Iesaki rakstu: 
Turpinot runāt par agresīvo Putina krievu pasauli un tai pakārtoto lienošo krievu kultūru un diplomātiju, kurai diemžēl Latvijā palīdz līst uz priekšu virkne Latvijas politisko partiju - ne tikai veco komunistu Saskaņa un ZZS vai jauno marksistu Progresīvie, bet arī Jaunā vienotība un NA ar visu Avenu priekšgalā, nemaz nerunājot par Rosļikova un Šlesera prokremliskajām bandām -, vēlos pateikt to, ka visi šie darboņi savu noziedzīgo dabu piesedza ar vienu banālu frāzi “Mums nepatīk Putins, bet mums nekas nav pret parasto krievu tautu” un daudziem citiem līdzīgiem atvasinājumiem.
Vārdu sakot, šobrīd modē viņiem visiem stāstīt, ka Putins ir tas galvenais bubulis un tāpēc ļausim krieviem runāt Latvijā ar mums krieviski, ņemsim Avenam sankcijas nost, žogu uz robežas nebūvēsim, ļausim Dožģam atgriezties un par uzbrukumu jaunietim ar Ukrainas karogu Āgenskalnā to krievu tikai pažēlosim… un tā es varētu turpināt bezgalīgi.
Apsveicu, dārgie latvieši, – Viļa Lāča nodevēja gars vēl kaut kur mūsos dzīvo, kurā vairāk, kurā mazāk! Par ko es runāju? Par to ka, piemēram, kāds 14. jūnijā noliek ziedus pie kāda no neskaitāmajiem lopu vagoniem, ar kuriem tika aizvesti latvieši prom nebūtībā 1941. gadā, bet jau nākamajā dienā liek bērniem skolās rakstīt domrakstus par šī nodevēja daiļradi (tā ar mani izrīkojās, kad biju tikai nabaga skolnieciņš). Pilni cietumi ir ar māksliniekiem, nu un…
Pieļauju, ka arī Evikai un Sprūdam, pat varbūt Rinkevičam nebūtu grūti parakstīt papīru par manis vai Lato Lapsas un daudzu citu nevēlamo izsūtīšanu un Sibīriju, jo mēs traucējam, mēs domājam, runājam, ko domājam un šad un tad kaut ko uzrakstām. Labi, labi… es tikai kārtējo reizi ironizēju, neviens neko vairs neparakstīs un nevienu nekur nesūtīs, pat nelojālos un naidīgi noskaņotos krievijas pilsoņus nē!
Bet ko darīt ar Ukrainu? Ar to zemi un tautu, uz kuras rēķina tas pats “vienīgais ļaunais Putins cenšas” apmierināt “savas” imperiālistiskās tieksmes? Jau apnicis ir klausīties nodrāztos stāstus par to, ka Putins ir tas, kurš neļauj Ukrainai tuvoties Eiropas Savienībai, nemaz nerunājot par NATO, un bez maz visas Krievijas energoresursu “krāni” atrodas Putina pilī Gelendžikā, no kurienes viņš pats personīgi tos taisa vaļa un ciet ik reizi, kad kāds Rietumos nevēlas klausīties, ka “Ukraina nav nemaz īsta valsts tā pat kā Latvija, Lietuva vai Igaunija”. Jā, jā, un “tas ir tikai viņš, kurš tīko pēc iespējās ātrāk nokost kādu kumosu no Ukrainas zemes”.
Pēdējā laikā mēs varam novērot, kā vairākās Eiropas valstīs, diemžēl arī Ukrainas kaimiņvalstīs, mainās politiskā “atmosfēra” par labu Putina interesēm, ja tā var teikt. Virkne aptauju un sociālajos medijos redzētais liecina, ka tomēr pārsteidzoši liela daļa Eiropas valstu sabiedrības vai nu atbalsta Putinu, vai ietur it kā neitrālu pozīciju, kas arī der Putinam, bet varbūt tā atkal ir kārtējā ilūzija, kas ar visādu SKDS kaktiņveidīgo aptauju kantoru un sociālo mediju troļļu un botu fermu palīdzību ir panākta, tādējādi, iespējams, liekot pat Ukrainas atbalstītājiem novērsties no Ukrainas, jo tur “ir korupcija, visu nozog, nav nekādas jēgas, par to naudu varēja Dikļu pagastā uzbūvēt bērnu dārzu, utml.”. Vai tiešām tas ir tikai Putins?
Aptaujas pašā krievijā, it sevišķi īsi pēc Krimas okupācijas, parādīja, ka šāda veida Putina aktivitātes atbalsta vairāk nekā 80% aptaujāto. Te mēs redzam, ka par Krimas pussalu sapņoja ne tikai Putins viens, bet gandrīz visa krievu nācija, ne tikai tie krievi, kas dzīvo federācijā, bet arī tie tepat mums blakus Latvijā, pat jaunizceptais aizsardzības ministrs Sprūds reiz gudri filozofēja par Krimu agresīvās federācijas sastāvā. Bet atkal jau nevar zināt, vai arī šīs aptaujas nav safabricētas, un izskatās, ka nav, jo citādi lielo skaitu krievu, kas vēlas un dodas iekarot Ukrainas zemi, nevar izskaidrot.
Vēl viena lieta, kas man neliek mieru. Kāpēc Latvija/latvieši nemācās no citu kļūdām, šoreiz gan no bēdām, citiem vārdiem sakot, no Ukrainas nelaimēm. Ar mums spēlējas kaut kādi “neredzami” spēki, kuriem Latvijā pagaidām izdodas gandrīz viss, kas attiecas uz pareizo degunu iedabūšanu Saeimā, pēc tam tiesās, prokuratūrās, komisijās un ministrijās. Brīdī, kad pati lielākā daļa Ukrainas tautas, arī tur dzīvojošie krievi, starp citu, dara visu iespējamo, lai iznīcinātu visu krievisko, Latvijā pie varas nonāk mūsu vēsturē visrīcībnespējīgākie, viskorumpētākie un visprokrieviskākie cilvēki. Tai pašā laikā vārds “russkij” ir kļuvis par lamuvārdu Ukrainā, tā sinonīmi ir – okupants, fašists un nacists!
Mēs taču visi, arī paši krievu okupanti, saprotam, ka tas nav Putina karš ar Ukrainu, bet Krievijas karš pret Ukrainu. Jautājums, kura pusē tu esi, šeit nevari stāvēt maliņā, jo kaujas notiek visos līmeņos, ne tikai frontē, bet arī kaut vai tepat pietiek.com vietnē, kurā mēs varam “pakarot”, pielietojot jautājumu, atbilžu, argumentu, faktu un, kad vairs nav ko teikt, pat abpusēju apvainojumu zalves.
Bet tomēr kuram par to visu būtu jāuzņemas atbildība, kā jūs domājat? Tiem, kuri vēlas atjaunot “vareno impēriju”, muldot kaut ko par “multipolāru” pasauli, bet tai pašā laikā iznīcinot veselas tautas un valstis, vai tiem, kuri vēlas dzīvot paši savā brīvā un mūsdienīgā valstī, to padarot pieejamu visai pārejai pasaulei? Tiem, kuri katru dienu nebeidz draudēt ar kodoltriecienu veikšanu te pa Londonu, te pa plašo Sibīriju un vēlas okupēt svešas teritorijas, vai tiem, kuri vēlas izaudzināt savus bērnus, sagaidot laimīgas vecumdienas savā valstī?
Vai varbūt tiem, kuri risina visus ikdienas sadzīves jautājumus ar kukuļu palīdzību un mēdz smelties zināšanas par notiekošo no Simonjanas un Solovjova “lētajiem” TV raidījumiem, kas visā to būtībā neko jau īsti nepastāsta, tikai perfekti jau tā nozombētajiem iestāsta, kuru tagad vajag ienīst. Un starp nozombētajiem nav tikai “parastās krievu tautas pārstāvji”, bet ir arī, piemēram, Īlons Masks, Sprūds ar visiem saviem jaunajiem padomdevējiem, ir arī Sīle, Sloga un Logina, tad vēl ir privātās dzīves nomocītā Inga Spriņģe un kas tik vēl ne, šo sarakstu ļaušu jums turpināt pašiem.
Ik pa laikam, bet nu jau arvien biežāk, dzirdu kādu sūdzamies par krievu bravūrību un konkrētu mutes brūķēšanu te pret kādu ukraiņu bēgli Rīgas sabiedriskajā transportā, te pret kādu pārdevēju veikalā par to, ka viņa runā “suņu valodā”. Šie gadījumi, iespējams, pierāda, ka Putina krievu pasaules adepti paliek arvien drosmīgāki, jo tā nolādētā ģeopolitika mainās te uz vienu, te uz otru pusi.
Un vispār man kāds var atbildēt, kāda velna pēc tie nabaga gan Putina krievu pasaules nesēji, gan krievu imperiālisti šeit lien un grib atrasties un pat mūs pievienot “savai impērijai/kultūra”, ja reiz viņu acīs esam necilvēcīgi “fašisti un nacisti”, kas turklāt vēl runā un liek arī viņiem runāt “suņa valodā”, pat kārtot eksāmenus? Meklējot atbildes uz šo jautājumu galvenajos un sociālajos medijos, pamanīju, ka vienmēr agresīvai konstruktīvai diskusijai atvērtais Jānis Domburs un naivā pētniece Spriņģe vēl joprojām cer, ka, Latvijā saglabājot sabiedriskos medijus krievu valodā, šeit dzīvojoši Putina krievu pasaules nesēji un krievu imperiālisti mainīsies. Ja tas nav noticis pēdējo 32 gadu laikā, tad Kučinska izdiedelētie divi gadi latviešu valodas apguvei arī neko nedos, jo pēc šiem diviem gadiem termiņš tiks pagarināts tik ilgi, kamēr ukraiņi neiznīcinās Putina krievu pasauli.
Diemžēl, bet Latvijā tāpat kā Ukrainā ir vēl ļoti daudzi, kuri ir noticējuši Putina krievijai, to arī pierāda vēlēšanu rezultāti, protams, ja tos kāds nav atkal pielabojis par labu Putinam, turklāt tas viss ir noticis ne tikai ar aktīvu Latvijas sabiedrisko mediju krievu valodā dalību, bet arī ar daudzu jo daudzu Kremļa noderīgo idiotu un ietekmes aģentu palīdzību, un tikai mazākā daļa no tiem pēc tautības ir krievi. Tāpēc varu droši secināt, ka nodevēja un kangara Viļa Lāča gars vēl joprojām posta latviešu tautas dvēseli.
Seko mums 
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
