Ar neizskaidrojami pilnām kabatām no valsts darba atvadījies arī Vējoņa kancelejas vadītājs Salnājs
PIETIEK10.10.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Lai gan oficiālā informācija neliecina, ka nu jau bijušā valsts prezidenta Raimonda Vējoņa kancelejas direktors, pirms tam Latvijas pasta vadītāja amatu zaudējušais Arnis Salnājs, atvadoties no posteņa kancelejā, būtu saņēmis rekordlielas kompensācijas, tomēr viņa iesniegtā amatpersonas deklarācija rāda, ka valsts darbu Salnājs pametis ar neizskaidrojami pilnām kabatām.
„Arnis Salnājs, Valsts prezidenta kancelejas vadītājs, darba tiesisko attiecību izbeigšanas pamats - likuma “Par Valsts prezidenta darbības nodrošināšanu” 6.panta otrā daļa, izmaksāta kompensācija pirms nodokļu nomaksas 9487,11 euro apmērā (amata alga 1037,74 euro, neizmantotā atvaļinājuma kompensācija 8103,46 euro, kompensācija par virsstundu darbu 345,91 euro),” – šāda ir oficiālā informācija, ko Valsts prezidenta kanceleja sniedz par Salnāja promejot saņemtajām kompensācijām.
Saskaņā ar šo oficiālo informāciju Salnāja saņemto kompensāciju kopsumma tātad bijusi 9487 eiro – gandrīz trīsreiz mazāk nekā Vējoņa „administratīvās pavadones”, kancelejas direktora vietnieces Egitas Kazekas saņemtie nepilnie 28 tūkstoši eiro. Taču Valsts ieņēmumu dienesta publiskā datu bāze rāda ainu, kas liek domāt, ka Salnājs par nodrošinājumu, valsts amatu atstājot, ir parūpējies citādā veidā.
Salnāja amatpersonas deklarācija par 2018. gadu, kad viņš nekādas kompensācijas nesaņēma, rāda kopējo prezidenta kancelejā saņemto atalgojumu – 57 977 eiro jeb vidēji 4831 eiro mēnesī. Savukārt 2019. gadā viņš līdz 8. jūlijam, kad tika atlaists no kancelejas vadītāja posteņa, kopā atalgojumā saņēmis 42 524 eiro. Ja no šīs summas atskaitīt oficiālo kompensāciju, sanāk, ka vidēji mēnesī Salnājs saņēmis jau gandrīz 5100 eiro, - pusgada laikā par četriem tūkstošiem eiro vairāk nekā gadu iepriekš.
Pietiek pagaidām nav izdevies Valsts prezidenta kancelejā noskaidrot, kādā formā un ar kādu oficiālo pamatojumu Salnājs ir ticis pie šī papildu atalgojuma.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
