Iesaki rakstu: 
Ukrainas veiksmīgais uzbrukums Krievijas stratēģiskajām aviobāzēm viennozīmīgi ir ļoti būtisks notikums un ne tikai notiekošajā Ukrainas – Krievijas karā, bet arī kopumā karadarbības attīstībā tuvākajā nākotnē. Gribētu minēt pāŗis nozīmīgākās lietas, ko šis uzbrukums mainīs.
Pirmkārt, Ukraina ir būtiski uzlabojusi savas pozīcijas ne tikai sarunās ar Krieviju par iespējamo uguns pārtraukšanu, bet arī attiecībā pret ASV, kur jaunajai prezidenta administrācijai ir izveidojies priekšstats, ka Krievija ir joprojām lielvalsts un Ukrainas sakāve ir tikai laika jautājums. Ar šo uzbrukumu Ukraina ir parādījusi, ka patiesībā Krievijas varenums ir tikai vārdos, bet patiesībā tā nav spējīga pat aizsargāt vienu no kodolspēju triādes daļām – stratēģisko aviāciju.
Otrkārt, uzbrukums nodarīs milzīgu kaitējumu Krievijas starptautiskajai reputācijai, jo parāda, kādas ir Krievijas reālās spējas un ka tā vairs nav spējīga aizsargāt savu galveno ieroci, uz ko tā balstījusi savu militāro stratēģiju, – kodolieročus. Turklāt iznīcinātie stratēģiskie bumbvedēji ir neatjaunojamie zaudējumi, tos Krievija vairs nevarēs atjaunot, jo tai nav vairs ne kapacitātes, ne sastāvdaļu. Bet, ja apstiprināsies ziņas, ka iznīcinātas arī gaisa novērošanas lidmašīnas A-50, tas nozīmēs, ka Krievija zaudē pēdējās šādas lidmašīnas un līdz ar to arī novērošanas spēju no gaisa.
Treškārt, Ukrainas uzbrukums ir pagrieziena punkts mūsdienu karadarbībā, demonstrējot, ka lētas mūsdienu tehnoloģijas var iznīcināt un padarīt kaujas nespējīgas miljardiem vērtas kaujas vienības. Un šeit es domāju, ka lielā mērā problēma būs arī mūsu NATO/ES pusē, kur starp tradicionālajiem militārajiem ražotājiem un bruņotajiem spēkiem no vienas puses un jaunajām tehnoloģijām veidojas arvien lielāka plaisa. Krievija adaptēsies jaunajām tehnoloģijām, tāpat kā to dara Ķīna un daudzas citas valstis Āzijā, problēma būs mūsu pusē, kur ar it kā esošo dārgo tehnoloģisko pārākumu vienā dienā var notikt tāpat kā ar Krievijas stratēģiskajiem bumbvedējiem.
Un visbeidzot jāsaprot, ka notikušais ir tālāka eskalācija ne tikai karā starp Ukrainu un Krieviju, tas nesīs arī tālāku eskalāciju attiecībās starp NATO un Krieviju. Jābūt gataviem arī tālākai eskalācijai no Krievijas puses, un jādomā par mūsu pašu bāžu, infrastruktūras aizsardzību pret līdzīgiem dronu uzbrukumiem, diversijām, bet jau no Krievijas puses. Ar ko novērsīsim līdzīgus uzbrukumus vai arī uzbrukumus ostām un citai jūras infrastruktūrai?
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
