Apskatieties prezidenta amatpersonas deklarāciju, un jums viss kļūs skaidrs...

Un neviens – pilnīgi neviens – no šī bara nav spējīgs atzīt, ka šobrīd amatpersonu un politiķu algas būtu nevis jāiesaldē, bet jāsamazina. Nemaz nerunājot par partiju finansēšanu, no kā ir jāatsakās. Un jāatsakās nevis tāpēc, ka jātaupa nauda, bet – ka šis projektiņš, ko stutēja viens nevalstiskais grupējums, kopumā ir izgāzies.

Bet padomājiet, no kurienes šiem runas vīriem lai būtu sajēga?

Apskatieties prezidenta amatpersonas deklarāciju un jums viss kļūs skaidrs. Uzkrājumi, vērtspapīri, Valsts kases izmaksātas dividendes par ienesīgajām valsts obligācijām… Kur te vieta tautai?

Mērogos tas viss grozās simtu tūkstošu, un jums vēl ir naiva ticība, ka šāds cilvēks saprot valsti? Nesaku, ka nav vispār jāmaksā par paveikto darbu, bet – Rinkēviča bilance taču ir nevis nopelnīta, bet gan izgrābta no siles.

Ne minūti nebūdams algots darbinieks ārpus valsts struktūrām! Un, ziniet, – mums tādu rinkēviču ir pilna Latvija. Vēl trakāk – šie politiskās sistēmas augļotāji, šie strukturālie korumpanti jau sen kā pazaudējuši interesi par to, no kurienes vispār valstī rodas ieņēmumi. Tāpat kā viņi nezina mēru pie temata – vai mēs to varam atļauties?

Prezidents sarunā ar kolēģiem saka, ka “viņiem nav tā sliktākā dzīve un atalgojums”, prātojot par iespējamo ministru algu saldēšanu. Viņam nepietika paškritikas, lai skaļi atzītu, ka pašam arī dzīve ir izdevusies. Par piemēra rādīšanu – vispār nerunāsim. Ko tad viņš grib tagad tiem pārējiem iesaldēt? Labo dzīvi un atalgojumu? Tad jau viņi arī turpinās – labi dzīvot un atalgoties.

Jo iesaldēts nenozīmē – pārskatīts, mainīts, koriģēts, uzlabots, racionalizēts un tml. Iesaldēts, tātad – saglabāts. Un uz šī elektrizētā fona Saeimas saimniekdēli un meitas nolemj, ka turpmāk sūtīs mūsu pārstāvi uz ASV Kongresu, kas valstij izmaksāšot gadā ap 220 000 eiro. Jo tajā aizjūras Kongresā mums pietrūkstot interešu aizstāvības un pārstāvības.

Protams, varētu naivi pavaicāt, ko tādā gadījumā turpmāk darīs Latvijas vēstniecības darbinieki ASV – tas diplomātiskais korpuss, kas arī it kā rūpējas par Latvijas interesēm konkrētā valstī? Bet šādi uz lietām aptaukotie un deformētie nezin kāpēc neskatās. Jo ļoooti vajag! Kam vajag?

Izskatās, ka pieredzējusī diplomāte Evita Čikute – tā būs viņa, kas veiks šo misiju jeņķu Kongresā, – vienkārši grib pavadīt laiskas vecumdienas. Vai arī – Evitai ir labi lobiji? Bet varbūt viņa ir pratusi kādam piezagties, pieluncināties? Jo mūsu cilvēki tādos robos tāpat vien nenonāk.

Par paša roba jēgu vajadzētu skaļi kliegt! Jums teiks, ka diplomātijas neredzamā puse ir daudz smalkāks mehānisms, nekā izskatās no alas un malas. Nestrīdos. Starp citu, minētajai diplomātei šie smalkumi pagājušā gadā atnesa vairāk nekā 100 tūkstošus atalgojumā, bet iekrājumos viņai kaut kā nolikušies nebaltām dienām ap septiņdesmit stabiem bezskaidrā un desmit stabi skaidrā. Ar tādu apjomu viņa noteikti nav Latvijas labāk apmaksāto ierēdņu vadošajā peletonā. Tāpēc jāiedzen?

Kā teiktu Rinkēvičs – ja tev, Evita, būtu lielāki uzkrājumi, es varētu tev ieteikt dažādus vērtspapīru instrumentus. Bet Evitai to nav, tāpēc viņai pasniedz izdomātu un valsts nosegtu štata vietu. Pasniedz spilvenu un sedziņu! A ja nu sanāk? Protams, ka šo mēs kolektīvi nosauksim par upurēšanos. Saderam, ka Ārlietu ministrijā Saeimas pārstāvja iecepšanu Vašingtonā attaisnos ar sabiedroto vajadzību, ka – amerikāņi ir lūguši? Un, ja latvietim palūdz, tad viņš ir korķis pie visām pudelēm. To jums apliecinās tie Rīgas ebreji, kas viņgad latviešiem palūdza samaksāt kaut kādas izdomātas kompensācijas.

Pagājušajā nedēļā uzzinājām, ka Eiropas Komisija ir Latvijai piešķīrusi fiskālo elastību. Vai tieši ar tādiem vārdiem tas tika iedalīts, grūti spriest, bet finanšu ministrs par šo bija lielā ekstāzē. Tas nozīmē, ka ballīte laikam varēs turpināties…

Un, ja reiz esam ar finanšu discpilīnu lokanības galā, tad “Latvenergo” uzreiz paņem kredītu 300 miljonu apmērā. Piesaistītie līdzekļi tikšot izmantoti apgrozāmo līdzekļu finansēšanai un likviditātes vadībai.

Valstij piederošs uzņēmums, kas gadā pats pelna pie 300 miljoniem, meklē apgrozāmos līdzekļus? Bet varbūt šie 300 miljoni tomēr ir saistīti nevis ar “Latvenergo” vajadzību, bet gan ar valdības izmisumu “Air Baltic” sakarā? Un tas šādā veidā tiek aizplīvuroti kārtots. Jo kurš tad atdos “Latvenergo” kredītu? Mēs visi, caur piesūtītajiem elektrības rēķiniem, kamēr publiskā pakalpojuma tarifu regulators mēģinās izvēlēties spēles – aklās vistiņas vai paslēpes.

Starp citu, “Latvenergo” vārds noteikti tiks locīts vēl vienā epopejā, ko tagad uzbūruši pilsētas vadošie advokāti. Viņi mēģināšot atgūt tā saukto OIK naudu, kas esot prettiesiski iekasēta no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Centība apsveicama, un, ja reiz nelikumība notikusi, tad gan jau taisnīgums agrāk vai vēlāk ņems virsroku. Vienīgi starp rindām nenolasās – kāpēc pēkšņi advokāti šo nelaimi ar savu iniciatīvu grib atrisināt?

Skaidrs, ka aiz viņiem ir liels klients ar izrietošajām konsekvencēm. Skaidrs, ka jau ir panākta vienošanās, ka valsts maksās. Un otra lieta – ja reiz OIK ir bijis prettiesisks un nelikumīgs, kāpēc Latvijas tiesību sargājošās institūcijas neko šajā sakarā nedara? Jo OIKs pats jau nenokrita pie mūsu kājām vai elektrības rēķinos. To kāda personu grupa šādā vīzē sakārtoja. Ja tas bija nelikumīgi, tad kurš likumā noteiktā kārtā konkrēti par šo atbildēs?

Tomēr atgriezīsimies atkal pie ledusskapja. Viņdien kādā uzņēmēju kompānijā satiku senu paziņu. Viņš, cilvēks, ieskrūvējies valstī – savulaik gājis caur pašvaldībām, tagad jau ticis līdz valsts pieliekamajiem. Partijā nav, bet drēbi pazīst. Viens no tiem, pie kura galdiem uzņēmēji meklē saskaņojumus un parakstus. Viens no tiem, kas administrē, regulē, norāda. Nevada, bet ir otrais vai trešais numurs savā stāvā. Nu, lūk, un vakara gaitā ierēdnis sāk stāstīt, ka kopumā dzīve ir izdevusies, ka viņš ceļot ārā ap diviem simtiem tūkstošu gadā, no kuriem mazāk nekā puse nākot no kroņa ienākumiem, bet otra puse caur privātajiem sakariem… Valsts amatpersona.

Pat, ja tā arī būtu – ar tiem ienākumiem –, šo noliksim malā. Trakums tāds, ka viņi – tas valsts pārvaldes runču treknais gals – ne nieka nebēdā, ko par viņiem padomās. Viņi labi jūtas. Uzņēmēji, kas šo visu klausījās, viens uz otru skatījās, ar acīm, kas rakstīja pārdomas par nodokļu maksāšanas jēgu… Bet vīrs no valsts iestādes uzsāka kompetentu diskusiju par vieglo automašīnu pēdējā laika rūpnieciskajām tendencēm. Viņš teicās, ka domājis pamainīt kaut ko savā auto parkā, bet neesot tādu īstu odziņu, tādu, kas uzrunājot. Ko meklējot? Kaut ko jaudīgu, ar interjeru, ar lielajiem ekrāniem – ap septiņdesmit, astoņdesmit tūkstošiem. Ar grūtībām viņš atkāpās no domas, ka tikai bēemvē māk ražot īstos aparātus, bet volvo piedāvājumam ar ekstrām par sešdesmit pieci viņš īsti vēl neesot noticējis. Lai gan…

Ja iesaldēs viņa atalgojumu, kas pēc iesniegtās deklarācijas ir virs septiņdesmit tūkstošiem gadā, varbūt viņš kādu dienu patiešām sagaidīs savu sapņu mašīnu. Tādu, kas uzrunā.

Jo darbā viņam bija, ir un būs viss bumbās!

Novērtē šo rakstu: