Iesaki rakstu: 
Izraēlā dzīvojošais publicists Franks Gordons Latvijas Avīzes 22.aprīļa numurā publicējis kārtējo viedokli („Hūtes vārdi Kremlim kā mūzika”) saistībā ar masu personību un uzskatiem par Krievijas mediju Rossija – RTR un portāla Sputnik darbības ierobežošanu.
Abstrahējoties no apvainojumiem un epitetiem, ko minētais autors diezgan dāsni un regulāri bārsta manā virzienā, pats jau sen atrazdamies emigrācijā un kritizējot Latviju no tālienes, es tomēr nesaprotu, kāpēc mūsu valsts iedzīvotāji ir jāuzskata par truliem bezsmadzeņu radījumiem, kas paši nav spējīgi izvērtēt konkrētu raidījumu saturu un pieņemt attiecīgus lēmumus par to, kas no redzētā vai lasītā ir uztverams par faktoloģisku patiesību un kas – par klaju propagandu.
Ja tomēr Latvijas iedzīvotāji būtu tik viegli ietekmējami no svešas valsts masu mediju puses, tad jautājums ir pavisam par ko citu – kādu tad īsti viņi redz mūsu valsti, mūsu pašu informatīvo telpu, mūsu politisko vidi, ja tik viegli ir gatavi noticēt jebkam, kas attiecīgi ideoloģiskā mērcē tiek pasniegts citas valsts medijos.
Nezinu, kā Izraēlā, bet Latvijā katram iedzīvotājam ir sava pieredze, savi fakti un viedoklis, ko likt pretī dezinformācijai, ko izvērtēt, salīdzināt un attiecīgi – pieņemt vai nepieņemt. Ja pieredze Latvijā būs negatīva, ir pilnīgi vienalga, vai par to informēs Krievijas, Amerikas vai Izraēlas medijs, – Latvijas iedzīvotājs to salīdzinās ar savējo un būs spiests piekrist. Ja pozitīva – viņš nepiekritīs, apstrīdēs diskusijās ar radiem vai kaimiņiem un konkrētā medija sniegto informāciju vairs nepatērēs.
Latvijas politiķiem drīzāk pašiem sev ir skaidri un gaiši jāatzīst: ir mūsu valstī nesakārtotas lietas, sociālās problēmas, nabadzības riski un citi neatrisināti jautājumi, kas daļai iedzīvotāju liek justies diskomfortā un kā patiesību uztvert negatīvu informāciju, ko par mūsu valsti raida citu valstu mediji. Un tas ir mūsu pašu valsts vājums, ar ko ir jātiek galā, neglorificējot citas valsts mediju spēku.
Ja Latvija būs stipra un tās iedzīvotāji – apmierināti, neviens nespēs viņus pārliecināt par pretējo. Tas nozīmē, ka primāri jāvelta visi spēki mūsu pašu problēmu risināšanai, nevis viena vai otra medija aizliegšanai.
Turklāt Latvijas politiķi taču labi apzinās, ka gadu desmitiem nav ieguldīti nepieciešamie finanšu līdzekļi, lai visas Latvijas pierobežas teritorijās nodrošinātu pilnvērtīgu Latvijas TV raidījumu translāciju – var uzskatīt, ka šie mūsu valsts iedzīvotāji ir apzināti iedzīti Krievijas informatīvajā laukā. Varbūt beidzot ir jāsakārto šie gadiem nerisinātie jautājumi, pirms mesties runāt par Kremļa stabulēm?
Ikviens pieaudzis cilvēks labi zina, ka ar aizliegšanu sasniegt patiešām efektīvu rezultātu nav iespējams, ja paralēli netiek risinātas reālās vajadzības un sāpīgās problēmas, – jebkādi šāda veida aizliegumi tikai veicina aizliegtā augļa sindromu, palielina aizdomas un neuzticēšanos pret aizlieguma pieņēmējiem.
Vienlaikus varam runāt arī par elementāru loģiku. Nav saprotams, kāda tieši ir jēga 21.gadsimtā aizliegt kaut ko translēt TV, ja vienlaikus internetā ir iespējams skatīties un lasīt pilnīgi visu. Kāda jēga ir darīt to, par ko aiz muguras iespējams pasmieties kā par vēl vienu bezjēdzīgu Latvijas valsts lēmumu, kuru tie, kas gribēs, tāpat ignorēs, jo nekāda reāla kontrole pēc būtības taču nav iespējama?!
Un visbeidzot – salīdzinājums ar nacistiskās Vācijas varas iestāžu pieņemtajiem aizliegumiem okupētajās teritorijās klausīties naidnieku radio ir pilnīgi adekvāts. Jo aizliegums nozīmē neuzticēšanos savas valsts iedzīvotājiem, tajā skaitā lojālajiem pilsoņiem. Acīmredzot ir liela vēlme Latvijas iedzīvotājus kontrolēt, administratīvi nosakot, ko viņi drīkst skatīties un ko – ne. Valsts institūcijām, kas strādā profesionāli un uzticas savas valsts pilsoņiem, šādi aizliegumi nebūtu vajadzīgi. Jo aizliegums demonstrē totalitāru domāšanu un profesionālās darbības mazspēju.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
