Iesaki rakstu: 
Sankcijas, zemās naftas cenas un COVID-19 ir darījuši savu, liekot Putina krievu pasaulei iestigt arvien dziļāk stagnācijā, tādējādi dzenot arvien dziļākā nabadzībā krievu tautu, kura joprojām turpina spītīgi ciest, „izbaudot” savā iztēlē Kremļa propagandas radītos mītus par gaišo nākotni, par pasaules visvarenāko lielvaru – Krievijas Federāciju un tai visapkārt mītošajiem ienaidniekiem.
Bet, atgriežoties realitātē, mēs redzam, ka ar Krievijas ekonomiku ir kļuvis pavisam slikti, kaut gan tā nekad tā īsti nav bijusi spīdoša, uz īsu brīdi pēc PSRS sabrukuma Krievijas IKP bija līdzvērtīgs Baltijas valstu IKP. Tagad lēcienu labklājības attīstībā nav nemaz iespējams salīdzināt ar Kremļa propagandas nīstajām „fašistiskajām” Baltijas republikām. Redzams, ka Krievija vēl īsti nav spējusi attapties no 2008. gadā piedzīvotās globālās ekonomiskās krīzes, Krievijas ekonomiskā evolūcija līdz šim ir spējusi uzrādīt pilnīgu impotenci – izaugsmi tikai 1% apmērā.
Arvien vairāk no Krievijas aizplūst vietējo darboņu nozagtais kapitāls. To var labi redzēt Rīgas un Jūrmalas ielās, faktiski uz katra stūra ir pa kādam Bentlijam vai BMW parketniekam ar Krievijas valsts reģistrācijas numura zīmēm. Savukārt ārvalstu investīciju apjoms ir krities neskaitāmas reizes mums visiem labi zināmu iemeslu dēļ, bet pie durvīm jau klauvē COVID-19 seku radītā ekonomiskā krīze.
Krievijas rublis ir no cieta koka, kāds no Kremļa troļļiem teiks – ... bet kas tā vairs par valūtu ir? To ir apdzinusi turku lira un pat Brazīlijas reāls. Situācija kļūs vēl tikai skaudrāka, jo arī šajā valstī ir sācies COVID-19 otrais vilnis ar visām tām pašām maskām, karantīnām un problēmām, ar kurām saskaras visa pasaule.
Liekas, ka kuru katru brīdi Krievija uzies gaisā ar lielu blīkšķi, Krievijas elite sen jau ir izvedusi no valsts savu bagātību, iegādājoties īpašumus ārvalstīs un citu valstu pilsonības. Skandāls ar Kipras pasēm vēl joprojām nav norimies.
Tas, kas šobrīd notiek Krievijā, ir Putina kliķes visu šo garo gadu laikā pastrādāto nedarbu sekas. Par kādu impēriju mēs vairs varam runāt, tā ir vienkārši viena veca čekista vadībā pamatīgi izzagta „valsts”, kas tā arī īsti nav spējusi atjēgties pēc PSRS sabrukuma.
Tagad mēs redzam, ka pati lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju ir nabagi, šajā valstī nevar pastāvēt vidusšķira, vēl jo vairāk šīs tautas lielākā daļa ir veci ļaudis – nabaga pensionāri, kuriem tā arī neizdevās piedzīvot apsolīto komunismu. Turklāt Krievijas lielākās pilsētas, it sevišķi Maskava un arī Pēterburga, ne velti tiek uzskatītas par uzbeku un tadžiku pilsētām, anekdotes nekad nemelo.
Protams, ka Putina režīms to saprot, bet ko tas taisās darīt šajā sakarā (?), - tas gatavojas drukāt vēl vairāk cietos koka rubļus. Medijos parādās arvien vairāk ziņu par to, ka Putina valsts kase iepērk visu nepieciešamo aprīkojumu un izejvielas. Skaidrs, ka šoreiz netiks drukāts kārtējais miljards Lībijas dināru, bet gan Krievijas koka rubļi ļoti lielos apmēros.
Runā, ka tiek plānots dubultot rubļu skaitu, precīzāka informācija nav atrodama, viss notiek zem slepenības plīvura, pat netika rīkoti iepirkuma konkursi, kas līdz šim esot bijusi normāla procedūras sastāvdaļa. Tad jau ļoti drīz mēs redzēsim un pat sajutīsim uz savas ādas, kas un kā tur būs.
Skaidrs, ka šāda veida darbības agri vai vēlu tiks pamanītas fondu tirgos un starptautiskajās finanšu institūcijās, kā arī citās valstīs. Ķīna, piemēram, jau ir atteikusies slēgt jaunus līgumus ar Krieviju, tā pagaidām nogaida, jo uzskata, ka kuru katru brīdi Putins strauji devalvēs rubli.
Šeit gan būtu jāatgādina, ka krievu rubļa vērtība krīt jau kopš pandēmijas sākuma, neļaujot atrisināt Krievijas valsts budžeta deficīta problēmas. Turklāt Krievijas situācija var strauji pasliktināties, ja ASV prezidenta vēlēšanās uzvarēs „vecais labais” Džo Baidens, jo viņš nevar vien sagaidīt to brīdi, kad varēs pastiprināt ekonomisko spiedienu uz Putina režīmu vēl „smagāku” ekonomisko sankciju izskatā.
Eksperti domā, ka Putins gatavojas rubļa denominācijai. Ja tas notiks, visticamāk, Krievijas banku sistēma, lai arī kāda tā nebūtu, var arī neizturēt kārtējo triecienu. Galvenais, ka šādos apstākļos visvairāk atkal cietīs Krievijas apdalītie iedzīvotāji, nevis bagātā Putina elite. Piedevām Putins šoruden parakstīja virkni jaunu likumu par jauniem nodokļiem, cerot iekasēt valsts budžetā simtiem miljardu rubļu, to skaitā tiks ieturēts nodoklis par ienākumiem, kas gūti no banku noguldījumiem. Tāda, lūk, ir tā laimes un pārticības pilnā Putina krievu pasaule.
Vēl gribu pateikt, ka tas tā ilgi nevar turpināties, jo Krievijas sabiedrībai, šķiet, vairs nav, kur tālāk degradēties, plaisa starp nabagiem un bagāto eliti ir vienkārši nežēlīgi plata, vieni sēž uz zelta podiem, kamēr otri kar zobus vadzī. Par korupciju šoreiz nerunāšu vispār, jo paši zināt, ka tā ir Krievijas valsts iekārtas vienīgais stūrakmens, kas zelta burtiem ir ierakstīts Putina konstitūcijā.
Tiek sagaidīts, ka būs nepieciešams ļoti daudz laika, vairākas krievu paaudzes, lai tiktu galā un pārdzīvotu Putina ekonomikas radītās sekas Krievijā. Izskatās, ka šoreiz arī ieviestā tiešā diktatūra nepalīdzēs Putina režīmam iziet no ūdens sausam, kad notiks lielais blīkšķis, mainot Krieviju līdz nepazīšanai.
Šis process patiesībā sākās jau labu laiku iepriekš, un par tā atskaites punktiem uzskatāmi krievu 2008. gada augustā paveiktie darbi Gruzijā un 2014. gada pavasarī – Ukrainā, kā arī pašlaik notiekošais Baltkrievijā un Kaukāzā. Turklāt šā gada vasarā krievu tautas uz celmiem un automašīnu bagāžniekos „apstiprinātajai” Putina konstitūcijai ir lemts ieiet vēsturē kā līdz šim vēl daudzmaz „demokrātiskās” Krievijas beigu simbolam - tāpat kā indei Novičok, rīkļu rāvēju kompānijas zīmolam Wagner, MH-17 „katastrofai” un vakcīnai Sputnik-V.
P.S. Dažādu apstākļu sakritības dēļ Putina režīmam nemanot ir pienācis gals!
Seko mums 
16.martā Ogres muzejā notika pasākums “Demokrātijas akadēmijai”. Tā ir programma, kuru par dažādu fondu, tostarp Sorosa fonda “DOTS”, naudu īsteno vairākas biedrības. “Akadēmiķi” apmeklēja muzeju, bet “aizmirsa” par to samaksāt.
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
