“Aprakt dzīvu pie karātavām” – fragments no jaunās Armanda Pučes grāmatas

Fragments no grāmatas “Aprakt dzīvu pie karātavām”

Dīvains ir fakts, ka Satversmes aizsardzības birojs patiešām bija informēts par visiem Rimšēviča ceļojumiem, braucieniem, komandējumiem vai lidojumiem uz Krieviju. To, starp citu, bez minstināšanās visos gadījumos veicināja arī pats bankas prezidents. Tomēr ne tajās dienās, ne arī vēlāk Maizītis par šo informācijas apjomu neizsakās, it kā baidīdamies sevi vai organizāciju sasaistīt ar aizdomās turēto personu. 

Tikmēr KNAB un Ģenerālprokuratūras vadītāji sacenšas, kurš publiskajā telpā minēto gadījumu iepakos pēc iespējas spilgtāk. KNAB priekšnieks Straume teic, ka gadījums visnotaļ skaidrs un tā virzīšanai uz tiesu “vajadzēs mēnešus, nevis gadus”, uz ko ģenerālprokurors Kalnmeiers norāda, ka “nav pamata uzskatīt, ka šajā lietā būs vajadzīgi gadi”.

Ļoti zīmīga visā šajā stāstā ir kāda ziņa, ko 2018. gada 20. februārī izplata Latvijas Republikas Aizsardzības ministrija. Tā vērš uzmanību, ka “saistībā ar pēdējo dienu notikumiem banku sektorā un ar Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča aizturēšanu ir augsta varbūtība, ka tiek īstenota no ārienes organizēta plaša mēroga informācijas operācija, kas pēc struktūras un izpildījuma ir identiska tām, kas tika novērotas priekšvēlēšanu laikā ASV, Francijā un Vācijā”. 

Ministrija vērš uzmanību uz aģentūras AP žurnālista Karlo Piovano publikāciju un tai pievienoto fotogrāfiju, kas starptautiskās fotoaģentūras datubāzē parādījusies tikai pirms 24 stundām – 19. februārī. “[..] tālāk šī ziņa un fotogrāfija tikusi izplatīta interneta vietnēs, kas pirms tam par Latviju nav neko informējušas, daudzas no tām ir mazpazīstamas vai ar finanšu sektoru nesaistītas, tai skaitā “India Everyday”, “Idaho Press”, “The North Platte Telegraph”, “Conservative Angle”, “The Fresno Bee”, “Last Minute Christmas”. Dažās no šīm vietnēm konkrētais raksts ir vienīgā šāda veida publikācija. Šī ir metode, ar kuras palīdzību īsā laika posmā iespējams palielināt informācijas apjomu, kas uzrādās meklēšanas sistēmās.

Tas viss liecina, ka tā ir, iespējams, ļoti plaša informācijas operācija, lai nomelnotu Latvijas tēlu Rietumu valstīs un grautu sabiedrības uzticēšanos valstij. Ar diezgan augstu varbūtību var paredzēt, ka šīs nav informācijas operācijas beigas un sekos turpinājums. Aizsardzības ministrija pieļauj, šis ir tikai sākums, lai no ārienes ietekmētu Latvijas iekšpolitiku un gaidāmās Saeimas vēlēšanas šā gada oktobrī. Aizsardzības ministrija aicina sabiedrību kritiski izvērtēt informācijas avotus un nevairot šādu informācijas operāciju panākumus.”

Šo vēstījumu paraksta ministrijas Militāri publisko attiecību departaments. Kad Latvijas žurnālisti no interneta vietnes “www.pietiek.com” sāk interesēties par šī dokumenta veidotājiem un pašas informācijas izcelsmi, minētajiem pieņēmumiem un secinājumiem, ministrija pēc dažu dienu klusēšanas nolemj šo savu publisko iznācienu un tā veidotājus noslepenot.

Turklāt aizdomīgi vienoti šis iztirzātais jautājums neiegūst nekādu tālāko virzību, izmeklēšanu vai atsauces, nemaz nerunājot par tālāko šī procesa gaitu, kas irpārpilns ar dīvainām informācijas plūsmām un akcentiem. Satversmes aizsardzības birojapriekšnieks vien publiski pavīpsnā, ka kolēģi no Aizsardzības ministrijas esot mazliet naivi un pārcentušies.

Kad piecus gadus vēlāk painteresējos ministrijā par metodiku, kas toreiz ļāva nonākt pie minētajiem secinājumiem, pēc dažām dienām saņēmu korektu atbildi, ka kolēģi “diemžēl nevar neko palīdzēt”. Kāpēc toreiz viņi vispār iepīkstējās, pilnībā izkrītot no kopējās informatīvās konjunktūras, – paliek noslēpums.

Trīs dienas pēc zīmīgās preses konferences tiek aplaupīta Ilmāra Rimšēviča māja Langstiņos. Viņš pats tajā vakarā ar sievu ir devies uz kino Rīgā, bet, atgriežoties īsi pirms pusnakts, dažus simtus metru no mājas uz ceļa satiek izmisušo apsargu, kas pārbijies stāsta, ka “mājās ir zagļi” un “viņi laupa”. Interesanti, ka apsargam ir ierocis, ko jebkurš profesionālis, kam uzticēts kaut ko sargāt, liktu lietā, bet šis vīrs izvēlas skrējienu pa ceļu pretī mājas īpašnieka automašīnai. Kad Rimšēvičs ieiet mājā, laupītāji jau ir paspējuši nozust – iespējams, tas notiek vienlaicīgi, jo saimnieks nakts tumsā pa logu pamana nozibam strauji aizbraucošas mašīnas aizmugurējās sarkanās ugunis.

Noziedznieki ir nolaupījuši seifu ar ģimenes fotogrāfijām. To nesot no otrā stāva – tā kā kaste bija smaga, laupītāji bija izmantojuši kravas ratiņus –, viņi bija ieskrējuši ar visu smagumu pirmā stāva koridora sienā, atstājot rīģipsī labu nospiedumu. Vēlie nācēji bija atbraukuši tikai pēc seifa, jo neko citu mājā nemeklēja. Ak, jā, dārglietas, ko pa ceļam tie paķēra tieši no tās šūplādes, kurā atradās sievas pērļu rotas, visas pārējās sešas atvilktnes atstājot neskartas.

Nākamajā dienā teritorijas apskatē tiek noskaidrots, ka zagļu automašīna, visticamāk, bija atbraukusi vai aizbraukusi pa uzņēmēja Raimonda Gerkena īpašumam piegulošo ceļu, ko vienā galā norobežo barjera. Tā bija salauzta. Uz kaimiņa lūgumu, vai nevar aplūkot tās nakts apsardzes videomateriālus – jo Gerkens novērošanas kameras bija salicis pa perimetru –, uzņēmējs atgaiņājas, sakot, ka videokameras viņam salūzušas. Tomēr lielākais pārsteigums nāk pēc divām dienām – nolaupītais seifs tiek atrasts mežā, dažus kilometrus no Rimšēviča mājām.

Piekritīsiet, ka tas varētu būt viens no visātrāk atklātajiem noziegumiem Latvijas kriminoloģijas vēsturē. Lai gan tā īsti jau policija neko neatklāj. Klijānu ielas iecirknī Rimšēvičam atdod kaudzē samestās fotogrāfijas – tās visas atrodas lielā melnā atkritumu maisā –, savukārt Stabu ielas noliktavā cietušajam tiek atrādīts seifs. “Pēc tā apskates varēju tikai pasmaidīt. Seifa durvis kāds bija sadauzījis ar smagu priekšmetu – it kā imitējot, ka tieši tik viegli tās ir attaisāmas. Ja tas tiešām būtu darīts ar kuvaldu, tad durvju zirnekļveidīgie mehānismi nobloķētos un atliktu tikai ņemt rokā metināmo aparātu.

Taču te izskatījās, ka durvis ir attaisītas, nospiežot slepeno kodu, – kopš iepriekšējās sestdienas tas bija arī policijas rīcībā. Pēc tam durvis tika speciāli sadauzītas, lai imitētu nozieguma primitīvo raksturu. Kāpēc kādam vajadzēja tikai seifu? Pieņemu, ka pēc pirmās kratīšanas, kas notika lielā steigā, dažiem varēja ienākt prātā doma, ka fotogrāfiju albumos var labi noslēpt naudu. Jo – tas ir mazākā mērā dīvaini, ka mežā kāds pamet seifu ar fotogrāfijām, kuras visas ir izplēstas no albumu lappusēm. Turklāt, ja seifu ar bildēm atrada mežā, kā man apgalvoja policijā, nez vai naktī viņiem bija ērti aplūkot nozagtā saturu, pēc tam to pametot.

Lietu par seifa nozagšanu ierosina, taču tā tiek atstāta bez virzības. Pat pēdas un nospiedumi sniegā netiek ņemti vērā kā uzvedinoši pavedieni, nemaz nerunājot par tādu metodi kā pirkstu nospiedumu noteikšana.

Tikpat vienaldzīgi vēlāk tiks izbeigta lieta arī par Rimšēvičam izteiktajiem nošaušanas draudiem, bet baņķiera Guseļņikova it kā rakstītais iesniegums kādai no tiesībsargājošajām institūcijām par kukuļošanu un tamlīdzīgām epizodēm, ko pārdrukāja un tiražēja tajā pavasarī pasaules lielie un mazie mediji, vispār izkusa. It kā tādas lietasnemaz nebūtu. Bet – bija!

Novērtē šo rakstu: