Apvienotais saraksts Ropažu novadā – komanda vai tikai ilūzija?
Pietiek lasītājs16.05.2025.
Komentāri (59)
Iesaki rakstu: 
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Paskatīsimies, kas patiesībā spīd šajā kampaņā:
1. Terēza Luksa – kameru priekšā smaidīga, šķiet, ka flirtē ar objektīvu biežāk nekā runā par reālām problēmām. Budžeta rindas gan nav tik pievilcīgas kā kadri no Instagram.
2. Jānis Lepsis – viņas nemainīgais kompanjons. Plašs smaids, aktīva žestikulācija un neizsīkstoša enerģija. Bet jautājums paliek: vai pašvaldību viņš vadīs ar tādu pašu degsmi kā savus zivju dīķus? Pašvaldība nav saimniecība – te ar populismu zivis nebarosi.
3. Aivars Draudiņš – vienīgais ar reālu pieredzi pašvaldībā un valsts pārvaldē. Tomēr, kā baumo, viņam šajā “komandā” atvēlēta tikai lokomotīves loma: ievilkt sarakstu vēlēšanās, bet pēc tam – paldies un uz redzēšanos. Daudzi viņu redzēja tikai kā reklāmas seju, nevis kā īstu lēmumu pieņēmēju.
Tikmēr Apvienotais saraksts jau dalās ar sapņiem par mēra amatu, vēl pirms iegūti mandāti. Skaita olas, kamēr vista vēl nav pat domājusi dēt. Vai nu tas ir pārspīlēts pašnovērtējums, vai naivs sapnis par varu.
Un vēl – gandrīz visi kandidāti nāk no Garkalnes. Ulbroka? Ropaži? Vangaži? Šīm vietām viņi ir sveši. Un viņu problēmas – vēl svešākas.
Un, kamēr LRA izvēlas savu kampaņu balstīt uz esošās varas kritiku – galvenokārt priekšsēdētājas Vitas virzienā –, viņi aizmirst vienu būtisku faktu: viņu pašu cilvēks Pēteris Salenieks, vienīgais, kurš tika ievēlēts 2021. gadā no LRA saraksta, bija daļa no šīs pašas koalīcijas. Viņš balsoja, piedalījās, atbild par notikušo.
Ko dara LRA? Nevis uzņemas līdzatbildību, bet vienkārši izslēdz Salenieku no partijas. Problēma “atrisināta”. Kā saka – gali ūdenī.
Tāda ir tā "zvaigžņu" komanda.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
