Apsvērumi par progresīvo iedzīvotāju ienākumu nodokli

Tomēr solījumi ir bijuši arī iepriekš. Un pat no šobrīd valdošo partiju puses, kuras uzreiz pēc vēlēšanām ļoti veiksmīgi parasti aizmirst šo pēc tam traucējošo jautājumu iekļaut aktuālo darbu sarakstā vai izliekas to nesaprotam. Vienkārši sakot, nonākot varas pozīcijā, politiķiem gluži cilvēcīgi pazūd politiskā vēlēšanās to risināt, jo ir daudz aktuālāku lietu. Šī problēma nonāk dienasgaismā tikai pirms vēlēšanām, jo tā skar plašus iedzīvotāju slāņus un ir izmantojama kā efektīgs trumpis politiskajā argumentācijā.

Saskaņā ar CSP datiem Latvijā vismaz piektdaļa iedzīvotāju pirmspensijas vecumā 2010.gadā bija pakļauti nabadzībai, kas ir milzīgs skaitlis (http://www.csb.gov.lv/dati/nabadzibas-riska-indekss-30278.html), sevišķi ņemot vērā, ka valsts vairāk kā 20 gadus ir neatkarīga un teju desmit gadus atrodas Eiropas Savienībā. Vēl negatīvāka aina attēlota Latvijas Bankas galvenās ekonomistes A.Bičevskas rakstā „Kā krīze ietekmēja dažādu iedzīvotāju grupu pirktspēju”: „Materiālās nenodrošinātības (material deprivation) rādītājs, kas atspoguļo to mājsaimniecību īpatsvaru, kas saskaras ar grūtībām apmaksāt komunālo pakalpojumu rēķinus, kredītmaksājumus un iegādāties ilglietojuma preces, ir nozīmīgi pasliktinājies: no 22% 2009. gadā līdz 27% 2010. gadā, un vēl līdz 30% 2011. gadā.” Šai pat rakstā minēts, ka, sadalot sabiedrību algotajā darbaspēkā, pensionāros un pašnodarbinātajos, vislielākā nevienlīdzība ir tieši algotā darbaspēka vidū. (http://www.makroekonomika.lv/ka-krize-ietekmeja-dazadu-iedzivotaju-grupu-pirktspeju)

Principā priekšvēlēšanu gaisotnē zemu atalgotie darbinieki var vienīgo reizi justies sadzirdēti (ja vien tie vispār vēl atrodas dialogā ar valsts politikas veidotājiem), jo pārējā laikā tajos neviens neklausās – arodbiedrību ietekme Latvijā tā arī nav attīstījusies.

Domāju, ka nevienu nav īpaši jāiepazīstina ar ienākumu nevienlīdzību, par ko ir pietiekoši daudz publiski pieejama informācijas. Latvijas apstākļos tas ir no 200 Ls līdz daudzu desmitu tūkstošu ienākumiem mēnesī - pat valsts kapitālsabiedrībās. Atšķirība vairāku desmitu reižu apmērā, ņemot vērā vispārējo valsts stāvokli, ir kliedzoša. Kliedzoši ir arī tas, ka vispārējas nevienlīdzības un lielas nabadzības apstākļos valsts uzņēmumos ar vieglu roku divkāršo maksimālā atalgojuma griestus, argumentējot to ar it kā lielo algu nekonkurētspēju un iespējamo „neaizvietojamo” vadītāju aizplūšanu uz privātsektoru (skeptiski gribas pavaicāt, kurš ir aizplūdis, kurš tad ir pilnīgi neaizvietojams vadītājs Latvijā un vai trūkst daudz labu izglītotu cilvēku? Vai darba tirgū valda pilnīga konkurence? Vai politiskie ielikteņi padomēs un dažādu valsts vai struktūrvienību vadošos amatos ir izgājuši objektīvu atlasi?).

Latvijā ir lielākais Džini koeficients (ienākumu nevienlīdzības rādītājs) Eiropā pēc Eurostat datiem - koeficients Latvijā 2012.gadā ir pieaudzis, salīdzinot ar 2011.gadu, un ir 36%, kas ir augstākais rādītājs ES (Lietuvā 2011.gadā 32.9%, Slovēnijā 23.8%, Zviedrijā 24.4%, vidēji Eiropas Savienībā 29%, Norvēģijā 22.9%, Islandē 23,6%). Augsts Džini koeficients virs 30% vēl ir Rumānijā, Polijā, Portugālē, Grieķijā, Spānijā, Lielbritānijā, taču pēdējā tas visticamāk ir izteikti ļoti augsto ienākumu gūstošā iedzīvotāju slāņa dēļ. Lielākajā daļā šo augsto Džini koeficienta valstu ir arī recesija un ekonomikas problēmas, un tas nav nekāds paradokss, jo ilgtspējīga ekonomiska attīstība ir lielā mērā saistīta ar lielu vidusšķiru un tās pirktspēju un zemu ienākumu polarizācijām.

Sociālo nevienlīdzību vislabāk mazina pareizi sakārtota progresīva ienākumu nodokļu sistēma. Latvijā tāda nekad nav bijusi, jo valdības elite nekad tādu nav vēlējusies. Arī nodokļu sistēmu veidojošās amatpersonas nav centušās tādu ieviest. Gluži vienkārši – labi apmaksātai elitei tas nav izdevīgi. Un tomēr šāda sistēma ir ārkārtīgi svarīga labklājīgas un relatīvi saticīgas sabiedrības veidošanai, tā caurvij visas sfēras un skar katru iedzīvotāju. Šobrīd esošā situācija, kad liela daļa Latvijas sabiedrības slīgst nabadzībā vai ir spiesti izbraukt uz citām valstīm (ko labi apmaksāti cilvēki vienkārši neredz), ir tieši iepriekšējo gadu politikas veidotāju rīcības rezultāts – kas ir ļoti negatīvs. Turklāt šo negatīvo rezultātu nemazina arī pēdējā laika pozitīvie ekonomiskie rādītāji, valstij atlabstot no krīzes – jo daudzi rādītāji ir vidējie un mūsu valsts joprojām ir viena no nabadzīgākajām ES ar vislielāko nevienlīdzību.

Vairumā gadījumu ierindas darbiniekam uzlabojumi nav jūtami. Un problēma ir tajā, ka valsts mērogā netiek cieņā turēt godīgs darbs, par ko normāli darbinieki varētu nodrošināt sev normālu iztikšanu (labklājīgas valsts pazīme). Taču darbs ir svarīgākais pamatvērtību radītājs sabiedrībā. Vienas no svarīgākajām profesijām sabiedrībā ir skolotāji, policisti, mediķi. Dīvainā kārtā Latvijā vairumā gadījumu šīs profesijas un citu profesiju pārstāvji saņem savam darbam neatbilstošu atalgojumu. Progresīva ienākumu sistēma šo netaisnību vismaz daļēji mazinātu. Turklāt progresīva ienākuma nodokļa sistēma attīstītajās valstīs tiek uzskatīta par visgodīgāko, jo ņem vērā iedzīvotāju pirktspējas rādītāju. Par šādu sistēmu, piemēram, pēdējā gada laikā ASV aktīvi iestājies arī investors un miljardieris Vorens Bafets. Rietumeiropā tāda jau sen pastāv, un to atbalsta lielākais vairums vadošo ekonomistu.

Progresīvajam ienākumu nodoklim mūsu sabiedrībā ir arī ne mazums pretinieku. Tas nav brīnums, jo cilvēkiem principiāli nepatīk nodokļi, kā arī sevis nopelnītais šķiet īpaši tuvs, aizmirstot, ka sabiedrība tam arī daudz ko ir devusi un ikdienā dod (mācības, medicīniskā aprūpe, infrastruktūra, drošība, utt.). Tāpēc nodokļu iekasēšana ir un būs, lai vai cik tas būtu nepatīkami. Turklāt ienākumu pārdale ir pastāvīga ekonomikas teorijas diskusija bāze un var aizsniegties arī nebeidzamos filozofiskos augstumos. Tomēr, cenšoties saglabāt raksta vienkāršību un arī tāpēc, ka pats atbalstu progresīvu ienākumu nodokli, vēlos kliedēt vairākus mītus par to:

Mīts Nr. 1. Progresīvais nodoklis ir sods gudrajiem, veiksmīgajiem un centīgajiem. Šo mītu ir svarīgi saprast kā nepareizu, jo pēc būtības uz to jāskatās pilnīgi no otras puses - progresīvais nodoklis ir atlaide mazāku algu īpašniekiem, no kā iegūst faktiski visa sabiedrība (jo nauda ātri atgriežas apgrozībā dēļ nepieciešamības to tērēt pirmās nepieciešamības precēs, pieaug kopējā iedzīvotāju pirktspēja, attīstās ekonomiskā aktivitāte). Tam pamatā ir vidējās un galējās tieksmes patērēt teorija ekonomikā.

Respektīvi, ir noteikta ienākumu summa, to var arī saukt par iztikas minimumu (Latvijā oficiāli šobrīd 180 Ls, taču daudziem tā ir augstāka, un reāli jau katrs pats sev to var novērtēt), ko katrs cilvēks ir spiests patērēt – pārtikai, transportam, komunālajiem maksājumiem, utt. Teorija nosaka, ka, pieaugot ienākumiem, izdevumi arī pieaug, taču arvien lēnāk, līdz nepieaug pavisam. Tālāk radusies starpība starp ienākumiem un patēriņu ir uzkrājumi. Uzkrāt ir labi, un, ja uzkrāts tiek bankā, nauda arī atgriežas ekonomikā (taču lēnāk), tomēr daudz būtiskāk ir neatņemt lielai sabiedrības daļai iespēju patērēt, turklāt šāda naudas aprite ir daudz efektīvāka. Šai sakarā vēlos citēt Pasaules Bankas (PB) ekspertu atziņas: „Pasaules Bankas (PB) pētnieki gan norāda, ka augoša nabadzība samazina arī ekonomikas nākotnes izaugsmes iespējas. Zināmos apstākļos indivīdi, reģioni vai veselas valstis var pat nonākt tā saucamajās nabadzības lamatās. Proti, zemāki ienākumi cilvēkiem liedz saņemt kredītus, tērēt vairāk naudas savas kvalifikācijas uzlabošanai un celt patēriņu, nolemjot gan indivīdus, gan ekonomiku kustībai pa sava veida apburto loku. Pēc PB atzinuma, pašu spēkiem no šādām lamatām izkļūt bieži ir ļoti grūti, un palīdzēt var tikai liela finanšu palīdzība no ārpuses, kas ļauj būtiski mainīt apstākļus. Tieši tādēļ arī nabadzīgo cilvēku īpatsvars nereti ir viens no skaidrojumiem, kādēļ kādas valsts ekonomika attīstās lēnāk nekā valstīs ar līdzīgiem citiem nosacījumiem. PB secina, ka ir trīs ļoti būtiski faktori, kas ir saistīti ar ekonomikas izaugsmi, - nabadzība, sabiedrības nevienlīdzība ienākumos un vidusšķiras lielums.” (http://www.delfi.lv/news/national/politics/eksperti-pieaugosa-nabadziba-var-butiski-traucet-attistibai.d?id=36934057)

Latvijā visu šo trīs parametru rādītāji ir neapmierinoši, un ekonomikas izaugsme tiek balstīta pārsvarā uz eksportu, kas ir nepietiekami. Tāpēc kopēja labuma pēc daudz efektīvāk ir lielāku nodokļa slogu pārorientēt uz turīgāko slāni, kā tas jau daudz kur ir pasaulē izdarīts un tiek uzskatīts par normālu parādību.

Mīts Nr. 2. Progresīvais nodoklis ir netaisnīgs pret lielāku algu īpašniekiem. Īstenībā nē, sistēma ir pilnīgi vienlīdzīga, ja ir pareizi veidota. Un pareizu izveidot ir ļoti vienkārši – vajag nodokļa likmi attiecināt visiem vienādi pret algu daļām, taču katrai nākošai daļai likmi palielināt. Šāda sistēma kā piemērs ir attēlota tabulā 1. - ar algu 500 Ls un algu 1500 Ls (skaitļi un likmes ir nosacīti, nepiemērojot tos reālajai situācijai). 

Tabula 1.

Pēc tabulas vajadzētu būt skaidram, ka par pirmajiem 500 Ls abi algu saņēmēji nomaksās vienādi lielu nodokli. Nodokļa nelielais pieaugums attiecas tikai uz katru no nākamajām algu daļām, bet saskaņā ar ekonomikas teoriju par vidējo tieksmi patērēt cilvēku patēriņš, pieaugot ienākumiem, nepieaug tik strauji, tāpēc paliek vairāk brīvu līdzekļu un relatīvi lielāku nodokli nomaksāt nevajadzētu būt problēmām. Pēc šādas sistēmas ir arī viegli veikt aprēķinus, tā nav sarežģīta.

Mīts Nr. 3. Progresīvais nodoklis ir Baltijas valstīm netipisks (citējot finanšu ministru). Vispārēja tendence pasaulē ir virzīties uz progresīvu ienākumu sistēmu, tāpat kā uz ilgtspējīgām ekonomikām. Pie lineārām likmēm regulētajās brīva tirgus ekonomikās ilgtspējība nav panākama, jo arvien lielākus ienākumus daudz vieglāk gūt ar lielākiem ienākumiem, līdz ar to nevienlīdzības plaisa un nestabilitāte vienmēr palielināsies. Tam piemērs ir kaut vai Lato Lapsas publicētie miljonāru saraksti, kā arī vienkāršs apsvērums, ka ar lielu naudu iegūt lielu naudu ir daudz vienkāršāk.

Mīts Nr. 4. Progresīvā nodokļa oponenti nereti saka – beidziet čīkstēt un sāciet strādāt. Bet tas ir nepareizi no vairākiem aspektiem:

- ir daudz svarīgu profesiju, kur ir mēnešalgas, nevis atalgojums no padarītā. Latvijā 2010.gadā bija gandrīz 30% pensionāru un veseli 56,1% algota darba strādnieku – tātad lielākā sabiedrības daļa. Un arī atalgojuma no padarītā gadījumos atalgojumam pēc padarītā ir limits, kaut vai fizisko spēju limits (piemēram, žurnālistu nesen aprakstītie darbi zivju cehos). Sabiedrībā vienkārši visi nevar un nedrīkst būt uzņēmēji vai pašnodarbinātie, un algotā darba darītājiem ir un būs liela nozīme;

- mēnešalgu sistēma nereti ir greizo spoguļu karaļvalsts, kur līdz objektīvam godīgumam vēl tāls ceļš ejams – nav iespējams nemaz objektīvi izvērtēt visu cilvēku spējas, centību (spēju attiecību pret iespējām), izglītību (formālo un faktisko), u.c. kvalifikācijas rādītājus. Progresīvā nodoklis gluži automātiski pieber šķipsniņu godīguma šajā sarežģītajā sistēmā;

- makroekonomikas vide un nodokļu sistēmas politika valstī kādam ir jāveido (katram jādara savs darbs), un, ja par to atbildīgās amatpersonas ilgstoši nevēlas šo darbu darīt pareizi, uz to no malas jānorāda. Būtu vēlama vispār lielāka iedzīvotāju aktivitāte šīs tēmas sakarā, jo politiskā ziņā šobrīd notiek tas, kas vēsturē ir daudzreiz piedzīvots, piemēram, pirms Franču revolūcijas – pie varas esošie un bagātie valsts vajadzības spiež apmaksāt proletariātam. Un visiem vajadzētu vairāk domāt par to, kā veidot sabiedrību labāku, jo man aizdomas, ka šobrīd dominē uzskats, katram domāt par sevi un gan jau sabiedrībā viss sakārtosies.

Mīts Nr. 5. Esošā sistēma ir godīga un dabiski radusies. Dziļā nevienlīdzības situācija ir radusies vēsturiski piemērojot procentuālu sistēmu (kaut vai kopš Latvijas neatkarības nepārtraukti procentuāli ceļot algas). Tīri teorētiski cilvēkiem šķiet, ka procentuālas attiecības pret visiem ir godīga un vienāda, taču tā gluži nav. Ja iestādē, piemēram, visiem darbiniekiem ir algu pielikums 10% apmērā, tad daudz lielāku ieguvumu iegūst lielo algu darbinieki, kam pieaugums absolūtajos skaitļos ir daudz lielāks. Tāpat šobrīd aktualizētā ienākuma nodokļa likmes samazināšana no 24% līdz 22% daudz lielāku labumu dos lielāko algu īpašniekiem un sociālā nevienlīdzība tieši palielināsies. Tā būtiski palielinājās arī samazinot PVN no 22% uz 21%!

Mīts Nr 6. Progresīvo nodokli ieviest nav jēgas, jo cilvēki sāks saņemt algas aploksnēs vai slēps lielos ienākumus. Īstenībā ir vērojama tendence legalizēt savus ienākumus, cilvēki vēlas gūt iespēju nākotnē tik pie kredīta iespējas, vēlas arī uzkrāt pensijai (lai vai cik varbūt smieklīgi tas neizklausītos esošās skepses apstākļos par pensiju sistēmu), kā arī daudzās jomās nevar saņemt naudu aploksnēs (valsts sektors, respektabli ārzemju uzņēmumi). Nodokļu sistēmas nosliece uz lielāku progresivitāti nemaz neradītu radikālas izmaiņas un gribētos pat apgalvot, ka turīgajam iedzīvotāju slānim pat nebūtu jūtama. To, ka apsviedīgi cilvēki mēģinātu mainīt ienākumu formālo veidu, kam būtu vismazākā procentu likme, nav izslēgts, bet šis ir tehniskas dabas jautājums, ko Finanšu ministrija kopā ar Valsts ieņēmumu dienestu var atrisināt, ja grib.

Mīts Nr. 7. Progresīvo nodokli atbalsta sociālisma ideju piekritēji un kreisie - tas ir slikti, jo ir pret kapitālismu. Patiesība ir tieši otrāda. Progresīvais nodoklis ir stingri jānodala no sociālisma idejām, jo vienīgais, ko tas dara, ir mēģina mazināt nevienlīdzību (nevis iznīcināt), kam sabiedrībā var būt kumulatīvs efekts un eventuāli politiski nemieri. Sociāli atbildīgās valstis jau gadu desmitiem ar progresīvo nodokli ir visas Skandināvijas valstis, Vācija, Austrija un citas Eiropas valstis, kas var būt paraugs citām valstīm pasaulē gan demokrātijas, gan ekonomikas konkurētspējas, gan labklājības ziņā. Savukārt Latvijā darbojas pārprasts kapitālisms šauras elites interesēs (atcerēsimies B.Flika frāzi televīzijā, ka Latvijā ir viegli būt bagātam, bet grūti nabagam – un tas bija tieši šīs tēmas kontekstā). Šajā sakarā, lai neatkārtotos, ļoti gribētu ieteikt izlasīt internetā pieejamu Otto Ozola rakstu „Seklo prātu trulās piezīmes par Re:Baltica pētījumiem”. Manā skatījumā lielisks raksts. Uzskatāmībai attēlošu arī pāris Eiropas valstu progresīvā ienākuma nodokļa sistēmas.

Vācija

Itālija

Nīderlande

Lielbritānija

Kā redzams, visās Eiropas valstīs ir liela ienākumu nodokļu progresivitāte, kas tur tiek uztverta par normu. Latvijai nebūt nebūtu jāpārņem momentā līdzīga mēroga progresivitāte, taču nebūtu slikti beidzot ieviest kaut vai principiālu progresīvu nodokli, gadiem ejot, piekoriģējot likmes. Taču neizskatās, ka kāds pat to vēlētos. Arī Latvijas Bankas galvenā ekonomiste A.Bičevska norāda uz šādu nepieciešamību: „Ņemot vērā jau tā augsto materiālās labklājības polarizāciju un gaidāmo tās palielinājumu nākotnē, progresīvākas nodokļu politikas aktualitāte tikai pieaugs. Ar kuru nodokļu likmēm vai atlaidēm, pabalstiem vai citiem veidiem progresivitāte tiek panākta, tā jau ir politiķu un valdības izvēle, tomēr risinājumi jāmeklē.” (http://www.makroekonomika.lv/ka-krize-ietekmeja-dazadu-iedzivotaju-grupu-pirktspeju). Šobrīd valdība ir samazinājusi PVN likmi un kā prioritāti noteikusi darbaspēka nodokļu mazinājumu (tas automātiski palielinās nevienlīdzību, jo mazāk atalgotām mājsaimniecībām efekts būs mazāks). Jautājums – vai valdība ir pareizi sabalansējusi prioritātes?

Neapliekamais minimums ir vēl viens faktors, kas pilda sociālā taisnīguma funkciju. Latvijā tas pašlaik ir 45 Ls mēnesī, to plānots palielināt līdz 60 Ls mēnesī no 2014.gada. Šādam mazam neapliekamam minimumam ir ārkārtīgi niecīgs nevienlīdzību izlīdzinošais efekts – tikai 12 Ls apmērā ar 20% ienākuma nodokli (1/5 no 60). Salīdzinoši Rietumeiropas valstīs neapliekamais minimums ir vairāk kā desmit reizes lielāks – Vācijā 7664 eiro gadā, Lielbritānijā 9440 mārciņas gadā, Spānijā 5151 eiro gadā, utt. Tik pat liela starpība ir neapliekamajos minimumos par bērniem, kas neapliekamā minimuma starpību starp šīm valstīm un Latviju vēl vairāk palielina. Neapliekamajam minimumam vispār būtu jābūt iztikas minimuma līmenī, jo valstij nav ne loģiski, ne morāli ētiski atvilkt nodokli no pašas valsts aprēķinātā iztikas minimuma.

Finanšu ministrijas izstrādātais plāns ieviest progresīvu neapliekamo minimumu algām līdz 200 Ls nav vērtējams kā nopietns solis nevienlīdzības mazināšanā (kaut arī tas ir neliels solis pareizā virzienā) un tāpēc to nevar nosaukt par progresīvu ienākuma nodokļa sistēmu (progresivitāte sākas un beidzas pie nabadzības sliekšņa). Progresivitātes skalai būtu jāsniedzas daudz tālāk, sistēmai būtu arī jābūt daudz visaptverošākai, vienkāršākai un efektīvākai. Turklāt, strādājot pie nākamā gada budžeta, šobrīd notiek cīņas partiju starpā par prioritātēm – mazināt nevienlīdzību, vai mazināt darbaspēka nodokļa slogu uzņēmumiem (arī esmu par uzņēmumu konkurētspējas palielināšanu, taču tur ir arī citi ietekmējami faktori – birokrātiski administratīvie traucējumi, citu resursu izmaksas, utt).

Var tikai piebilst, ka, salīdzinot ar augstāk minētajām valstīm, kur ienākuma nodokļa likme sasniedz pat 50% (Francijā pat 75% ļoti lielajiem ienākumiem, kas man šķiet tomēr pārspīlēti, jo principiāli nav labi pārkāpt 50% robežu), Latvijā ir salīdzinoši zems ienākumu nodoklis! Valdības iespējas kaut ko darīt mazina arī fiskālā rāmja ietvars (to mazināja arī PVN samazināšana 2012.gada 1.jūlijā Māstrihtas inflācijas kritērija nodrošināšanai, kā arī kā manevrs vienmēr paliek samazināt ienākuma nodokli zemākām algām, kas uzņēmumiem ir pārsvarā, un palielināt lielākām – matemātiski tur vienmēr ir iespējams izlīdzinājumu iegūt).

Līdz ar to nav īpašu cerību uz patiesu sociālās nevienlīdzības mazināšanu tuvākā laikā vai eiropeisku un progresīvu nodokļu sistēmu, lai vai cik centīgi un daiļrunīgi politiķi neizliktos. Jautājums ir tikai – kas atbildīgajiem valstsvīriem un amatpersonām traucēja tādu veidot vairāk kā 20 gadu garumā pēc neatkarības atjaunošanas?

Novērtē šo rakstu: