Ar Levita un Ēlertes svētību Triju Zvaigžņu ordenis tiek piešķirts politiskās reklāmas un pasūtījuma sižetu speciālistei Ģigai
PIETIEK11.11.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ar valsts prezidenta Egila Levita un viņa padomnieces Sarmītes Ēlertes svētību III šķiras Triju Zvaigžņu ordenis līdz ar citiem ir piešķirts arī politiskās reklāmas un pasūtījuma sižetu speciālistei, specdienestu „jumtotā” raidījuma Nekā personīgaproducentei Artai Ģigai.
Kā uzsvērts Ordeņu kapitula paziņojumā, "augstākos Latvijas valsts apbalvojumus saņems cilvēki, kuri izcili kalpojuši Latvijas valstij un tautai, kuru pašaizliedzīgais profesionālais un sabiedriskais darbs un pilsoniskais veikums ir sekmējis Latvijas izaugsmes ceļu".
Politiskajai elitei un tās finanšu avotiem A. Ģiga pietuvinājās pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad 2008. gada vasarā politiķes Solvita Āboltiņa un Sandra Kalniete nodibināja biedrību Par tautas tiesībām un tā fizisku un juridisku personu ziedojumos savāca 117 000 latu, teju visu naudu iztērējot reklāmas kampaņā, aicinot doties uz referendumu par Satversmes grozījumiem, kas dotu tautai tiesības rosināt Saeimas atlaišanu, un vienlaikus kritizējot pie varas esošās partijas.
Biedrība īsā laikā savāca 117 337 latu ziedojumus, un lauvas tiesu – 75 050 latus – biedrībai saziedoja juridiskas personas. 64 000 latu no tiem biedrībai pārskaitīja partija Jaunais laiks. Šo naudu pāris mēnešu laikā saziedoja partijas biedri un sponsori, ziedojuma summām svārstoties no 1000 līdz 5000 latiem. Vēl 9 000 latus noziedoja Einara Repšes biznesa partnera Valērija Belokoņa Baltic International Bank un pāris tūkstošus – citas ar pēcāko Vienotību saistītas partijas.
Tas, ka S. Āboltiņas un S. Kalnietes biedrība saņēma ziedojumus no juridiskām personām, radīja jautājumu par tā dēvēto „pozitīvisma kampaņu” stila kopēšanu, izmantojot ar partiju saistītu biedrību kampaņas finansēšanai un tā apejot partiju finansēšanas ierobežojumus. S. Āboltiņa toreiz paziņoja, ka mērķis attaisnojot līdzekļus, bet Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) uz to pievēra acis.
2011. gadā atklājās, ka reklāmas klipus šīs biedrības, bet faktiski - partijas Jaunais laiks masīvajai kampaņai par samaksu režisējuši un filmējuši Nekā personīga veidotāji, tostarp tagadējā Triju Zvaigžņu ordeņa saņēmēja A. Ģiga.
Bijusī iekšlietu ministre Linda Mūrniece, kura 2008. gadā bija partijas Jaunais laiks valdē un kā viena no partijas atpazīstamākajām „sejām” filmējās referenduma kampaņas klipos, pēcāk atklāja, ka to uzņemšana notikusi raidījuma Nekā personīga studijā un procesu kūrējuši tā veidotāji.
„ Es tikai atceros, ka toreiz bija klipi, kurus TV3 toreiz taisīja – [Ilze] Jaunalksne un [Arta] Ģiga. Pirms referenduma rādīja tos klipus, kur katram bija jāierunā teksts, es atceros, [Aleksejs] Loskutovs ierunāja, es ierunāju, gāju uz studiju ierakstīt. Es neatceros, kā Ģigai saucās tas „pasākums”, bet mēs gājām uz TV3, kas bija pretī Dolei [producentu apvienība Red Dot Media tolaik mitinājās Maskavas ielā 322].
Atceros, [Inga] Spriņģe tolaik tur strādāja, es nezinu, vai viņa pie tiem klipiem tieši strādāja, bet viņa tur sēdēja. Bet tas, ka Ģiga bija tā, kas producēja tos klipus, rakstīja tos tekstus, zvanījās, lai saskaņotu laikus, montēja – tā bija viņa. Ģiga bija tā, kas tos klipus režisēja, lika mums stāvēt un iet, soli uz priekšu, ko darīt...
Viņa, cik atceros, bija arī tā, kas to tekstu sacerēja. Bet es neatceros, kā tas tur sanāca, kam tā biedrība naudu maksāja. Nu ne jau raidījumam Nekā personīga, tai producentu apvienībai laikam, bet skaidrs, ka tas viss gāja kā nopirkta politiskā reklāma, pilnīgi oficiāli. Tā viņa, manuprāt, arī saucās – „apmaksāta politiskā reklāma”. Tika nopirkti reklāmas laiki visās televīzijās. Es nezinu, kāda nauda tur bija apakšā,” sarunā ar Pietiek atklāja L. Mūrniece. To, ka referenduma kampaņas klipus filmējuši Nekā personīga veidotāji, atcerējās un Pietiek apstiprināja arī Aleksejs Loskutovs.
Toties Nekā personīga veidotāja A. Ģiga mēģināja noliegt, ka viņai un žurnālistam Jānim Krēvicam daļēji piederošā producentu apvienība Red Dot Media (pirms tam Popacademy) 2008. gadā būtu sniegusi kādus pakalpojumus Jaunā laika politiķu dibinātajai un partijas finansētajai biedrībai Par tautas tiesībām. Tāpat viņa apgalvoja, ka Nekā personīga veidotāji no šī politiskā veidojuma neesot saņēmuši kādu naudu. „Nav bijušas darīšanas ne man, ne RDM ar Jūsu nosauktajām organizācijām,” apgalvoja Ģiga.
Tomēr šī atbilde nebija līdz galam patiesa, jo, kā izrādījās, Nekā personīga producenti naudu no Jaunā laika dibinātās biedrības bija saņēmuši pastarpināti – caur aģentūru, kuru šī biedrība bija noalgojusi kampaņas veidošanai.
Par citiem gadījumiem, kad Nekā personīga žurnālisti angažēti dažādu pasūtījumu veikšanai vai informācijas nopludināšanai noteiktu Latvijas specdienestu pārstāvju interesēs, ir iespējams lasīt 2011. gadā iznākušajā grāmatā Cits ķēķis: zem politiskā "jumta".
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
