015.gada 29.aprīlī plkst.13:55 Rīgā, K.Barona ielā 99a, Latvijas Republikas Drošības policijas telpās es ļaunprātīgi neesot pakļāvies policijas darbinieku likumīgajām prasībām, kad tie pildīja dienesta pienākumus, ignorējis policijas darbinieka rīkojumu pārtraukt slēptu audio ierakstu veikšanu Latvijas Republikas Drošības policijas telpās.

Minētais pārkāpums tika kvalificēts pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 175.panta par ļaunprātīgu nepakļaušanos policijas darbinieka, pašvaldības policijas darbinieka, robežsarga vai zemessarga, kā arī karavīra likumīgajam rīkojumam vai prasībai, kad viņi izpilda sabiedriskās kārtības sargāšanas vai dienesta pienākumus.

Minētā pārkāpuma izskatīšana atbilstoši piekritībai tika nodota Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesai.

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa, izskatot man inkriminēto administratīvo pārkāpumu, ar 2015.gada 31.jūlija spriedumu lietā Nr.130049615 nosprieda izbeigt lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā pret mani par pārkāpumu, kas paredzēts Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 175.pantā (sprieduma kopija pievienota prasības pieteikuma pielikumā Nr.6).

Par minēto spriedumu Valsts policija iesniedza apelācijas sūdzību.

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija ar 2015.gada 12.oktobra spriedumu nosprieda Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015.gada 31.jūlija spriedumu atstāt negrozītu, bet Valsts policijas iesniegto apelācijas sūdzību noraidīt (sprieduma kopija pievienota prasības pieteikuma pielikumā Nr.7), turklāt konstatējot, ka Drošības policijas amatpersona ir sniegusi nepatiesu dienesta ziņojumu.

Spriedums kā nepārsūdzams ir stājies spēkā.

Sakarā ar to, ka pirms administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšanas un nodošanas Valsts policijai protokola sastādīšanai es tiku aizturēts (aizturēšanas protokols netika sastādīts), es 2015.gada 13.oktobrī vērsos pie Drošības policijas priekšnieka ar lūgumu atvainoties par nepamatoto aizturēšanu, kuru veica Drošības policijas darbinieki (vēstules kopija pievienota prasības pieteikuma pielikumā Nr.8).

Uz minēto vēstuli saņēmu atbildi (vēstules kopija pievienota prasības pieteikuma pielikumā Nr.9), kurā norādīts, ka Drošības policija ņems vērā konkrētajā lietā taisītos spriedumus, savukārt jautājums par atvainošanos šajā atbildē netiek risināts, no kā secinu, ka Drošības policija man atvainoties ir atteikusies, tajā pat laikā neapstrīdot faktu, ka Drošības policijas darbinieki mani tika aizturējuši un šī aizturēšana ir bijusi prettiesiska gan tā iemesla dēļ, ka tā netika nostiprināta pienācīgā procesuālā formā, gan tāpēc, ka tā ir bijusi nepamatota. Turklāt bez ievērības nav atstājams apstāklis, ka šajā gadījumā no Drošības policijas amatpersonas puses tika sastādīts nepatiess dienesta ziņojums, lai šķietami attaisnotu gan aizturēšanu, gan protokola sastādīšanu.

2. Prasības pieteikuma pamatojums

Kā ir redzams no augstāk izklāstītajiem apstākļiem, tad pēc Drošības policijas nepamatotas iniciatīvas pret mani ir tikuši ierosināti divi administratīvo pārkāpumu procesi un es šajos procesos esmu ticis nepamatoti saukts pie administratīvās atbildības. Turklāt šo procesu sakarā esmu arī ticis prettiesiski un nepamatoti aizturēts.

Kā ir atzinis Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments , tad tāpat jebkura cilvēktiesību norma, arī Satversmes 92.panta trešajā teikumā ietvertā tiesību norma (nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu) ir piemērojama tieši un nepastarpināti un izšķirot strīdu par atlīdzinājumu nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā, tiesai jāizvērtē pieļautais pārkāpums pamattiesību ievērošanas aspektā.

Civillikuma 1635.pants nosaka, ka ar morālo kaitējumu jāsaprot fiziskas un garīgas ciešanas, kas izraisītas ar neatļautas darbības rezultātā nodarītu cietušā nemantisku tiesību vai nemantisku labumu aizskārumu.

Atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas.

Uzskatu, ka augstāk aprakstītajās situācijās ir ticis pieļauts nepamatots manu tiesību aizskārums, proti, es nepamatoti un prettiesiski esmu ticis aizturēts, kā arī es nepamatoti esmu ticis saukts pie administratīvās atbildības.

Viss minētais kopumā man ir radījis garīgus un emocionālus pārdzīvojumus, tāpat arī policijas iestāžu rīcība man ir likusi izjust pazemojumu gan ar nepamatoto aizturēšanu, gan ar nepieciešamību attaisnoties tiesas priekšā par to, ka neko sodāmu neesmu izdarījis. Tāpat bez ievērības nav atstājams apstāklis, ka Drošības policija ir atteikusies man atvainoties par pieļauto manu tiesību aizskārumu, kas faktiski ir izraisījis jaunu aizskārumu, jo Drošības policija tādējādi ir likusi man saprast, ka tai manu tiesību ievērošana ir nenozīmīga un tā savu nepamatoto rīcību, ja tā var teikt – nenožēlo, šādi atklāti demonstrējot savu pārākuma apziņu, visatļautības pieļaujamību un nicinājumu pret manu kā privātpersonas tiesību nepamatoto aizskārumu.

Konkrētajā gadījumā atlīdzinājumu par man nodarīto tiesību aizskārumu novērtēju 2000,00 EUR apmērā, proti, 1000,00 EUR par katru nepamatotas, prettiesiskas aizturēšanas reizi, jo, manuprāt, šāds atlīdzinājuma apmērs sasniegs visas tam uzdotās funkcijas, proti, 1) taisnīguma funkciju; 2) prevencijas funkciju un 3) samierināšanas funkciju.

Papildus minētajam vēlos norādīt, ka civillietas ierosināšanas gadījumā jau ir paredzami atbildētājas iebildumi pret prasību, proti, ka atbilstoši Civillikuma 1635.panta trešajai daļai morālais kaitējums šajā situācijā nav prezumējams, attiecīgi tas ir jāpierāda, taču tas nav izdarīts. Šajā sakarā vēlos vērst tiesas uzmanību uz to, ka, neskatoties uz to, cik kura valsts iestāde sevi uzskata par svarīgu un nozīmīgu, pat A kategorijas kritiskie infrastruktūras objekti, kā Valsts policija labprāt apzīmē Drošības policijas ēku un kas ticis uzsvērts abos administratīvo pārkāpumu procesos, ir pakļauti patvaļas aizliegumam, kurš pieprasa, lai valsts rīcībai būtu saprātīgs attaisnojums un lai ikviens varētu pārliecināties par šī attaisnojuma esamību. Konkrētajā gadījumā abos iepriekš minētajos procesos ir noskaidrojies, ka nedz Drošības policijas, nedz Valsts policijai rīcībai nav bijis saprātīgs attaisnojums, jo Valsts policija nevienā tiesu institūcijā tā arī nespēja pamatot Drošības policijas prasību likumību, kas savukārt norāda uz klaju patvaļas aizlieguma pārkāpumu, proti, es tiku aizturēts un saukts pie administratīvās atbildības, jo valsts iestādēm vienkārši „nepatika” mana rīcība un vēl jo vairāk – iestādes amatpersona tika sastādījusi melīgu dienesta ziņojumu.

Vadoties no minētā, vēlos jau savlaicīgi norādīt, ka man nodarīto morālo kaitējumu uzskatu par pierādītu ar Valsts policijas un Drošības policijas darbībām, kuras ir bijušas ne tikai nepamatotas, bet arī nelikumīgas un kas ir ticis apstiprināts ar spriedumiem. Kaitējuma dziļumu un tiesību aizskāruma nozīmību savukārt pamato policijas iestāžu klajie un atklātie patvaļas aizlieguma pārkāpumi, kuri atklāti demonstrē šo iestāžu pārākuma apziņu, neaizskaramību, visatļautības pieļaujamību un nicinājumu pret privātpersonas tiesībām, kas demokrātiskā valstī, kura atzīst starptautiski atzītas cilvēktiesības un ir apņēmusies tās nodrošināt, ir absolūti nepieņemami.

Tāpat arī bez ievērības nav atstājams apstāklis, ka Drošības policija un Valsts policija publiskajā telpā ar mediju starpniecību (2015.gada 28.maija ziņu aģentūras „Leta” raksts „DP: Vērojama pretreakcija uz dienesta aktīvo darbu valsts noslēpuma sargāšanā”; 2015.gada 21.jūnija ziņu aģentūras „Leta” raksts „Lapsam sastāda divus protokolus par nepakļaušanos policijai; viņam draud arests”; 2015.gada 30.aprīļa ziņu aģentūras „Leta” raksts „DP: Lapsa vairākkārt mēģinājis filmēt un fotografēt likumsargus”; rakstu izdrukas pievienotas pielikumā Nr.10) ir pozicionējusi mani sabiedrības acīs ne tikai kā viennozīmīgi vainīgu man inkriminētajos administratīvajos pārkāpumos, bet arī kā atsevišķu personu dotu pasūtījumu izpildītāju, personu, kas apzināti kaitē būtiskām valsts interesēm un, iespējams, pat darbojas Latvijai nedraudzīgu ārvalstu specdienestu interesēs, un šāds manis attēlojums man kā Latvijas Republikai lojālam pilsonim un žurnālistam, kura darbība vienmēr ir bijusi orientēta uz atklātību pret saviem lasītājiem un negodīgu amatpersonu, politiķu un citu negodprātīgu personu atmaskošanu, ja ir radušās aizdomas par šādu personu pretdarbošanos Latvijas valsts un sabiedrības interesēm, ir klaji aizvainojošs un aizskarošs.

3. Procesuālie jautājumi

Atbilstoši likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” 7.panta pirmās daļas 1.punktam persona, kurai ir tiesības uz zaudējumu atlīdzību saskaņā ar šā likuma noteikumiem, sešu mēnešu laikā pēc attaisnojošā tiesas sprieduma spēkā stāšanās vai krimināllietas vai administratīvās lietvedības izbeigšanas iesniedz rakstveida iesniegumu un šajā likumā paredzēto zaudējumu nodarīšanas faktu un zaudējumu apmēru apliecinošus dokumentus Ministru kabineta noteiktajā kārtībā, ja persona attaisnota vai krimināllieta izbeigta saskaņā ar tiesas nolēmumu vai izbeigta administratīvā lieta — Tieslietu ministrijai. Piemērojot šo tiesību normu pēc analoģijas secināms, ka šī prasība ceļama pret Latvijas Republiku Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas personā, lai gan ir skaidri redzams, ka kaitējums ir ticis nodarīts Drošības policijas un Valsts policijas vainas dēļ.

4. Tiesai pieteiktie lūgumi

Ņemot vērā iepriekš minēto un saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 92.pantu un Civillikuma 1635.pantu, un pamatojoties Civilprocesa likuma 34.panta pirmās daļas 1.punkta a) apakšpunktu, lūdzu tiesu:

- piedzīt no Latvijas Republikas Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas personā par labu man, Lato Lapsam, kompensāciju par morālo kaitējumu 2000,00 EUR apmērā;

- piedzīt no Latvijas Republikas Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas personā par labu man, Lato Lapsam, visus tiesāšanās izdevumus.

Spriedums Latvijas Republikas vārdā 2017.gada 01.februārī

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa šādā sastāvā: tiesnesis S.Lorencs ar tiesas sēdes sekretāri K.Nikrus, piedaloties zvērināta advokāta palīgam L.Balodei, 2017.gada 18.janvārī izskatīja atklātā tiesas sēdē Rīgā, Abrenes ielā 3 civillietu Lato Lapsas maza apmēra prasībā pret Latvijas Republiku Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas personā par morālā kaitējuma atlīdzināšanu un konstatēja:

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā 2015.gada 26.novembrī tika saņemts prasītāja Lato Lapsas 2015.gada 26.novembra prasības pieteikums pret atbildētāju Latvijas Republiku Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas personā par morālā kaitējuma atlīdzināšanu.

Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesneša S.Lorenca 2015.gada 03.decembra lēmumu prasības pieteikums tika atstāts bez virzības trūkuma novēršanai līdz 2015.gada 30.decembrim.

2015.gada 15.decembrī lēmumā norādītais trūkums tika novērsts- tiesai pa pastu tika nosūtīts 2015.gada 14.decembra maza apmēra prasības pieteikums, kas tiesā tika saņemts 2015.gada 16.decembrī.

Lēmums par prasības pieteikuma pieņemšanu un lietas ierosināšanu tika pieņemts 2015.gada 17.decembrī.

Maza apmēra prasības pieteikumā cita starpā ir norādīts, ka 2015.gada 26.maijā Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Centra rajona iecirkņa Kārtības policijas nodaļas vecākais inspektors sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu Nr. PC096549 par to, ka 2015.gada 22.maijā plkst. 14:44 Rīgā, Kr.Barona ielā 99A prasītājs Lato Lapsa ļaunprātīgi neesot pakļāvies policijas darbinieku likumīgajām prasībām, kad tie pildīja dienesta pienākumus, ignorējis policijas darbinieku rīkojumu pārtraukt Latvijas Republikas Drošības policijas ēkas, dienesta automašīnu, amatpersonu un apmeklētāju filmēšanu.

Minētais pārkāpums tika kvalificēts pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 175.panta par ļaunprātīgu nepakļaušanos policijas darbinieka, pašvaldības policijas darbinieka, robežsarga vai zemessarga, kā arī karavīra likumīgajam rīkojumam vai prasībai, kad viņi izpilda sabiedriskās kārtības sargāšanas vai dienesta pienākumus.

Minētā pārkāpuma izskatīšana atbilstoši piekritībai tika nodota Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesai.

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa, izskatot Lato Lapsam inkriminēto administratīvo pārkāpumu, ar 2015.gada 30.jūnija spriedumu lietā Nr. 130049515 nosprieda izbeigt lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā pret Lato Lapsu par pārkāpumu, kas paredzēts Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 175.pantā.

Par minēto spriedumu Valsts policijas priekšnieka p.i. A.Grišins iesniedza apelācijas sūdzību.

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija ar 2015.gada 5.oktobra spriedumu nosprieda Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015.gada 30.jūnija spriedumu atstāt negrozītu, bet Valsts policijas iesniegto apelācijas sūdzību noraidīt.

Spriedums kā nepārsūdzams ir stājies spēkā.

Sakarā ar to, ka pirms administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšanas un nodošanas Valsts policijai protokola sastādīšanai Lato Lapsa tika aizturēts (aizturēšanas protokols netika sastādīts), viņš 2015.gada 6.oktobrī vērsās pie Drošības policijas priekšnieka ar lūgumu atvainoties par nepamatoto aizturēšanu, kuru veica Drošības policijas darbinieki.

Uz minēto vēstuli Lato Lapsa saņēma atbildi, kurā norādīts, ka Drošības policija ņems vērā konkrētajā lietā taisītos spriedumus, savukārt jautājums par atvainošanos šajā atbildē netiek risināts, no kā Lato Lapsa secina, ka Drošības policija viņam atvainoties ir atteikusies, tajā pat laikā neapstrīdot faktu, ka Drošības policijas darbinieki Lato Lapsu tika aizturējuši un šī aizturēšana ir bijusi nepamatota.

2015.gada 26.maijā Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Centra iecirkņa Kārtības policijas nodaļas vecākais inspektors sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu Nr. PC 185656 par to, ka 2015.gada 29.aprīlī plkst. 13:55 Rīgā, Kr.Barona ielā 99A, Latvijas Republikas Drošības policijas telpās Lato Lapsa ļaunprātīgi neesot pakļāvies policijas darbinieku likumīgajām prasībām, kad tie pildīja dienesta pienākumus, ignorējis policijas darbinieka rīkojumu pārtraukt slēptu audio ierakstu veikšanu Latvijas Republikas Drošības policijas telpās.

Minētais pārkāpums tika kvalificēts pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 175.panta par ļaunprātīgu nepakļaušanos policijas darbinieka, pašvaldības policijas darbinieka, robežsarga vai zemessarga, kā arī karavīra likumīgajam rīkojumam vai prasībai, kad viņi izpilda sabiedriskās kārtības sargāšanas vai dienesta pienākumus.

Minētā pārkāpumā izskatīšana atbilstoši piekritībai tika nodota Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesai.

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa, izskatot Lato Lapsam inkriminēto administratīvo pārkāpumu, ar 2015.gada 31 jūlija spriedumu lietā Nr. 130049615 nosprieda izbeigt lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā pret Lato Lapsu par pārkāpumu, kas paredzēts Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 175.pantā.

Par minēto spriedumu Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis iesniedza apelācijas sūdzību.

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija ar 2015.gada 12.oktobra spriedumu nosprieda Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015.gada 31.jūlija spriedumu atstāt negrozītu, bet Valsts policijas iesniegto apelācijas sūdzību noraidīt, turklāt konstatējot, ka Drošības policijas amatpersona ir sniegusi nepatiesu dienesta ziņojumu.

Spriedums kā nepārsūdzams ir stājies spēkā.

Sakarā ar to, ka pirms administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšanas un nodošanas Valsts policijai protokola sastādīšanai Lato Lapsa tika aizturēts (aizturēšanas protokols netika sastādīts), viņš 2015.gada 13.oktobrī vērsās pie Drošības policijas priekšnieka ar lūgumu atvainoties par nepamatoto aizturēšanu, kuru veica Drošības policijas darbinieki.

Uz minēto vēstuli Lato Lapsa saņēma atbildi, kurā norādīts, ka Drošības policija ņems vērā konkrētajā lietā taisītos spriedumus, savukārt jautājums par atvainošanos šajā atbildē netiek risināts, no kā Lato Lapsa secināja, ka Drošības policija viņam atvainoties ir atteikusies, tajā pat laikā neapstrīdot faktu, ka Drošības policijas darbinieki Lato Lapsu tika aizturējuši un šī aizturēšana ir bijusi prettiesiska gan tā iemesla dēļ, ka tā netika nostiprināta pienācīgā procesuālā formā, gan tāpēc, ka tā ir bijusi nepamatota. Turklāt bez ievērības nav atstājams apstāklis, ka šajā gadījumā no Drošības policijas amatpersonas puses tika sastādīts nepatiess dienesta ziņojums, lai šķietami attaisnotu gan aizturēšanu, gan protokola sastādīšanu.

Kā ir redzams no augstāk izklāstītajiem apstākļiem, tad pēc Drošības policijas nepamatotas iniciatīvas pret Lato Lapsu ir tikuši ierosināti divi administratīvo pārkāpumu procesi, un Lato Lapsa šajos procesos ticis nepamatoti saukts pie administratīvās atbildības. Turklāt šo procesu sakarā Lato Lapsa arī ticis prettiesiski un nepamatoti aizturēts.

Kā ir atzinis Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments (2010.gada 24.novembra spriedumā lietā Nr. SKC-233), tad tāpat jebkura cilvēktiesību norma, arī Satversmes 92.panta trešajā teikumā ietvertā tiesību norma (nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu) ir piemērojama tieši un nepastarpināti un izšķirot strīdu par atlīdzinājumu nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā, tiesai jāizvērtē pieļautais pārkāpums pamattiesību ievērošanas aspektā.

Civillikuma 1635.pants nosaka, ka ar morālo kaitējumu jāsaprot fiziskas un garīgas ciešanas, kas izraisītas ar neatļautas darbības rezultātā nodarītu cietušā nemantisku tiesību vai nemantisku labumu aizskārumu.

Atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas.

Prasītājs uzskata, ka augstāk aprakstītajās situācijās ir ticis pieļauts nepamatots viņa tiesību aizskārums, proti, prasītājs nepamatoti un prettiesiski ticis aizturēts, kā arī prasītājs uzskata, ka nepamatoti ticis saukts pie administratīvas atbildības.

Viss minētais kopumā prasītājam ir radījis garīgus un emocionālus pārdzīvojumus, tāpat arī policijas iestāžu rīcība prasītājam ir likusi izjust pazemojumu gan ar nepamatoto aizturēšanu, gan ar nepieciešamību attaisnoties tiesas priekšā par to, ka neko sodāmu prasītājs nav izdarījis. Tāpat bez ievērības nav atstājams apstāklis, ka Drošības policija ir atteikusies prasītājam atvainoties par pieļauto prasītāja tiesību aizskārumu, kas faktiski ir izraisījis jaunu aizskārumu, jo Drošības policija tādējādi ir likusi prasītājam saprast, ka tai prasītāja tiesību ievērošana ir nenozīmīga un tā savu nepamatoto rīcību, ja tā var teikt - nenožēlo, šādi atklāti demonstrējot savu pārākuma apziņu, visatļautības pieļaujamību un nicinājumu pret prasītāja kā privātpersonas tiesību nepamatoto aizskārumu.

Konkrētajā gadījumā atlīdzinājumu par nodarīto tiesību aizskārumu prasītājs novērtē EUR 2000,00 apmērā, proti, EUR 1000,00 par katru nepamatotas, prettiesiskas aizturēšanas reizi, jo, pēc prasītāja viedokļa, šāds atlīdzinājuma apmērs sasniegs visas tam uzdotās funkcijas, proti, 1) taisnīguma funkciju; 2) prevencijas funkciju un 3) samierināšanas funkciju.

Papildus minētajam prasītājs vēlas norādīt, ka civillietas ierosināšanas gadījumā jau ir paredzami atbildētājas iebildumi pret prasību, proti, ka atbilstoši Civillikuma 1635.panta trešajai daļai morālais kaitējums šajā situācijā nav prezumējams, attiecīgi tas ir jāpierāda, taču tas nav izdarīts. Šajā sakarā prasītājs vērš tiesas uzmanību uz to, ka, neskatoties uz to, cik kura valsts iestāde sevi uzskata par svarīgu un nozīmīgu, pat A kategorijas kritiskie infrastruktūras objekti, kā Valsts policija, labprāt apzīmē Drošības policijas ēku un kas ticis uzsvērts abos administratīvo pārkāpumu procesos, ir pakļauti patvaļas aizliegumam, kurš pieprasa, lai valsts rīcībai būtu saprātīgs attaisnojums un lai ikviens varētu pārliecināties par šī attaisnojuma esamību. Konkrētajā gadījumā abos iepriekš minētajos procesos ir noskaidrojies, ka nedz Drošības policijas, nedz Valsts policijas rīcībai nav bijis saprātīgs attaisnojums, jo Valsts policija nevienā tiesu institūcijā tā arī nespēja pamatot Drošības policijas prasību likumību, kas savukārt norāda uz klaju patvaļas aizlieguma pārkāpumu, proti, prasītājs tika aizturēts un saukts pie administratīvās atbildības, jo valsts iestādēm vienkārši „nepatika” prasītāja rīcība un vēl jo vairāk - iestādes amatpersona tika sastādījusi melīgu dienesta ziņojumu.

Vadoties no minētā, prasītājs vēlas jau savlaicīgi norādīt, ka viņam nodarīto morālo kaitējumu uzskata par pierādītu ar Valsts policijas un Drošības policijas darbībām, kuras ir bijušas ne tikai nepamatotas, bet arī nelikumīgas un kas ir ticis apstiprināts ar spriedumiem. Kaitējuma dziļumu un tiesību aizskāruma nozīmību savukārt pamato policijas iestāžu klajie un atklātie patvaļas aizlieguma pārkāpumi, kuri atklāti demonstrē šo iestāžu pārākuma apziņu, neaizskaramību, visatļautības pieļaujamību un nicinājumu pret privātpersonas tiesībām, kas demokrātiskā valstī, kura atzīst starptautiski atzītas cilvēktiesības un ir apņēmusies tās nodrošināt, ir absolūti nepieņemami.

Tāpat arī bez ievērības nav atstājams apstāklis, ka Drošības policija un Valsts policija publiskajā telpā ar mediju starpniecību (2015.gada 28.maija ziņu aģentūras „Leta” raksts ,,DP: Vērojama pretreakcija uz dienesta aktīvo darbu valsts noslēpuma sargāšanā”; 2015.gada 21.jūnija ziņu aģentūras „Leta” raksts „Lapsam sastāda divus protokolus par nepakļaušanos policijai; viņam draud arests”; 2015.gada 30.aprīļa ziņu aģentūras „Leta” raksts ,,DP: Lapsa vairākkārt mēģinājis filmēt un fotografēt likumsargus”) ir pozicionējusi prasītāju sabiedrības acīs ne tikai kā viennozīmīgi vainīgu prasītājam inkriminētajos administratīvajos pārkāpumos, bet arī kā atsevišķu personu dotu pasūtījumu izpildītāju, personu, kas apzināti kaitē būtiskām valsts interesēm un, iespējams, pat darbojas Latvijai nedraudzīgu ārvalstu specdienestu interesēs, un šāds prasītāja attēlojums prasītājam kā Latvijas Republikai lojālam pilsonim un žurnālistam, kura darbība vienmēr ir bijusi orientēta uz atklātību pret saviem lasītājiem un negodīgu amatpersonu, politiķu un citu negodprātīgu personu atmaskošanu, ja ir radušās aizdomas par šādu personu pretdarbošanos Latvijas valsts un sabiedrības interesēm, ir klaji aizvainojošs un aizskarošs.

Atbilstoši likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” 7.panta pirmās daļas 1.punktam persona, kurai ir tiesības uz zaudējumu atlīdzību saskaņā ar šā likuma noteikumiem, sešu mēnešu laikā pēc attaisnojošā tiesas sprieduma spēkā stāšanās vai krimināllietas vai administratīvās lietvedības izbeigšanas iesniedz rakstveida iesniegumu un šajā likumā paredzēto zaudējumu nodarīšanas faktu un zaudējumu apmēru apliecinošus dokumentus Ministru kabineta noteiktajā kārtībā, ja persona attaisnota vai krimināllieta izbeigta saskaņā ar tiesas nolēmumu vai izbeigta administratīvā lieta - Tieslietu ministrijai. Piemērojot šo tiesību normu pēc analoģijas secināms, ka šī prasība ceļama pret Latvijas Republiku Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas personā, lai gan ir skaidri redzams, ka kaitējums ir ticis nodarīts Drošības policijas un Valsts policijas vainas dēļ.

Pamatojoties uz iepriekš minēto un vadoties no Latvijas Republikas Satversmes 92.panta, Civillikuma 1635.panta, likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” 7.panta pirmās daļas 1.punkta, prasītājs Lato Lapsa lūdz tiesu piedzīt no Latvijas Republikas Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas personā morālo kaitējumu EUR 2000,00 apmērā, kā arī visus tiesāšanās izdevumus.

2016.gada 18.janvārī tiesā tika saņemts atbildētāja Latvijas Republikas Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas personā 2016.gada 15.janvāra raksveida paskaidrojums, kurā cita starpā norādīts, ka izvērtējot prasītāja maza apmēra prasības pieteikumā norādītos argumentus un apsvērumus, Tieslietu ministrija uzskata, ka celtā maza apmēra prasība piedzīt no Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas personā kaitējuma kompensāciju 2000 euro apmērā ir nepamatota un noraidāma.

[1] No prasītāja celtās maza apmēra prasības izriet, ka prasītājs aizskarto tiesību aizsardzību tiesā saista ar: 1) viņa nepamatotu aizturēšanu administratīvā pārkāpuma lietu Nr. 130049615 un Nr. 130049515 ietvaros, un līdz ar to arī neapmatotu saukšanu pie administratīvās atbildības minēto lietu ietvaros un 2) masu medijos publicētajām ziņām.

Savukārt maza apmēra prasību pamato ar likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodalīto zaudējumu atlīdzināšanu” (turpmāk - Zaudējumu likums) 7.panta pirmās daļas 1.punktu, Latvijas Republikas Satversmes 92.pantu, Civillikuma 1635.pantu.

Tieslietu ministrija uzskata, ka lietas izskatīšanā nav piemērojams Zaudējumu likums. Proti, Zaudējumu likuma 2.pants noteic, ka tiesiskais pamats nodarīto zaudējumu atlīdzināšanai ir: 1) attaisnojošs tiesas spriedums neatkarīgi no attaisnošanas motīviem, 2) krimināllietas izbeigšana personu reabilitējošu apstākļu dēļ un 3) administratīvā aresta atzīšana par nelikumīgu un administratīvās lietvedības izbeigšana. Zaudējumu likuma 5.panta trešajā daļā noteikts, ka personai ir tiesības celt prasību par tāda morālā kaitējuma atlīdzināšanu, kas radies izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā. Tā izskatāma tiesā civilprasības kārtībā.

Zaudējumu likuma 3.panta pirmā daļa noteic, ka persona ir tiesīga prasīt zaudējumu atlīdzību šādos gadījumos: 1) tai piespriests kriminālsods, un tā šo sodu izcietusi; 2) tai piemērots drošības līdzeklis - apcietinājums vai mājas arests; 3) tā tikusi aizturēta Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā; 4) tai piemēroti Krimināllikumā paredzētie medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi; 5) tā piespiedu kārtā ievietota ārstniecības iestādē Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā; 6) kā apsūdzētais krimināllietā tā atstādināta no amata; 7) tai piemērots administratīvais sods - administratīvais arests; 8) tā sakarā ar saukšanu pie kriminālatbildības izmantojusi zvērināta advokāta juridisko palīdzību.

Lietā nav strīda, ka uz prasītāju nav attiecināms neviens no Zaudējumu likuma 3.panta pirmajā daļā noteiktajiem gadījumiem, lai prasītājs iegūtu pamatu maza apmēra prasības celšanai tiesā par morālā kaitējuma atlīdzinājumu, kas radies izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā. Arī Satversmes tiesa atzina, ka Zaudējumu likums konkretizē Satversmes 92.panta trešo teikumu, paredzot atlīdzinājumu šajā likumā noteiktajām personām. Tādējādi likuma mērķis nav reglamentēt atlīdzināšanas kārtību pilnīgi visos gadījumos, kad personām būtu atlīdzināms valsts institūciju vai amatpersonu nepamatotas rīcības rezultātā nodarītais kaitējums.

[2] Satversmes 92.panta trešais teikums noteic, ka nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu.

Savukārt vispārējais valsts pienākums, kas noteikts Satversmes 92.pantā, konkretizēts Civillikuma 1635.pantā.

Civillikuma 1635.pants noteic, ka katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.

Ar morālo kaitējumu jāsaprot fiziskas vai garīgas ciešanas, kas izraisītas ar neatļautas darbības rezultātā nodarītu cietušā nemantisko tiesību vai nemantisko labumu aizskārumu.

Atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas.

Ja šā panta otrajā daļā minētā neatļautā darbība izpaudusies kā noziedzīgs nodarījums pret personas dzīvību, veselību, tikumību, dzimumneaizskaramību, brīvību, godu, cieņu vai pret ģimeni, vai nepilngadīgo, pieņemams, ka cietušajam šādas darbības rezultātā ir nodarīts morālais kaitējums. Citos gadījumos morālais kaitējums cietušajam jāpierāda.

Tādējādi secināms, ka, lai personai rastos tiesības uz atlīdzinājumu, ir jābūt tās tiesību nepamatotam aizskārumam. Turklāt jebkādu tiesību aizskāruma aizsardzības nodrošināšana ir vispārējs valsts pienākums, kas tiek nodrošināts ar tiesas starpniecību.

[3] Latvijas Republikas Satversmes 94.pantā ir nostiprinātas personas tiesības uz brīvību. Latvijas Republikas Satversmes 94.pantā noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību. Nevienam nedrīkst atņemt vai ierobežot brīvību citādi kā tikai saskaņā ar likumu.

Personas aizturēšana ir personas brīvības ierobežošana, pat ja šāda aizturēšana nav ilgstoša. Tādēļ, ievērojot minētās Latvijas Republikas Satversmē nostiprinātās cilvēktiesības, personas aizturēšana ir pieļaujama tikai saskaņā ar likumu. Savukārt aizturēšana, kas nav veikta saskaņā ar likumu, prettiesiski ierobežo personas cilvēktiesības - personas brīvību, un ir uzskatāma par būtisku personas tiesību aizskārumu.

Ievērojot minēto, lai konstatētu prasītāja tiesību aizskārumu, jākonstatē, ka prasītāja administratīvā aizturēšana 2015.gada 29.aprīlī un 2015.gada 12.maijā netika veikta saskaņā ar likumu. Ņemot vērā, ka prasītājs savu tiesību aizskārumu saista ar viņa nepamatotu aizturēšanu divu administratīvā pārkāpuma lietu ietvaros, Tieslietu ministrija izvērtēs prasītāja iespējamo tiesību aizskārumu katrā no tām atsevišķi.

[3.1] Administratīvā pārkāpuma lieta Nr.130049615 (administratīvā pārkāpuma protokols Nr. PC185656):

Latvijas Administratīvā pārkāpuma kodeksa 252.panta pirmā daļa noteic, ka šajā kodeksā tieši paredzētajos gadījumos, lai pārtrauktu administratīvos pārkāpumus, kad izlietoti citi ietekmēšanas līdzekļi, lai noteiktu pārkāpēja personu, lai sastādītu protokolu par administratīvo pārkāpumu, ja to nevar izdarīt uz vietas un ja protokola sastādīšana ir obligāta, un lai izpildītu administratīvo pārkāpumu lietās pieņemtos lēmumus, ir atļauta personas administratīva aizturēšana, personas aplūkošana un mantu apskate, kā arī mantu un dokumentu izņemšana.

Latvijas Administratīvā pārkāpuma kodeksa 253.panta pirmā daļa noteic, ka par administratīvo aizturēšanu sastāda protokolu, kurā norāda tā sastādīšanas laiku un vietu, protokola sastādītāja amatu, uzvārdu, vārdu; ziņas par aizturēto personu; aizturēšanas laiku un motīvus. Protokolu paraksta amatpersona, kas to sastādījusi, un aizturētais. Ja aizturētais atsakās parakstīt protokolu, par to izdara ierakstu protokolā.

Latvijas Administratīvā pārkāpuma kodeksa 254.panta 1.punkts noteic, ka administratīvā kārtā aizturēt personu, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu, drīkst policijas darbinieki (amatpersonas), ja notikusi ļaunprātīga nepakļaušanās policijas darbinieka likumīgajam rīkojumam vai prasībai.

Savukārt atbilstoši Latvijas Administratīvā pārkāpuma kodeksa 255.panta pirmajā daļā noteiktajam, administratīvā kārtā aizturēt personu, kura tiek turēta aizdomās par administratīvā pārkāpuma izdarīšanu, drīkst ne ilgāk kā uz četrām stundām. Nodrošinot šā kodeksa 252.pantā noteiktos mērķus, nepieciešamās procesuālās darbības ar aizturēto personu veic nekavējoties.

Latvijas Administratīvā pārkāpuma kodeksa 256.panta pirmā daļa noteic, ka personas aplūkošanu un mantu apskati var izdarīt tam pilnvarotas Valsts policijas un pašvaldības policijas amatpersonas, Valsts robežsardzes amatpersonas, Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonas, Valsts vides dienesta un Dabas aizsardzības pārvaldes amatpersonas. Savukārt minētā kodeksa 256.1 panta otrā daļa noteic, ka administratīvā pārkāpuma vietas apskates gaitā pilnvarotā amatpersona var izņemt administratīvā pārkāpuma priekšmetus un izdarīšanas rīkus.

Atbilstoši lietas faktiskajiem apstākļiem, prasītājam 2015.gada 29.aprīlī uzturoties Drošības policijas ēkas, Rīgā, Krišjāņa Barona ielā 99a kontroles - caurlaides punktā, tika fiksētas viņa darbības, kas liecināja, ka viņš slepus veic audio un, iespējams, slēptu video ierakstu. Kontroles punktā dežurējošā Drošības policijas amatpersona informēja prasītāju, ka Drošības policijas objektā visa veida video un audio ierakstu veikšana ir aizliegta. Prasītājs tika iepazīstināts ar izrakstu no iekšējā normatīvā akta par personas pārbaudi Drošības policijā un brīdināts, ja ierakstītais netiks nodots un viņš neizies personas pārbaudi, tiks noteiktajā kārtībā aizturēts. Ņemot vērā, ka prasītājs atteicās to darīt, prasītājs par nepakļaušanos policijas darbinieka likumīgajām prasībām tika aizturēts atbilstoši Latvijas Administratīvā pārkāpuma kodeksa 254.panta 1.punkta nosacījumiem.

Ņemot vērā, ka Latvijas Administratīvā pārkāpuma kodekss neparedz Drošības policijas amatpersonai sastādīt administratīvās aizturēšanas protokolu, pēc aizturēšanas prasītājs tika nogādāts Drošības policijas telpā un Drošības policijas amatpersonas 2015.gada 29.aprīlī informēja par notiekošo Valsts policiju. Prasītājs tika nodots Valsts policijas darbiniekiem administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšanai par administratīvo pārkāpumu, kas paredzēts Latvijas Administratīvā pārkāpuma kodeksa 175.pantā.

Administratīvā pārkāpuma lietas materiālos atrodas 2015.gada 29.aprīļa administratīvās aizturēšanas protokols Nr. 593, no kura redzams, ka prasītājs aizturēts 2015.gada 29.aprīlī plkst. 13.55 par administratīvā pārkāpuma izdarīšanu, kas paredzēts Latvijas Administratīvā pārkāpuma kodeksa 175.pantā, lai nodrošinātu administratīvo lietvedību. Prasītājs atbrīvots 2015.gada 23.aprīlī plkst. 15.55, tādējādi nepārkāpjot Latvijas Administratīvā pārkāpuma kodeksa 255.panta pirmajā daļā noteikto maksimālo laiku personas administratīvajai aizturēšanai.

Tāpat no administratīvā pārkāpuma lietas materiāliem redzams, ka 2015.gada 26.maijā Valsts policijas Rīgas Reģiona pārvaldes Rīgas Centra iecirkņa Kārtības policijas nodaļas vecākais inspektors prasītājam sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu Nr. PC185656 par ļaunprātīgu nepakļaušanos 2015.gada 29.aprīlī policijas darbinieku likumīgajām prasībām, kad tie pildīja dienesta pienākumus, proti, ignorēja policijas darbinieka rīkojumu pārtraukt slēptu audio ierakstu veikšanu Latvijas Republikas Drošības policijas telpās Rīgā, Krišjāņa Barona ielā 99a.

Ievērojot, ka Latvijas Administratīvā pārkāpuma kodekss neparedz Drošības policijas amatpersonai veikt personas aplūkošanu un mantu apskati, veikt administratīvā pārkāpuma priekšmetu un izdarīšanas rīku izņemšanu, kā arī izskatīt administratīvā pārkāpuma lietas, Drošības policijas amatpersonas neveica prasītāja ierakstošās tehnikas apskati, jo saskaņā ar Latvijas Administratīvā pārkāpuma kodeksa 256.pantā un 256.1 pantā noteikto to var izdarīt tam pilnvarotas Valsts policijas amatpersonas.

Tādējādi Drošības policijas rīcība, veicot prasītāja aizturēšanu 2015.gada 29.aprīlī, uzskatāma par veiktu saskaņā ar likumu. Turklāt lietā nepastāv strīds, ka Drošības policija par notiekošo ziņoja kompetentai iestādei (Valsts policijai), kura ir tiesīga veikt personas aplūkošanu un mantu apskati, veikt administratīvā pārkāpuma priekšmetu un izdarīšanas rīku izņemšanu, kā arī izskatīt administratīvā pārkāpuma lietas. Administratīvā pārkāpuma lietvedības ietvaros nav saskatāma arī Valsts policijas rīcība saistībā ar prasītāja aizturēšanu, kas nebūtu veikta saskaņā ar likumu.

Nav izprotams prasītāja norādītais, ka no Drošības policijas amatpersonas puses tika sastādīts nepatiess dienesta ziņojums, lai šķietami attaisnotu gan administratīvo aizturēšanu, gan administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšanu. Atbildētājs norāda, ka lietā nav strīds, ka Drošības policijas darbinieki prasītāju aizturēja, līdz ieradās Valsts policijas darbinieki. Arī pats prasītājs nenoliedz minēto, tāpēc nav izprotams, kā dienesta ziņojums var attaisnot faktu, par kuru nepastāv strīds.

Nepamatots ir prasītāja norādītais, ka prasītāja aizturēšanu par nelikumīgu ir atzinušas arī tiesas, jo no Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015.gada 31.jūlija sprieduma lietā Nr.130049615 un Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2015.gada 12.oktobra sprieduma lietā Nr.130049615 šāds secinājums neizriet. Proti, spriedumos nav vērtēta prasītāja aizturēšanas likumība, bet gan tas, vai prasītājs veica administratīvā pārkāpuma protokolā minētās darbības, kā arī policijas darbinieku prasību likumība.

Ievērojot minēto, Tieslietu ministrija uzskata, ka Drošības policijas un Valsts policijas rīcība saistībā ar prasītāja aizturēšanu administratīvā pārkāpuma lietas Nr.130049615 ietvaros ir bijusi likumīga, tādējādi tā neierobežoja prasītāja cilvēktiesības.

[2.2] Administratīvā pārkāpuma lieta Nr.130049515 (administratīvā pārkāpuma protokols Nr.PC096549):

Atbilstoši lietas faktiskajiem apstākļiem, 2015.gada 12.maijā prasītājs iepretī Drošības policijas ēkai, Rīgā, Krišjāņa Barona ielā 99a, bija uzstādījis foto statīvu ar foto kameru. Drošības policijas amatpersonas vērsās pie prasītāja un informēja, ka viņš filmē Drošības policijas ēku, transportlīdzekļus un amatpersonas, tādējādi fiksē valsts noslēpumu saturošu informāciju, un pieprasīja pārtraukt filmēšanu. Prasītājs atteicās pārtraukt filmēšanu un piekrita, ka tiek aizturēts un nodots Valsts policijas rīcībā.

Minēto apstiprina administratīvā pārkāpuma lietas materiālos esošie Drošības policijas inspektora (dežuranta) E.Neimaņa divi 2015.gada 12.maija ziņojumi. Vienā no tiem E.Neimanis norāda, ka: “Lai aizsargātu valsts noslēpuma saturošu informāciju no nesankcionētas izpaušanas (iegūšanas), L.Lapsam tika lūgts nekavējoties pārtraukt filmēšanu, pretējā gadījumā būsim spiesti veikt aizturēšanu par nepakļaušanos policijas darbinieka prasībām. L.Lapsa atbildēja, ka atsakās pārtraukt filmēšanu, un piekrita, ka tiek aizturēts un nodots Valsts policijas rīcībā. Tā kā L.Lapsa atteicās izpildīt manas kā policijas darbinieka likumīgās prasībās, tas ir, pārtraukt video ierakstu, tādējādi arī pārtraucot valsts noslēpuma saturošas informācijas fiksēšanu (iegūšanu), L.Lapsa tika aizturēts par nepakļaušanos policijas darbinieka likumīgām prasībām [..] un ievests DP telpās”. Otrajā E.Neimaņa 2015.gada 12.maija ziņojumā norādīta identiska informācija.

Tādējādi prasītājs no Drošības policijas puses tika aizturēts atbilstoši Latvijas Administratīvā pārkāpuma kodeksa 254.panta 1.punkta nosacījumiem par Latvijas Administratīvā pārkāpuma kodeksa 175.pantā izdarīto administratīvo pārkāpumu.

Prasītājs tika ievests Drošības policijas kontroles - caurlaides punkta priekštelpā, kur tika sagaidīta izsauktā Valsts policija, pēc kuras ierašanās Drošības policijas darbinieki prasītāju nodeva Valsts policijas darbiniekiem. Prasītājs Valsts policijai nodots saistībā ar to, ka Latvijas Administratīvā pārkāpuma kodeksa 256.pantā un 256.1 pantā minētās darbības var veikt Valsts policija, nevis Drošības policija. Tāpat Valsts policijas, nevis Drošības policijas kompetencē ir veikt administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšanu.

Pēc Valsts policijas ierašanās Valsts policijas amatpersona uzaicināja prasītāju uz dienesta automašīnu paskaidrojuma sniegšanai, kam prasītājs neiebilda un pašrocīgi sniedza paskaidrojumu par notikušo.

Administratīvā pārkāpuma lietas materiālos atrodas Valsts policijas Rīgas Reģiona pārvaldes Rīgas Centra iecirkņa Kārtības policijas nodaļas inspektores D.Eisakas 2015.gada 12.maija ziņojums, kas apstiprina iepriekš norādīto: “[..] 12.05.2015.g. VP RRP Rīgas Centra iecirknī tika saņemta informācija par to, ka 2015.gada 12.maijā ap plkst. 14:44 Kr.Barona ielā 99, Rīgā, Lato Lapsa, iespējams, nelikumīgi filmēja Drošības policijas ēku, tās darbiniekus un apmeklētājus. Ierodoties minētā adresē ap plkst. 15:00 tanī tika sastapts Drošības policijas dežuranta palīgs G.Saukāns, kurš paskaidroja, ka, tā kā L.Lapsa atteicās pildīt policijas darbinieku likumīgās prasības [..], tika pieņemts lēmums par viņa aizturēšanu [..] un L.Lapsa tika aizturēts plkst. 14:47. Kad ap plkst. 16:19 L.Lapsa izgāja no Drošības policijas ēkas, es [..] paskaidroju, ka ņemot vērā Drošības policijas darbinieka sniegto informāciju [..], ir nepieciešams pieņemt no viņa paskaidrojumu, pēc kā uzaicināju viņu uz dienesta automašīnu. L.Lapsa devās līdzi uz dienesta automašīnu, kur pašrocīgi sniedza paskaidrojumu par notikušo. [..] Ņemot vērā, ka administratīvo lietvedību bija iespējams nodrošināt uz vietas, L.Lapsa netika faktiski aizturēts un netika nogādāts policijas iecirknī”.

Tādējādi, ņemot vērā, ka administratīvo pārkāpuma lietvedību bija iespējams nodrošināt uz vietas, ko pieļauj Latvijas Administratīvā pārkāpuma kodeksa 252.panta pirmā daļa, nosakot, ka persona tiek administratīvi aizturēta tikai gadījumā, ja minētajā pantā noteiktās darbības nevar izdarīt uz vietas, prasītājs netika aizturēts un netika nogādāts policijas iecirknī. Un līdz ar to netika sastādīts arī administratīvās aizturēšanas protokols.

Nepamatots ir prasītāja norādītais, ka prasītāja aizturēšanu par nelikumīgu ir atzinušas arī tiesas, jo no Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015.gada 30.jūnija sprieduma lietā Nr. 130049515 un Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2015.gada 5.oktobra sprieduma lietā Nr. 130049515 neizriet, ka tiesas minētajos spriedumos prasītāja aizturēšanu būtu atzinušas par nelikumīgu. Spriedumos nav vērtēta prasītāja aizturēšanas likumība, bet gan, kādas bijušas policijas darbinieku likumīgās prasības, kuras prasītājs nav pildījis, un tas, vai prasītāja darbībās konstatējams administratīvā pārkāpuma sastāvs.

Ievērojot minēto, Tieslietu ministrija uzskata, ka Drošības policijas un Valsts policijas rīcība administratīvā pārkāpuma lietas Nr. 130049515 ietvaros ir bijusi likumīga, tādejādi tā neierobežoja prasītāja cilvēktiesības.

[3] Maza apmēra prasības pieteikumā prasītājs norādījis, ka Valsts policija un Drošības policija ar mediju starpniecību ir pozicionējusi viņu kā vainīgu viņam inkriminētajos administratīvajos pārkāpumos, tādējādi aizskarot un aizvainojot prasītāju. Likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 21.panta pirmā daļa noteic, ka fiziskās vai juridiskās personas ir tiesīgas pieprasīt, lai masu informācijas līdzekļi atsauc par tām publicētās (pārraidītās) ziņas, ja tās neatbilst patiesībai. Citos goda un cieņas aizskaršanas gadījumos ir tiesības prasīt atvainošanos. Atbilstoši minētā panta otrajā daļā noteiktajam iesniegums par nepatiesu ziņu atsaukšanu vai atvainošanos iesniedzams masu informācijas līdzekļa redaktoram sešu mēnešu laikā no nepatieso ziņu vai godu un cieņu aizskarošās informācijas publicēšanas (pārraidīšanas) dienas. Likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 28.pants noteic, ka kaitējums, arī morālais kaitējums, ko masu informācijas līdzeklis nodarījis fiziskajai vai juridiskajai personai, sniedzot nepatiesas ziņas, ceļot neslavu un aizskarot tās godu un cieņu, publicējot ziņas un informāciju, kuru publikācija aizliegta ar likumu, masu informācijas līdzeklim jāatlīdzina šai personai likumā noteiktajā kārtībā.

Ievērojot minēto, prasītājam likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” noteiktajā kārtībā ir tiesības vērsties pie attiecīgā masu informācijas līdzekļa, nevis pie Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas personā, prasot atvainošanos vai citu morālā kaitējuma atlīdzināšanas veidu par 2015.gada 30.aprīlī, 2015.gada 28.maijā un 2015.gada 21.jūnijā publicētajiem, prasītājprāt, aizvainojošiem un aizskarošiem rakstiem.

Turklāt atbilstoši Civillikuma 2352.1 pantā noteiktajam katram ir tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt ziņas, kas aizskar viņa godu un cieņu, ja šādu ziņu izplatītājs nepierāda, ka tās atbilst patiesībai. Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas izplatītas presē, tad gadījumā, kad tās neatbilst patiesībai, šīs ziņas presē arī jāatsauc. Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas, kas neatbilst patiesībai, ietvertas dokumentā, šāds dokuments jāapmaina. Citos gadījumos atsaukšanas kārtību nosaka tiesa. Ja kāds prettiesiski aizskar personas godu un cieņu mutvārdiem, rakstveidā vai ar darbiem, tad viņam jādod atlīdzība (mantiska kompensācija). Atlīdzības apmēru nosaka tiesa.

Ievērojot minēto, personas godu un cieņu var aizskart tikai nepatiesas ziņas. Atbildētājs, iepazīstoties ar ziņu aģentūras “Leta” 2015.gada 30.aprīļa rakstu “Drošības policija: Lapsa vairākkārt mēģinājis filmēt un fotografēt likumsargus”, 2015.gada 28.maija rakstu “DP: Vērojama pretreakcija uz dienesta aktīvo darbu valsts noslēpuma sargāšanā” un 2015.gada 21.jūnija rakstu “Lato Lapsam policija sastāda divus protokolus; draud arests”, nekonstatē, ka tajos būtu paustas nepatiesas ziņas. Minētajos rakstos pausta informācija par prasītāja veiktajām darbībām (filmēšanu un fotografēšanu), prasītāja aizturēšanu un nodošanu Valsts policijai, kā arī informācija par sastādītajiem administratīvo pārkāpumu protokoliem. Tādējādi minētie raksti nevarēja aizskart prasītāju, jo tajos atspoguļotas patiesas ziņas.

[4] Juridiskajā literatūrā (sk. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. K.Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas vēstnesis, 2011. 157.lpp.) norādīts, ka Satversmes 92.pantā noteiktā atbilstīgā atlīdzinājuma pamatmērķis ir ar tiesisko aizsardzības līdzekļa palīdzību pēc iespējas ātrāk atjaunot iepriekšējo tiesisko situāciju.

Viens no tiesības uz taisnīgu tiesu efektivitātes apliecinājumiem ir iespēja aizskartajai personai gūt taisnīgu gandarījumu. Satversmes 92.panta nosacījumi un arī augstākminētās tiesu prakses atziņas paredz personai tiesības celt tiesā prasību par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu, bet nenosaka, ka ikvienā gadījumā personai par nodarīto morālo kaitējumu būtu jānosaka mantiska atlīdzība.

Nosakot morālā kaitējuma atlīdzību, ņemams vērā morālā kaitējuma smagums un sekas. Tiesu praksē ir atzīts, ka visos gadījumos morālā kaitējuma atlīdzināšanas priekšnoteikums ir tas, ka tiesību aizskārums ir būtisks. Nosakot morālā kaitējuma atlīdzības apmēru, ir būtiski noskaidrot, cik nozīmīgas ir aizskartās tiesības un ar likumu aizsargātās intereses. Morālā kaitējuma apmērs ir jāsamēro ar nodarīto kaitējumu, kas nozīmē, ka atskaites punkts atlīdzības noteikšanai ir nevis prasītāja pieprasītā summa, bet gan kaitējuma raksturs, tā nodarīšanas apstākļi un citi būtiski apstākļi, kam ir nozīme atlīdzības noteikšanā (Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2014.gada tiesu prakses apkopojums “Morālā kaitējuma atlīdzināšana civillietās”).

Administratīvās tiesas tiesu praksē ir atzīts, ka pat gadījumā, ja persona ir saukta pie administratīvās atbildības (ir bijis izdots personai nelabvēlīgs administratīvais akts), administratīvā pārkāpuma lietā pieņemtā lēmuma atcelšana pati par sevi ir morāls gandarījums- tā ir atzīšana par nevainīgu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā. Prettiesiskais lēmums par personas administratīvo sodīšanu ir atcelts, tādēļ ir nodrošināta restitūcija, kas ir pietiekams atlīdzinājums (sk. Administratīvās apgabaltiesas 2011.gada 7.marta spriedumu lietā Nr. 143/AA43-0274-l 1/3 11.punktu, Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2009.gada 5.jūnija spriedumu lietā Nr. SKA-338/2009 13.3.punktu, Administratīvās apgabaltiesas 2011.gada 7.marta spriedumu lietā Nr. 143/AA43-0274-l 1/3 11.punktu).

Kā iepriekš konstatēts, nav saskatāms būtisks prasītāja tiesību aizskārums saistībā ar viņa administratīvo aizturēšanu administratīvā pārkāpuma lietu Nr. 130049615 un Nr. 130049515 ietvaros, jo nav konstatējama aizturēšana, kas nav veikta saskaņā ar likumu. Ņemot vērā, ka gan tiesību doktrīnā, gan tiesu praksē nostiprinājusies atziņa, ka morālā kaitējuma atlīdzinājums naudas izteiksmē ir nosakāms par būtisku personas tiesību vai likumisko interešu aizskārumu, konkrētajā gadījumā nav konstatējams prasītāja aizskāruma rezultātā radītais kaitējums un tā radītās sekas (kuru faktiski nav), kas būtu atlīdzināms mantiski.

Atbilstoši administratīvo tiesu praksei administratīvo pārkāpumu lietvedību izbeigšana pati par sevi deva prasītājam gandarījumu. Turklāt gandarījumu prasītājam ir devusi arī Iekšlietu ministrijas rakstiskā atvainošanās par policijas amatpersonu rīcību, kas saskaņā ar tiesas spriedumiem atzīta par nepamatotu (Iekšlietu ministrija ar 2015.gada 16.novembra vēstuli Nr.1-63/629/740-L/756-L). Tāpēc, ja prasītājam saistībā ar minētajām administratīvo pārkāpumu lietām varēja rasties kāds aizskārums, tas jau ir novērsts ar tiesu pieņemtajiem nolēmumiem par administratīvo pārkāpumu lietvedības izbeigšanu un valsts atvainošanos.

Ievērojot minēto, Tieslietu ministrija lūdz tiesu noraidīt prasītāja maza apmēra prasību piedzīt no Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas personā morālā kaitējuma atlīdzinājumu 2000 euro apmērā un tiesāšanās izdevumus.

Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas paskaidrojumi pamatoti ar  Civillikuma 1635., 2352.1 pantu, Latvijas Republikas Satversmes 92., 94.pantu; Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 252.panta pirmo daļu, 253.panta pirmo daļu, 254.panta 1.punktu, 255.panta pirmo daļu, 256.panta pirmo daļu, 256.1 panta otro daļu, likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 21.panta pirmo un otro daļu, 28.pantu.

Tiesas sēdē prasītāja Lato Lapsas pilnvarotā pārstāve zvērināta advokāta palīdze L.Balode prasību uzturēja pilnā apmērā, lūdza tiesu to apmierināt, pamatojoties uz prasības pieteikumā izklāstītajiem apstākļiem un argumentiem.

Tiesas sēdē atbildētāja Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas personā pilnvarotā pārstāve S.Renckulberga prasību neatzina, lūdza tiesu to noraidīt kā nepamatotu, pamatojoties uz rakstveida paskaidrojumā izklāstītajiem apstākļiem un argumentiem. Papildus minētajam atbildētāja pārstāve norādīja, ka neapstrīd prasības pieteikumā izklāstītos lietas faktiskos apstākļus, taču uzskata, ka policijas darbinieku rīcība bija likumīga, atbilstoša likuma “Par Policiju” 12.panta 7.punkta noteikumiem.

Tiesa, noklausījusies pušu pilnvaroto pārstāvju paskaidrojumus tiesas sēdē, pārbaudījusi lietas materiālus, novērtējusi tiesas rīcībā esošos rakstveida pierādījumus, nāk pie slēdziena, ka prasība ir pamatota un apmierināma daļēji zemāk izklāstītu apsvērumu dēļ:

Civilprocesa likuma 189.panta trešā daļa noteic, ka spriedumam jābūt likumīgam un pamatotam, bet Civilprocesa likuma 190.panta otrā daļa noteic, ka tiesa spriedumu pamato uz apstākļiem, kas nodibināti ar pierādījumiem lietā.

Civilprocesa likuma 93.panta pirmā daļa noteic, ka katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus. Prasītājam jāpierāda savu prasījumu pamatotība. Atbildētājam jāpierāda savu iebildumu pamatotība.

Civilprocesa likuma 92.pants noteic, ka pierādījumi ir ziņas, uz kuru pamata tiesa nosaka tādu faktu esamību vai neesamību, kuriem ir nozīme lietas izspriešanā, bet Civilprocesa likuma 96.panta piektā daļa noteic, ka pusei nav jāpierāda fakti, kurus šajā likumā noteiktajā kārtībā nav apstrīdējusi otra puse.

Pušu starpā nepastāv strīds un ar lietas materiālos esošajiem pierādījumiem apstiprinās, ka pret prasītāju Lato Lapsu tika ierosinātas divas prasības pieteikumā norādītās administratīvo pārkāpumu lietas pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 175.panta (l.l. 72-85), taču ar spēkā esošiem tiesu spriedumiem (l.l. 12-31; 34-48) atzīts, ka Lato Lapsa nav veicis administratīvā pārkāpuma protokolos norādītās  pretlikumīgās, Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 175.pantā paredzētās darbības, līdz ar ko, saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 239.panta 1.punktu lietvedība administratīvo pārkāpumu lietās tika izbeigta.

Tādējādi, nav šaubu par to, ka prasītājs Lato Lapsa nav izdarījis tos administratīvos pārkāpumus, kas norādīti Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Centra iecirkņa Kārtības policijas nodaļas vecākā inspektora 2015.gada 26.maijā sastādītajā administratīvā pārkāpuma protokolā Nr. PC096549 (l.l. 73) un 2015.gada 26.maijā sastādītajā administratīvā pārkāpuma protokolā Nr. PC 185656 (l.l. 79).

No 2015.gada 29.aprīļa administratīvās aizturēšanas protokola Nr. 593 (l.l. 81-82) redzams, ka Lato Lapsa administratīvā pārkāpuma lietas Nr. 130049615 ietvaros ir bijis aizturēts 2015.gada 29.aprīlī plkst. 13:55, bet atbrīvots plkst. 15:55. Administratīvās aizturēšanas protokolā norādīts, ka persona administratīvi aizturēta 2015.gada 29.aprīlī plkst. 13:55 par administratīvā pārkāpuma izdarīšanu, kas paredzēts LAPK 175.pantā, lai nodrošinātu administratīvo lietvedību.

Pušu starpā nepastāv strīds arī par to, ka administratīvā pārkāpuma lietas Nr. 130049515 ietvaros Lato Lapsa ir bijis aizturēts 2015.gada 12.maijā plkst. 14:47, bet atbrīvots pēc plkst. 16:19.

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 7.panta pirmā noteic, ka nevienam nevar piemērot ietekmēšanas līdzekli par administratīvo pārkāpumu citādi kā uz likuma pamata un likumā noteiktajā kārtībā. Atbilstoši Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 254.panta noteikumiem administratīvā kārtā drīkst aizturēt personu, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu.

Latvijas Republikas Satversmes 94.pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību. Nevienam nedrīkst atņemt vai ierobežot brīvību citādi kā tikai saskaņā ar likumu.

Nav šaubu, ka pakļaujot personu aizturēšanai (arī administratīvajai aizturēšanai), uz aizturēšanas laiku zināmā mērā tiek ierobežotas šīs personas tiesības uz brīvību.

Dotajā gadījumā ir izveidojusies situācija, kurā prasītājs divas reizes administratīvā kārtā ticis aizturēts, lai gan administratīvus pārkāpumus viņš nebija izdarījis.

Latvijas Republikas Satversmes 92.pants noteic, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību.

Civillikuma 1635.panta pirmā daļa noteic, ka katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot, bet minētā panta otrā daļa noteic, ka ar morālo kaitējumu jāsaprot fiziskas vai garīgas ciešanas, kas izraisītas ar neatļautas darbības rezultātā nodarītu cietušā nemantisko tiesību vai nemantisko labumu aizskārumu. Atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas.

Prasītājs savā prasības pieteikumā norādījis, ka ir pieļauts nepamatots viņa tiesību aizskārums- pēc Drošības policijas nepamatotas iniciatīvas pret prasītāju ir tikuši ierosināti divi administratīvo pārkāpumu procesi, un prasītājs šajos procesos ticis nepamatoti saukts pie administratīvās atbildības. Turklāt šo procesu sakarā prasītājs arī ticis prettiesiski un nepamatoti aizturēts. Viss minētais kopumā prasītājam ir radījis garīgus un emocionālus pārdzīvojumus, tāpat arī policijas iestāžu rīcība prasītājam ir likusi izjust pazemojumu gan ar nepamatoto aizturēšanu, gan ar nepieciešamību attaisnoties tiesas priekšā par to, ka neko sodāmu prasītājs nav izdarījis.

Tiesai nav pamata apšaubīt šādu prasītāja izteiktu apgalvojumu.

Prasītājs savā prasības pieteikumā ir pamatoti atsaucies uz Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2010.gada 24.novembra spriedumu lietā Nr. SKC-233, kur pausta atziņa, ka tāpat jebkura cilvēktiesību norma, arī Satversmes 92.panta trešajā teikumā ietvertā tiesību norma (nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu) ir piemērojama tieši un nepastarpināti un izšķirot strīdu par atlīdzinājumu nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā, tiesai jāizvērtē pieļautais pārkāpums pamattiesību ievērošanas aspektā.

Likuma “Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” 5.panta trešā daļa noteic, ka personai ir tiesības celt prasību par tāda morālā kaitējuma atlīdzināšanu, kas radies izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā. Tā izskatāma tiesā civilprasības kārtībā.

Likuma “Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” 7.panta pirmās daļas 1.punkts noteic, ka persona, kurai ir tiesības uz zaudējumu atlīdzību saskaņā ar šā likuma noteikumiem, sešu mēnešu laikā pēc attaisnojošā tiesas sprieduma spēkā stāšanās vai krimināllietas vai administratīvās lietvedības izbeigšanas iesniedz rakstveida iesniegumu un šajā likumā paredzēto zaudējumu nodarīšanas faktu un zaudējumu apmēru apliecinošus dokumentus Ministru kabineta noteiktajā kārtībā Tieslietu ministrijai, ja persona attaisnota vai krimināllieta izbeigta saskaņā ar tiesas nolēmumu vai izbeigta administratīvā lieta.

Likuma “Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” 3.panta pirmā daļa noteic, ka persona ir tiesīga prasīt zaudējumu atlīdzību šādos gadījumos:

1) tai piespriests kriminālsods, un tā šo sodu izcietusi;

2) tai piemērots drošības līdzeklis — apcietinājums vai mājas arests;

3) tā tikusi aizturēta Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā;

4) tai piemēroti Krimināllikumā paredzētie medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi;

5) tā piespiedu kārtā ievietota ārstniecības iestādē Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā;

6) kā apsūdzētais krimināllietā tā atstādināta no amata;

7) tai piemērots administratīvais sods - administratīvais arests;

8) tā sakarā ar saukšanu pie kriminālatbildības izmantojusi zvērināta advokāta juridisko palīdzību.

Atbildētājs savā paskaidrojumā pamatoti norādījis, ka uz prasītāju nav attiecināms neviens no likuma “Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” 3.panta pirmajā daļā noteiktajiem gadījumiem.

Tai pat laikā, Civilprocesa likuma 5.panta piektā daļa noteic, ka gadījumā, ja nav likuma, kas regulē strīdīgo attiecību, tiesa piemēro likumu, kurš regulē līdzīgas tiesiskās attiecības, bet, ja tāda likuma nav, - vadās pēc tiesību vispārējiem principiem un jēgas.

Neraugoties uz to, ka dotajā gadījumā tiesai nav likumīga pamata tieši piemērot likuma “Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” 3.panta pirmās daļas noteikumus, vadoties  pēc tiesību vispārējiem principiem un jēgas, ievērojot Civillikuma 1635.panta un Latvijas Republikas Satversmes 92.panta noteikumus, tiesa atzīst, ka ir noticis prasītāja tiesību aizskārums, kas dod pamatu prasītājam pieprasīt kompensāciju par nodarīto morālo kaitējumu, kas saistīts ar prasītājam nodarītajām garīgajām ciešanām, uz prasītāja vārda nepamatoti sastādot divus administratīvā pārkāpuma protokolus par administratīvajiem pārkāpumiem, kurus prasītājs nebija izdarījis, kā arī nepamatoti divas reizes aizturot prasītāju administratīvā kārtā.

Atbildētājs savā paskaidrojumā pamatoti norādījis, ka atbilstoši Civillikuma 23521.panta un likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 21.panta pirmās un otrās daļas, 28.panta noteikumiem atbildētājam nav jāuzņemas atbildība par interneta vietnēs publicēto informāciju. Ja publiskajā telpā ir izplatītas patiesībai neatbilstošas, prasītāja godu un cieņu aizskarošas ziņas, prasītājam ar attiecīgiem prasījumiem ir jāvēršas pret attiecīgo masu informācijas līdzekli, nevis pret Latvijas Republiku Tieslietu ministrijas personā. 

Tiesa atzīst, ka nepamatota apsūdzība administratīvo pārkāpumu izdarīšanā, kā rezultātā prasītājs nepamatoti ticis aizturēts, varēja sagādāt prasītājam garīgas ciešanas un psiholoģiskus pārdzīvojumus, līdz ar to tiesa atzīst, ka prasītājs ir morāli cietis.

Civilprocesa likuma 5.panta sestā daļa noteic, ka piemērojot tiesību normas, tiesa ņem vērā judikatūru.

Atbilstoši tiesu praksei: vienotas likmes, uz kuru pamata noteikt atlīdzību par morālo kaitējumu, nepastāv, tāpēc atlīdzības apmērs nosakāms katrā konkrētā gadījumā pēc tiesas ieskata, vadoties pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem, kā to paredz Civillikuma 5.pants. Nosakot atlīdzības apmēru, ir jāņem vērā kaitējuma raksturs, tā nodarīšanas apstākļi un sekas, kā arī citi būtiski apstākļi. Turklāt salīdzināmos apstākļos atlīdzinājumam jābūt līdzīgam” (skat. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2013.gada 31.oktobra spriedumu lietā Nr. SKC-452/2013).

Tiesa ņem vērā Latvijas Republikas Augstākās tiesas tiesu prakses apkopojumā “Tiesu prakse morālā kaitējuma apmēra noteikšanā, ja kaitējums radies izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā (tiesu prakse 2007. – 2016.)” norādīto par tiesu noteikto kaitējuma atlīdzības apmēru un apstākļiem, kas to ietekmējuši.

Tiesa atzīst, ka atbilstoši tiesu praksei, nosakot morālā kaitējuma atlīdzinājuma apmēru ir jāvērtē aizskāruma smagums, piemēram, salīdzinot gadījumus, kad nevainīga persona tiek saukta pie kriminālatbildības par kriminālpārkāpumu vai arī par smagu noziegumu, tad personai nodarītais morālais kaitējums pēdējā gadījumā būs ievērojami lielāks (skat. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2014.gada 20.jūnija spriedums lietā Nr. SKC-0106-14).

Augstākās tiesas Civillietu departaments ar 2015.gada 05.novembra spriedumu lietā Nr. SKC-217/2015 nosprieda piedzīt morālā kaitējuma atlīdzības kompensāciju EUR 300 apmērā par labu personai, kura nepamatoti izcieta administratīvo arestu uz 2 diennaktīm. Cita starpā šajā spriedumā paustas sekojošas atziņas: “Satversmes 92.panta trešajā teikumā noteikts, ka nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Minētā tiesību norma tāpat kā jebkura cilvēktiesību norma ir piemērojama tieši un nepastarpināti un tās konkretizēšanai nav nepieciešams īpašs likums (sk. Satversmes tiesas 2001.gada 5.decembra spriedumu lietā Nr.2001-07-0103);  (..) Satversmes 94.pantā paredzētās personas tiesības uz brīvību un personisko neaizskaramību ir viena no būtiskākajām cilvēktiesību garantijām tiesiskā valstī. Minētā panta konstitucionālās tiesības uz brīvību ietver tiesības uz brīvību no apcietinājuma un līdzīgiem ierobežojumiem, tās ir paredzētas ANO Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas 9.pantā un Konvencijas 5.pantā. Tās ir pirmā līmeņa pamattiesības indivīda fiziskās drošības aizsardzībai un kā tādas bauda fundamentālu nozīmi (sk. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R.Baloža zinātniskā vadībā.-Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 183.-184.lpp.). To ievērojot, nav apšaubāms, ka brīvības nepamatota ierobežošana rada personai garīgas ciešanas un psiholoģiskus pārdzīvojumus, un tas ir prezumējams fakts, kas neprasa īpašus pierādījumus. (..) Kasācijas instances tiesas nolēmumos strīdos par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu ir nostiprinājusies atziņa, ka tiesai, nosakot atlīdzinājuma apmēru, ir jāņem vērā kaitējuma raksturs, kā arī tā nodarīšanas apstākļi un sekas, proti, jo nopietnāks kaitējums, jo ievērojamākam ir jābūt atlīdzinājumam, turklāt salīdzināmos apstākļos atlīdzinājumam jābūt līdzīgam, kā tas pamatoti uzsvērts arī kasācijas sūdzībā.”

Nosakot morālā kaitējuma atlīdzinājumu, tiesa ņem vērā tiesu praksē norādīto, ka morālais kaitējums ir fiziskas personas ciešanas, ko tai izraisījis nopietns viņas tiesību aizskārums, un viena no galvenajām morālā kaitējuma īpatnībām ir tāda, ka negatīvās izmaiņas notiek cietušā apziņā, un to izpausmes forma ir atkarīga no katra indivīda psihes (skat. Augstākās tiesas Civillietu tiesas palātas 2006.gada 21.septembra spriedums lietā nr.C04314905). Līdz ar to līdzīgos apstākļos dažādiem cilvēkiem morālais kaitējus rada dažādas sekas. Tiesa atzīst, ka nosakot atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu jāņem vērā konkrētā persona un personība, jo personisks aizskārums nav atdalāms no personības.

Morālais kaitējums ir aizskāruma negatīvās sekas; tiesības uz atlīdzinājumu personai ir paredzētas, lai pēc iespējas novērstu (mazinātu) šīs sekas. Tiesa atzīst, ka morālā kaitējuma „atlīdzībai” nav mērķis kompensēt, bet gan pēc citiem kritērijiem noteikt, cik būtu saprātīgi vajadzīgs, lai mierinātu cietušo.

Nosakot morālā kaitējuma atlīdzības apmēru vērtē šādus apstākļus un kritērijus.

Pirmkārt, cik nozīmīgas ir aizskartās tiesības un ar likumu aizsargātās intereses. Tiesa atzīst, ka ir aizskartas prasītāja pamattiesības – tiesības netikt nepamatoti apsūdzētam (arī par administratīvi sodāma pārkāpuma izdarīšanu) un aizturētam.

Otrkārt, aizskāruma smagums – prasītājs divas reizes tika aizturēts un vairākus mēnešus bija iesaistīts nepamatotos administratīvajos procesos, bija spiests pierādīt savu nevainīgumu gan policijā, gan divu instanču tiesās.

Treškārt, prasītāja personību. Prasītājs ir Latvijā pazīstams žurnālists, ziņa par administratīvo procesu uzsākšanu pret prasītāju daļā sabiedrības varēja radīt nepamatotu negatīvu attieksmi pret prasītāju kā pret personu, kas neievēro likumus. 

Izvērtējot augstākminētos kritērijus tiesa atzīst, ka saprātīga kompensācija, lai mierinātu prasītāju par viņam nodarītajām ciešanām, ir noteikt morālā kaitējuma atlīdzību EUR 200 apmērā.

Pie šādiem apstākļiem tiesa atzīst, ka prasītāja prasība apmierināmi daļēji un no atbildētāja prasītāja labā piedzenama morālā kaitējuma atlīdzība EUR 200 apmērā; bet prasība daļā par morālā kaitējuma atlīdzināšanu EUR 1800 apmērā noraidāma kā nepamatota.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.panta pirmo daļu no atbildētāja prasītāja labā piedzenami prasītāja nomaksātie tiesas izdevumi EUR 76,14 apmērā, ko veido valsts nodeva par prasības pieteikuma iesniegšanu tiesā EUR 71,14 apmērā un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi (ar prasības pieteikuma noraksta un tiesas pavēstu piegādāšanu un izsniegšanu saistītie izdevumi) EUR 5,00 apmērā.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 204.1pantu atbildētājam nosakāms termiņš sprieduma labprātīgai izpildei – 10 dienu laikā pēc sprieduma stāšanās likumīgā spēkā.

Pamatojoties uz minēto, kā arī vadoties no Latvijas Republikas Satversmes 92.panta, likuma “Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarītu zaudējumu atlīdzināšanu” 5.panta trešo daļu, Civillikuma 1., 5., 1635.panta, Civilprocesa likuma 1., 8.panta 5.panta piektās un sestās daļas, 92., 93.,  97., 193., 194., 195., 2041., 25027.panta, 413.panta pirmās daļas, 414.panta pirmās daļas, 415.panta pirmās un otrās daļas, tiesa nosprieda:

Lato Lapsas prasību apmierināt daļēji.

Piedzīt no Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas personā par labu Lato Lapsam morālā kaitējuma atlīdzību EUR 200,00 (divu simtu euro) apmērā un nomaksātos tiesas izdevumus EUR 76,14 (septiņdesmit sešu euro un 14 centu) apmērā, kas kopsummā sastāda EUR 276,14 (divus simtus septiņdesmit sešus euro un 14 centus).

Naudas summas EUR 276,14 (divu simtu septiņdesmit sešu euro un 14 centu) apmērā samaksa veicama Lato Lapsas kontā “Swedbank” AS.

Noraidīt Lato Lapsas prasību pret Latvijas Republiku Tieslietu ministrijas personā par morālā kaitējuma atlīdzību EUR 1800,00 (viena tūkstoša astoņu simtu euro) apmērā un tiesas izdevumu EUR 228,86 (divu simtu divdesmit astoņu euro un 86 centu) apmērā piedziņu. 

Noteikt Latvijas Republikai Tieslietu ministrijas personā sprieduma labprātīgas izpildes termiņu - 10 (desmit) dienu laikā no sprieduma likumīgā spēkā stāšanās dienas.

Spriedumu var pārsūdzēt 20 (divdesmit) dienu laikā no pilna sprieduma sastādīšanas dienas, kas noteikta 2017.gada 15.februārī, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijai, apelācijas sūdzību iesniedzot Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā.

Faktiski pilns sprieduma teksts sastādīts 2017.gada 28.februārī. 

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

18

Karīna Sprūde ir nevis parasts mirstīgais, bet mans cilvēks

FotoVisi ir izņēmušies, un tagad klausieties. Es vienmēr runāju to, ko domāju. To Jūs zināt. Es nebaidos būt tāds, kāds esmu, jo tikai tā var izmainīt domāšanu sabiedrībai. Tas ir smags darbs un prasa milzu piepūli. Tas jādara pat tad, ja kāds apvainojas. Tātad. KARĪNA SPRŪDE IR MANS CILVĒKS.
Lasīt visu...

12

Ģirģen, sāc strādāt, nevis tēlo tautas ministru ar pielīšanu un izlikšanos par aizstāvi un glābēju

FotoVakar vakarā ziņās stāsta, ka policija uzrēķinājusi sodos ap miljonu, čakarējot cilvēkus. Tāpat vakar vakarā uzzvanīju un papļāpāju ar latviešu ģimeni Norvēģijā, kuri komentārā pie mana ieraksta “Kāds ir Tavs telefona numurs?” bija ierakstījuši to. Maskas nav jāvalkā, policija nevienu priekšā neņem, rindās pie veikala nav jāstāv un bankomātā naudu ar groziņu nav jāizņem. Stāsts nav par to. Stāsts ir par Ģirģena atklāto divkosību.
Lasīt visu...

12

Vakcinācija nav risinājums Latvijai

FotoEs kā opozīcijas deputāts neizprotu konsekvences trūkumu valdības lēmumos. Es uzskatu, ka ir jāstiprina veselības aprūpes kapacitāte, nevis jābaida ar viļņiem. Veselības aprūpes kapacitātes stiprināšanā ir aizstāta ar vāji organizētu un brīžiem pat komisku vakcinācijas procesu.
Lasīt visu...

18

„Kancelēšanas” kultūra luterāņu baznīcā attiecībā uz sievietēm ir dominējusi kopš 1993. gada

FotoThis you? (Uzreiz atvainojos par to, ka ne pārāk diplomātiski...) Redzēju, ka raksts ir populārs, jo vairāki draugi FB to šēroja. Pateikšu dažus vārdus. Statistika un šērošana FB viennozīmīgi parāda, ka sabiedrības garīgi ideoloģiskais piedāvājums satiek garīgi ideoloģisko pieprasījumu. Un tagad paņemam piedāvājumu un ģeniālo rakstu, kas sākas ar vārdiem: "Jau kādu laiku gribēju parunāt par Rietumos augošo "dzēšanas kultūru" jeb "cancel culture". Apcerēju, kuru piemēru aplūkot." Un tagad pastāstīšu banālu stāstu.
Lasīt visu...

12

Jaunā Rīgas teātra septiņi ētiskie uzvedības noteikumi darbniekiem un skatītājiem

Foto1. Mūsu teātrī ir atļauta runas brīvība bez jebkādiem ierobežojumiem.
Lasīt visu...

6

Nevajag sagaidīt, ka tu pusmūža vecumā aiznesīsi ar lepnumu savu naktspodiņa saturu pie sabiedrības un visi tev glāstīs galviņu

Foto1) Vārda brīvība nenozīmē to, ka tevi nevar kritizēt par taviem izteikumiem, kā arī vēl mazāk vārda brīvība nozīmē, ka tu drīksti liet samazgas virsū citiem un cerēt, ka tādējādi tu izpelnīsies cieņu, apbrīnu, puķes un aizkustinājuma asaras.
Lasīt visu...

21

Kā likvidēt "Facebook" monopolu?

FotoNotikumi ASV un Facebook uzsāktā cenzūras politika ir aktualizējusi jautājumu par Facebook globālo monopolstāvokli un nepieciešamību to likvidēt. Tagad tas kļūst ne tikai par daudzu cilvēku pārliecības jautājumu, bet daudzu politisko spēku un lielu biznesa struktūru izdzīvošanas jautājumu. Lielā mērā ir vietā teikt, ka cilvēkiem visiem kopā ir jāiznīcina Facebook, pretējā gadījumā Facebook iznīcinās cilvēkus. Tomēr tikt galā ar Facebook monopolu nav tik vienkārši, bet ne neiespējami. To tad arī apskatīsim.
Lasīt visu...

20

Kāpēc mērāmies ar kvadrātmetriem?

FotoEs kā ticīgs cilvēks ticu, ka politiķus tomēr vada arī rūpes par mazo cilvēku, ne tikai uzbudinājums no varaskāres.
Lasīt visu...

12

Nu varam laimē diet, Krievijai mute ciet

FotoNesen Latvijā tika pārtraukta vairāku populāru Krievijas telekanālu retranslācija. Redzamākajiem Dievzemē dzīvojošo krievu tiesību aizstāvjiem, kas aizvēlēti uz Briseli, šobrīd acīmredzot svarīgākas ir LGBT un Navaļnija tēmas, tālab savu vārdu nāksies teikt man, salīdzinoši necilam mūsu valstiņas pilsonim, – latvietim. Viss turpmāk sacītais ir tikai personiskais viedoklis.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Par ārpolitikas skabargām citu acīs

Kamdēļ es neesmu pārāk labās domās par Putina Krieviju un pašu Putinu? Iemesli, protams, ir vairāki bet, viens no tiem –...

Foto

Jau tiek gatavota lielā „fendere”

Es palasīju Lembergam konfiscējamās mantas sarakstu. Abstrahējoties no fakta, ka viņu soda par kriminālu nodarījumu, kuru viņš pats savas ietiepības dēļ...

Foto

Elīnas Didrihsones tests

Jau kādu laiku gribēju parunāt par Rietumos augošo "dzēšanas kultūru" jeb "cancel culture". Apcerēju, kuru piemēru aplūkot. Varbūt Džīnu Karano? Leģendārā MMA cīkstone...

Foto

Basketbola savienību vada prezidents, kurš, vēl esot valsts prezidents, uzmanību pievērsa ar pārpratumiem, nevis runu saturu

Sestdien nezaudēja tikai viena komanda, zaudēja viena basketbola paaudze un viss...

Foto

Fermas rullē

Uzreiz godīgi atzīšos – rakstīt mani pamudināja 9. februāra rītā laikrakstā „Diena” izlasītais R. Meļņika raksts-intervija “Gaisa stūmēju šai valdībai netrūkst. Saruna ar Mārci Bendiku”. Oponēšu...

Foto

Mārcis Jencītis uzsāk krusta karu pret kritisko domāšanu un „totalitāro” Latviju

Kādu laiku atpakaļ jau tika runāts par izbijušo heroīna atkarīgo un cietumnieku, draudzes „Kristus pasaulei” līderi...

Foto

Runa Davosas e-forumā par tradicionālās pasaules kārtību

Vispirms, dāmas un kungi, es gribētu jūs visus pasveicināt šeit Starptautiskajā Ekonomikas Forumā. Un sākt es gribētu ar to,...

Foto

Azerbaidžāna – Baltijas valstu "aizmirstā" māsa

Latvijas starptautisko "de iure" atzīšanu – tās simtgade nosvinējās klaji formāli – mums tomēr vajadzētu vērtēt ar lielāku pietāti. Diemžēl...

Foto

Kāda ir atšķirība starp viltus rakstiem Baltkrievijā un viltus rakstiem Latvijā?

Dažas dienas pēc Baltkrievijas tiesas procesa beigām Jekaterinas Andrejevas un Darijas Čultsovas lietā lielākā daļa...

Foto

Visas nācijas pastāvēšanas vārdā ģimene nedrīkst kļūt par brīvas interpretācijas objektu

Sarežģītā situācija, kādu ikvienā politikas un sadzīves jomā diktē Covid-19 izraisītā pandēmija, liek koncentrēties uz īslaicīgiem...

Foto

Mafija

Atskrien raiba žagatiņa, / Div' pelēki vanadziņi. / Vai, māmiņ, nepazini / Viltiniekus staigājam: / Viltus pieši kājiņā, / Viltus zaļi zobentiņi....

Foto

Kaut kādi "kara veterāni", ko bez rindas špricēšot, un vienkārši "vajadzīgi cilvēki", kas dabūšot vakcīnu pirmie...

It kā jau 30 gadus esam projām PSRS, tomēr tā...

Foto

Ja Krievijā var, kāpēc nevaram arī mēs?

Iekšlietu ministrija ir sagatavojusi grozījumus Krimināllikumā, kuru mērķis ir aizsargāt valsts varas pārstāvju godu un cieņu. Likumprojekts paredz papildināt...

Foto

Godātais Levita kungs, palīdziet

Levita kungs! Vēršos pie Jums pēc izpratnes un palīdzības. Mana nozare, kurā es darbojos jau 14 gadus, ir skaistumkopšana. Man pieder Latvijā...

Foto

Ceru, ka tā nav, bet dīvainas domas nāk prātā

Kā apzinīgs pilsonis, kas visu mūžu saskāries ar dažādām vakcīnām un potēm, kuras neko sliktu nav nodarījušas,...

Foto

Katram valdības lēmumam jābūt caurskatāmam un labi izskaidrotam, tāpēc lēmumus par „VIP vakcīnām” mēs noslepenojām

Lēmumi, kurus pieņemam valdībā, ir abpusgriezīgi. Vienkāršas un iepriekš skaidri pareizas rīcības...

Foto

Vai tā ir oficiālā viedokļa apkalpošana pandēmijā?

Žurnāla “Patiesā dzīve” 2021. gada 2. numurā publicēts raksts "Pandēmiskās dusmas", autore – Inguna Mukāne. Daļa raksta ir autores...

Foto

Ušakovs un Ameriks par Navaļnija spriedumu

Nesen Nils Ušakovs un Andris Ameriks savās Facebook lapās publicēja savus viedokļus par spriedumu, kuru Zamoskvoreckas tiesa nolasīja Aleksejam Navaļnijam....

Foto

Alkatība ir bīstama

Apbrīnojami, cik straujos tempos cilvēki pazaudē gan intuīciju, gan piesardzību, ja ilgstoši dzīvojuši itin piesmakušajā Rietumu aurā, kur zinātne ir Dievs, visatļautība vienlīdzināta...

Foto

Ministru kabineta spēju spogulis Covid-19 krīzes pārvarēšanā

Lasītāju vērtējumam: tikai un vienīgi vienas dienas virsraksti medijos Latvijā, kas atspoguļo Ministru kabineta darba rezultātus koronavīrusa pandēmijas un...

Foto

Jūs neko nesaprotat – patiesībā šis ir veiksmes stāsts

Pagājušā gada martā Pasaules veselības organizācija (PVO) paziņoja, ka koronavīrusa uzliesmojums ir kļuvis par globālu pandēmiju. Šodien,...

Foto

Protams, ka ar 350 miljoniem no Latvijas valsts vien mums nepietiks un vajadzēs vēl

Nav šaubu, ka 2020. gads bija izaicinājumiem pilns. Tas bija gads, kad globālajā...

Foto

Sāk šķist, ka patiesībā Andis Kudors ir patoloģisks melis

2021. gada 5. februārī Andis Kudors nāca klajā ar paziņojumu, ka pārtrauc politisko darbību, pamet Jauno konservatīvo partiju...

Foto

Izvārītā varde vai varoņstāsts?

Šķiet, būs grūti atrast cilvēku, kurš nekad nav dzirdējis hrestomātisko piemēru par vardes vārīšanu. Ja nu kāds, tomēr, nav – īsi izstāstīšu...

Foto

Kariņa kungs, nav labi

Kariņa k-gs, man ir tik viens jautājums, - vai Jūs kaut reiz esat izdzīvojis un uzturējis ģimeni par 120 eiro, par 300...

Foto

Kam policijai pietiek resursu un kam ne?

Šajā nedēļā tepat Rīgā tika brutāli aplaupīta kārtējā privātmāja. Mājai bija kameras un signalizācija. Tika aizdzītas automašīnas un iznesta...

Foto

Likums un mīlestība

Un, lūk, tur atnāca cilvēks, vārdā Jairs, kas bija sinagogas priekšnieks; un tas, nokritis pie Jēzus kājām, lūdza Viņu ienākt tā namā, jo...