Apvienotais saraksts Ropažu novadā – komanda vai tikai ilūzija?
Pietiek lasītājs16.05.2025.
Komentāri (59)
Iesaki rakstu: 
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Paskatīsimies, kas patiesībā spīd šajā kampaņā:
1. Terēza Luksa – kameru priekšā smaidīga, šķiet, ka flirtē ar objektīvu biežāk nekā runā par reālām problēmām. Budžeta rindas gan nav tik pievilcīgas kā kadri no Instagram.
2. Jānis Lepsis – viņas nemainīgais kompanjons. Plašs smaids, aktīva žestikulācija un neizsīkstoša enerģija. Bet jautājums paliek: vai pašvaldību viņš vadīs ar tādu pašu degsmi kā savus zivju dīķus? Pašvaldība nav saimniecība – te ar populismu zivis nebarosi.
3. Aivars Draudiņš – vienīgais ar reālu pieredzi pašvaldībā un valsts pārvaldē. Tomēr, kā baumo, viņam šajā “komandā” atvēlēta tikai lokomotīves loma: ievilkt sarakstu vēlēšanās, bet pēc tam – paldies un uz redzēšanos. Daudzi viņu redzēja tikai kā reklāmas seju, nevis kā īstu lēmumu pieņēmēju.
Tikmēr Apvienotais saraksts jau dalās ar sapņiem par mēra amatu, vēl pirms iegūti mandāti. Skaita olas, kamēr vista vēl nav pat domājusi dēt. Vai nu tas ir pārspīlēts pašnovērtējums, vai naivs sapnis par varu.
Un vēl – gandrīz visi kandidāti nāk no Garkalnes. Ulbroka? Ropaži? Vangaži? Šīm vietām viņi ir sveši. Un viņu problēmas – vēl svešākas.
Un, kamēr LRA izvēlas savu kampaņu balstīt uz esošās varas kritiku – galvenokārt priekšsēdētājas Vitas virzienā –, viņi aizmirst vienu būtisku faktu: viņu pašu cilvēks Pēteris Salenieks, vienīgais, kurš tika ievēlēts 2021. gadā no LRA saraksta, bija daļa no šīs pašas koalīcijas. Viņš balsoja, piedalījās, atbild par notikušo.
Ko dara LRA? Nevis uzņemas līdzatbildību, bet vienkārši izslēdz Salenieku no partijas. Problēma “atrisināta”. Kā saka – gali ūdenī.
Tāda ir tā "zvaigžņu" komanda.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
