Ar šo soli daļā sabiedrībā tiek vairots priekšstats, ka žurnālisti ir daļa no “valdošās kliķes”
Ģirts Kasparāns02.05.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Man ir divējādas sajūtas, lasot ziņu, ka Valsts prezidents un Ordeņu kapituls nolēmuši apbalvot ar Triju Zvaigžņu ordeni uzreiz duci manu kolēģu, žurnālistu (Jāni Domburu, Aivaru Ozoliņu, Nelliju Ločmeli, Ilzi Jaunalksni–Rēderi, Jāni Krēvicu, Māru Libeku, Eduardu Liniņu, Ingu Spriņģi, Ilzi Strengu, Ingu Šņori, Aidi Tomsonu un izcilo vārda meistaru Egīlu Zirni).
No vienas puses, tiešām prieks par kolēģiem, kas visi ir augstas klases profesionāļi un neapšaubāmi ir pelnījuši valsts augstāko apbalvojumu. Daudzus no viņiem pazīstu personīgi, un varu teikt, ka viņi ir ne tikai talantīgi žurnālisti, bet arī forši, atsaucīgi cilvēki.
Un tomēr, kā teiktu mūsu bijušais valdības vadītājs Ivars Godmanis, ir kāds liels BET: šāda masveidīga ordeņu piešķiršana žurnālistiem man šķiet diezgan bezgaumīgs gājiens no Valsts prezidenta un Ordeņu kapitula puses.
Ja ordenis vienlaikus tiktu piešķirts 12 ārstiem vai 12 aktieriem, es neko neteiktu, bet žurnālistika ir profesija, kurai ir īpašas attiecības ar valsts varu. Esmu pārliecināts, ka Valsts prezidents Egils Levits (augstākās klases jurists) un Ordeņu kapitula vadītāja Sarmīte Ēlerte (bijusī laikraksta “Diena” vadītāja, kas žurnālistikā apēdusi daudzus pudus sāls) to visu zina daudz labāk par mani, bet man šķiet, ka viņi nav īsti aizdomājušies, kā tas viss izskatās no malas.
Kā zināms, žurnālistus dēvē arī par demokrātijas sargsuņiem, kuru uzdevums ir aizstāvēt sabiedrības intereses un uzraudzīt politiķus, valsts varu. Bet šobrīd izskatās, ka ar šo ordeņu pasniegšanu valsts vara Levita personā kā tāds gādīgs saimnieks papliķē sargsunim pa muguru un saka “labs suns, labs suns!”.
Esmu pilnīgi drošs, ka ordeņa saņemšana nekādā veidā neietekmēs manu kolēģu profesionālo attieksmi un viņi arī turpmāk kritiski izvērtēs gan Levita, gan citu politiķu darbību. Taču ar šo soli daļā sabiedrībā tiek vairots priekšstats, ka žurnālisti ir daļa no “valdošās kliķes”, kas visi ir uz vienu roku un darbojas tikai savās interesēs.
Jāņem vērā arī tas, ka Ordeņu kapitula vadītāja Sarmīte Ēlerte savulaik bijusi priekšniece lielai daļai tagadējo ordeņa saņēmēju. Tad nu zināmām aprindām ir piespēlētas visas kārtis, lai varētu bļaut, ka “sorosītu banda apbalvo cits citu” un “Ēlerte izdala valsts ordeņus saviem draudziņiem”.
Vēl viena dīvainība ir nesaprotamie kritēriji ordeņa šķiru izvēlē, jo Domburam, Ozoliņam un Nellijai ir piešķirts trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordenis, bet pārējie tiks pagodināti ar ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Man īsti nav skaidrs, ar ko Ozoliņa nopelni Latvijas labā ir lielāki par Tomsona nopelniem un kādēļ Domburs izpelnījies augstāku novērtējumu nekā Spriņģe.
Bet šajā jomā nav trūcis absurdu lēmumu. Manuprāt, spilgtākais piemērs bija 2017. gadā, kad talantīgais dūru vicinātājs Mairis Briedis tika apbalvots ar trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, bet Ordeņu kapituls nosprieda, ka tādām izcilām personībām kā Uldim Marhilēvičam, Gunai Zariņai un Skaidrītei Lasmanei pienākas vien ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordenis.
Visu cieņu Mairim Briedim, viņš ir lielisks bokseris un Latvijas patriots, bet manā subjektīvā vērtējumā viņa veikums un nopelni Latvijas labā nav ne desmitā daļa no tā, ko paveikuši Marhilēvičs, Zariņa un Lasmane.
Ordeņa saņēmējiem novēlu izbaudīt šo brīdi un ceru, ka ar savu darvas karoti nebūšu sabojājis viņu medus mucu.
P. S. Un man tiešām neskauž; savs ordenis vēl ir jānopelna.
Pārpublicēts no Facebook.
Seko mums 
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
