Iesaki rakstu: 
Populārs mīts ir tas, ka kreisie ir “par tautu”, labējie “par bagātajiem”. Tam tic ļoti daudzi, un šī ticība ir kā tie labie nodomi, kuri ved uz elli. Pilnīgas muļķības.
Piemēram, labēji politiķi tipiski aicina samazināt biznesa nodokļus, kreisie - pretējo - ieviest lielākus nodokļus biznesam, tādējādi pārdalot kopējo labumu mazāk turīgajiem. Šķietami labāka, taisnīgāka sadale, vairums priecīgāki (jo bagāto ir salīdzinoši mazāk)?
Nē. Vairums nebūs priecīgāki. Tā tas vienkārši nestrādā, tā nestrādā ekonomika.
Jo lielāku “komunismu” tu ievies, jo ekonomika kopumā paliek nabadzīgāka, sadalīt paliek mazāk, kamēr nepaliek nekas, ko dalīt. Jā, tu vari paņemt no uzņēmēja un vairāk iedot tam, kurš nav ne uzņēmīgs, ne vispār strādāt vēlas. Pirmajā brīdī tu it kā mazini nevienlīdzību, bet jau nākamajā tu esi mazinājis peļņas motīvu, tas samazina ekonomisko rosību vai komunisma gadījumā rosība tiek aizliegta vispār.
PSRS pabeidza ar vienādām algām (par tādām argumentē Progresīvo ideologs Šuvajevs), vienlīdzīgu nabadzību, un beigās valsts bankrotēja. Kreisas politikas neizbēgams iznākums ir vienmēr tikai tāds.
Un otrādi. Dienvidkorejas piemērs. Ilgstoši bijis izaugsmes globāls tīģeris, nabadzīgākā tautas daļa sen aizmirsusi, kā klājās atpalikušajā supernabadzīgajā agrārā valstī. Viņi nesāka ar to, ka mazturības apstākļos taisnīgi pārdalīja atlikušo un internacionāles pavadībā devās uz kapiem. Viņi izdarīja tieši pretējo, realizēja labēju politiku. Maksimāls atbalsts biznesam, ar valsts naudu tostarp. Tā radās šausminoši “oligarhāti” jeb chaeboli, nu kur nu vēl sliktāk izklausās, nošaut uz vietas ar Šuvajevu kā troikas komandieri!
Jā, tikai ar troiku tas nebeidzās. Troiku šuvajevi ieviesa Ziemeļkorejā turpat blakus. Ai, cik vienlīdzīgi dzīvo. Dienvidkorejā tie pretekļi šuvajevisma izpratnē ir tie Samsung, Hyundai un citi samsungi. Labējas politikas rezultāts bija tas, ka agrārie zemnieki – ārprāta nabagi tagad ir izglītoti un labi pelnoši inženieri. Jo labēja politika jau nozīmē tikai to, ka tev iedod makšķeri, nevis zivi. Tev parāda - ej mācies, strādā, cīnies, un tev būs turība. Nečīksti, ka tev kas pienākas tāpat vien. No sojas lattes sākot. Lai vai cik patīkamāk ir, ka tev atnes nozagtu zivi, no tādas turīgs nekļūsi. Labēja politika ir par makšķeri, kreisa - par nozagtu zivi. Tā arī visa atšķirība. Jo vairāk tu motivē jebkuru cilvēku pelnīt, jo bagātāka būs sabiedrība kopumā.
Pārdalīšanas jeb komunisma politika nozīmē neizbēgamu bankrotu. Bez variantiem. Lai nebankrotētu kā PSRS, pat Ķīna, kuras vienīgās partijas nosaukums ir “komunistiskā”, šo saprata un 50 gadus atpakaļ atvēra ekonomiku privātai iniciatīvai. Turība aug griezdamās, bet komunisms Latvijā ir lielāks.
Vai labēja politika nozīmē lielāku pabalstu piešķiršanu bagātiem, visiem savējiem 42 tūkstošu pensiju un tautai samazināt uz 200 eur? Nekādā gadījumā. Tā ir kreisas politikas izpausme - celt algas sev, kompartijas ministriem un ierēdņiem, kas tiek uzskatāmi realizēts Latvijā, PSRS ilūziju mantiniecē. Mīla pret ukaziem un brežņeviem vienkārši pārcelta no Maskavas uz Briseli.
Labējas politikas attieksme pret mazāk turīgās tautas daļas atbalstīšanu? Pragmatiska, un es domāju, neviens neiebildīs, ka arī taisnīga pat šarikovu izpratnē.
Valstij ir budžeta ieņēmumi, kaut kāda naudas masa. Sociālām programmām tas ir faktiski tikai viens nodoklis, tā sauktais VSAOI, tā arī saucas - sociālās iemaksas. Nu un šo nodokli tērē disproporcionāli vairāk par labu mazāk nodrošinātiem. Tas ir pareizi, teiks labējs politiķis. Kreisais teiks otrādi - vislielākā pensija partijas veterānam!
Kam tad valstij vispār jāpalīdz? Tiem, kuriem paveicies mazāk. Īpaši atbalstīt turīgos nav jēgas. Labēja politika nozīmē, ka spējīgiem tu iedod makšķeri. Tu gan nevari visu socbudžetu atdot tikai nabagajiem, jo tad tu atņem motivāciju spējīgiem maksāt to nodokli. Bet disproporcionāli vairāk mazāk turīgiem - pilnīgi atbilst labējai politikai.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
