Iesaki rakstu: 
Latvijā, valstī, kurā ir viens no mazākajiem jaunā koronavīrusa Covid19 saslimušo un (paldies Dievam) mirušo skaits, radīta revolucionāri inovatīva mobilā aplikācija – “Apturi covid”. Pie tās parādījušies desmitiem “baļķa nesēju” – cilvēki, kuru sakars ar pašu aplikācijas radīšanu mērojams tikai viņu pašu milzīgā ego apjomā, nevis konkrētos soļos, aplikāciju veidojot.
Viens no šiem ambīciju sociopātiem ir kāds Andris Bērziņš – “importa latvietis” (līdzīgi slavenajai menedžerei un caurbirpolitiķei Babai Bubesai), kurš stāsta par savu lomu aplikācijā.
Nerunājot par īpatnējo faktu, ka starp dažādajiem uzņēmumiem šīs personas seja ir vienīgā, kuru kā iniciatīvas dalībnieku izceļ Veselības ministrijas un Slimību profilakses un kontroles centrs īpašajā aplikācijai veltītajā interneta resursā (pat Valstsgribas prezidents šeit norādīts kā institūcija), bet no aplikācijas PR baļķa skabargas šis svešlatvietis vīlē nepārtraukti, cita starpā uzsverot savu piederību par visiem visgodīgākajam politiskajam veidojumam – Jaunajai konservatīvajai partijai.
Jaunākajā no PR baļķim novīlētajām publikācijām Bērziņš aizņem brīvdienu žurnāla Sestdiena lappusi, noslēgumā tā arī nepasakot neko konkrētu, bet ļaujot noprast izlietās sviedru jūras un ļaužu pūļus, kas līdzīgi kā Mozum tieši viņam sekojuši ceļā uz mērķi.
Pati aplikācija šķiet īpatnējs rīks, lai “apzinātu kontaktu ar saslimušajiem”, un tās formālais izstrādes autors - SPKC, iestāde, kuras karogs kā formālajam izstrādātājam rādās android un apple ierīču aplikāciju veikalos. Lieki teikt, ka SPKC štatā nav tādu resursu, lai veidotu aplikācijas un pašā aplikācijas mājaslapā atrodamajā “memorandā” tiek runāts par iespējamām nākotnē sedzamam izmaksām. Te gan nevar atrast konkrētību – par kādu ziedojumu, labās gribas dāvinājumu u.tml. aplikāciju sagatavojot īsti ir runa.
Demokrātijas un tiesiskuma sargsuņi ne mirkli nemirkšķina, kad publiski neparādās nedz iesaistīto programmētāju skaits, nedz viņu kopējās darba stundas, nedz dāvanas budžets – ko taču varētu likt pie māmuļas Latvijas kājām un pelnītu punktus triju zvaigžņu apbalvojumiem. Tieši tāpat kā pie aplikācijas veidotājiem pieskaitīti PR baļķa nesēji prezidenta kancelejā un individuāli sociopāti, bet nav norādītas summas par izstrādi un skaidrs katras puses ieguldījums.
Aizplīvuroti neskaidra ir arī aplikācijas masīvā reklāmas kampaņa – vides reklāmu un online mikss pēc vispārējas aplēses varētu būt ne mazāks par 50 000 EUR. Taču visi draudzīgā korī runā par dāvanu Latvijai. Nesen reklāmas industrija sūkstījās, ka tai pandēmijas laikā nāksies lūgt atbalstu valstij, jo ieņēmumi apsīkuši un būs jāatbrīvo darbinieki, taču nācijas veselības vārdā atradās desmiti tūkstoši barterziedojumu. Vai tas nav jauki?
Situācijas absurdu un mazmelus varam atrast arī versijās par to, kā tad aplikācija tiek lietota šobrīd. Publiski parādījies skaitlis – 40 tūkstoši lejuplāžu. Aplikāciju izstrādātāji zina – ne jau vienreizējs aplikācijas lejuplādes skaitlis, bet dati par regulāru lietošanu ir patiesi svarīgi. Aplikācijas veidotāji un SPKC nepublisko šādus datus, statistiku par lejuplādējušo dzimumu un vecumu sadalījumu, kas taču šādā, tik sabiedriski nozīmīga projekta gadījumā būtu svarīgi.
Ik pa laikam baļķa nesēji par spīti inovācijai sagādā nepatīkamus brīžus naivajiem aplikācijas lietotājiem - “Apturi covid” darbojas nekorekti un, piemēram, uz apple tālruņiem tā darbojas vien tikai tajos telefonos, kuros iespējama jaunākā programmatūra (tātad lielais vairums iedzīvotāju ar vecākām ierīcēm paliek ārpus “novēršošanas” vairoga).
Neviens nekomentē arī to, kādēļ pie aplikācijas lejuplādes statistikas parādās tādas valstis, kurās aplikācija nedarbojas, bet kur vēl pirms masīvā taisnības cīnītāju PR, ka aplikācija pieejama, uzzināja par Latvijas inovāciju. Kā SPKC komentē lejuplādes no Omānas, Kambodžas un Kirgizstānas?
Un visbeidzot – lai šī aplikācija darbotos, nepieciešami apmēram 400 tūkstoši aktīvu lietotāju. Līdz šim, neraugoties uz masīvo reklāmu un PR atbalstu, sasniegta desmitā daļa no rezultāta.
Seko mums 
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
