Ar kādu tiesisku pamatu Valsts drošības dienests štancē lietas pēc 74.1 panta?
Vladimirs Lindermans06.07.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Aicināt uz vardarbību vai kurināt nacionālo naidu, protams, nedrīkst. Bet tas jau ir pavisam cits temats un citi Krimināllikuma panti. Cilvēkus vajā un liek cietumā par nozieguma attaisnošanu, kas nav atzīts par noziegumu likumīgā kārtībā. Vai jums nešķiet, ka tas ir loģisks absurds? Ja nešķiet, tad drīz vien jūs varēsit pamosties brīnišķīgā jaunā pasaulē. Šajā jaunajā pasaulē cilvēku atzīs par vainīgu “eksperti”. Un mediju mašīna ar tūkstošiem balsu iekauksies: kā jūs uzdrīkstaties apšaubīt eksperta viedokli, viņam tak ir Policijas akadēmijas diploms!
Tiesas procedūra atmirs, jo vairs nebūs vajadzīga. Kam šie vecmodīgie mantijās ģērbušies cilvēki? Ir taču izmeklētājs X un žurnālists Y, viņi labāk zina, kas ir genocīds.
Tiek grauti fundamentāli tiesību pamati. Juristi klusē. Bet kādam nu beidzot ir jāpasaka, ka karalis ir kails. Lai notiek, šis “kāds” būšu es – Vladimirs Lindermans, Rīgas Centrālcietuma ieslodzītais.
Pēc 24. februāra Valsts drošības dienests uzsāka vairāk nekā divdesmit kriminālprocesus pēc Latvijas Republikas Krimināllikuma 74.1 panta. Pants soda par genocīda, noziegumu pret cilvēci, noziegumu pret mieru un kara noziegumu attaisnošanu, slavināšanu un noliegšanu.
Šie vairāki desmiti procesu ir uzsākti pret Latvijas iedzīvotājiem, kas ir pauduši no oficiālās nostādnes atšķirīgu viedokli par Krievijas un Ukrainas bruņoto konfliktu. Vienkāršāk izsakoties, pret tiem, kas – pēc VDD viedokļa – simpatizē Krievijai un attaisno tās darbības.
Lielākā daļa no šajās krimināllietās iesaistītajām personām mums nav zināma. Tomēr dažas no tām ir iekļuvušas plašsaziņas līdzekļu uzmanības fokusā: publicists Aivis Vasiļevskis, blogeris Kirils Fjodorovs, bijušais Rīgas domes deputāts Igors Kuzmuks, koledžas audzēknis Aleksandrs Dubjago un šo rindu autors.
Starp citu, jaunais Aleksandrs Dubjago ir iekļuvis šajā “klubā 74.1” vispār neizprotamā kārtā. Nekādi publiski izteicieni par Krievijas un Ukrainas konfliktu ar viņa vārdu netiek saistīti.
Es gribētu uzdot vienkāršu jautājumu: ar kādu, velns parāvis, tiesisko pamatojumu VDD štancē krimināllietas pēc 74.1 panta?
Vai kāda kompetenta tiesas instance būtu nākusi klajā ar verdiktu: Krievijas vadības rīcības Ukrainā ir genocīds, noziegums pret cilvēci utt.? Man nekas nav zināms par šādu verdiktu. Zinu tikai to, ka Starptautiskā krimināltiesa (ICC) ir uzsākusi darbu šajā jomā, bet tas pagaidām ir starta stadijā.
Ir tikai politiskās deklarācijas – individuālas un kolektīvas. Tā, piemēram, ASV prezidents Baidens nodēvēja Krievijas darbības par “genocīdu”. Tas gluži vienkārši ir viedoklis. Tiesiski raugoties, tam ir ne vairāk svara kā, teiksim, manējam.
Tikai tiesa var atzīt cilvēku vai cilvēku grupu par vainīgiem nozieguma izdarīšanā. Ne prezidentiem, ne parlamentiem, ne valdībām, ne specdienestiem, ne plašsaziņas līdzekļiem nav šādu tiesību. Tā ir elementāra patiesība, bet par to nu ir jāatgādina.
Un tas ir cilvēces lielākais sasniegums. Tiesas process ir sacīkstes procedūra. Tiesa (ideālā gadījumā, protams) ar vienādu uzmanību uzklausa abas puses, katra no tām iesniedz savus pierādījumus. Nevis demagoģiju, bet tieši pierādījumus: lietiskus pierādījumus, video ierakstus, liecības u.c.
Atgādināšu, ka nacistu īstenotā ebreju iznīcināšana tika atzīta par genocīdu, balstoties uz Nirnbergas tribunāla lēmumiem.
Kamēr par Krievijas rīcībām Ukrainā nav kompetentas tiesas instances sprieduma, es uzskatu, ka 74.1 pants nav piemērojams. Un ikvienam Latvijas iedzīvotājam ir tiesības paust jebkādu viedokli par Krievijas un Ukrainas militāro konfliktu.
Seko mums 
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
