Ar šo soli daļā sabiedrībā tiek vairots priekšstats, ka žurnālisti ir daļa no “valdošās kliķes”
Ģirts Kasparāns02.05.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Man ir divējādas sajūtas, lasot ziņu, ka Valsts prezidents un Ordeņu kapituls nolēmuši apbalvot ar Triju Zvaigžņu ordeni uzreiz duci manu kolēģu, žurnālistu (Jāni Domburu, Aivaru Ozoliņu, Nelliju Ločmeli, Ilzi Jaunalksni–Rēderi, Jāni Krēvicu, Māru Libeku, Eduardu Liniņu, Ingu Spriņģi, Ilzi Strengu, Ingu Šņori, Aidi Tomsonu un izcilo vārda meistaru Egīlu Zirni).
No vienas puses, tiešām prieks par kolēģiem, kas visi ir augstas klases profesionāļi un neapšaubāmi ir pelnījuši valsts augstāko apbalvojumu. Daudzus no viņiem pazīstu personīgi, un varu teikt, ka viņi ir ne tikai talantīgi žurnālisti, bet arī forši, atsaucīgi cilvēki.
Un tomēr, kā teiktu mūsu bijušais valdības vadītājs Ivars Godmanis, ir kāds liels BET: šāda masveidīga ordeņu piešķiršana žurnālistiem man šķiet diezgan bezgaumīgs gājiens no Valsts prezidenta un Ordeņu kapitula puses.
Ja ordenis vienlaikus tiktu piešķirts 12 ārstiem vai 12 aktieriem, es neko neteiktu, bet žurnālistika ir profesija, kurai ir īpašas attiecības ar valsts varu. Esmu pārliecināts, ka Valsts prezidents Egils Levits (augstākās klases jurists) un Ordeņu kapitula vadītāja Sarmīte Ēlerte (bijusī laikraksta “Diena” vadītāja, kas žurnālistikā apēdusi daudzus pudus sāls) to visu zina daudz labāk par mani, bet man šķiet, ka viņi nav īsti aizdomājušies, kā tas viss izskatās no malas.
Kā zināms, žurnālistus dēvē arī par demokrātijas sargsuņiem, kuru uzdevums ir aizstāvēt sabiedrības intereses un uzraudzīt politiķus, valsts varu. Bet šobrīd izskatās, ka ar šo ordeņu pasniegšanu valsts vara Levita personā kā tāds gādīgs saimnieks papliķē sargsunim pa muguru un saka “labs suns, labs suns!”.
Esmu pilnīgi drošs, ka ordeņa saņemšana nekādā veidā neietekmēs manu kolēģu profesionālo attieksmi un viņi arī turpmāk kritiski izvērtēs gan Levita, gan citu politiķu darbību. Taču ar šo soli daļā sabiedrībā tiek vairots priekšstats, ka žurnālisti ir daļa no “valdošās kliķes”, kas visi ir uz vienu roku un darbojas tikai savās interesēs.
Jāņem vērā arī tas, ka Ordeņu kapitula vadītāja Sarmīte Ēlerte savulaik bijusi priekšniece lielai daļai tagadējo ordeņa saņēmēju. Tad nu zināmām aprindām ir piespēlētas visas kārtis, lai varētu bļaut, ka “sorosītu banda apbalvo cits citu” un “Ēlerte izdala valsts ordeņus saviem draudziņiem”.
Vēl viena dīvainība ir nesaprotamie kritēriji ordeņa šķiru izvēlē, jo Domburam, Ozoliņam un Nellijai ir piešķirts trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordenis, bet pārējie tiks pagodināti ar ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Man īsti nav skaidrs, ar ko Ozoliņa nopelni Latvijas labā ir lielāki par Tomsona nopelniem un kādēļ Domburs izpelnījies augstāku novērtējumu nekā Spriņģe.
Bet šajā jomā nav trūcis absurdu lēmumu. Manuprāt, spilgtākais piemērs bija 2017. gadā, kad talantīgais dūru vicinātājs Mairis Briedis tika apbalvots ar trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, bet Ordeņu kapituls nosprieda, ka tādām izcilām personībām kā Uldim Marhilēvičam, Gunai Zariņai un Skaidrītei Lasmanei pienākas vien ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordenis.
Visu cieņu Mairim Briedim, viņš ir lielisks bokseris un Latvijas patriots, bet manā subjektīvā vērtējumā viņa veikums un nopelni Latvijas labā nav ne desmitā daļa no tā, ko paveikuši Marhilēvičs, Zariņa un Lasmane.
Ordeņa saņēmējiem novēlu izbaudīt šo brīdi un ceru, ka ar savu darvas karoti nebūšu sabojājis viņu medus mucu.
P. S. Un man tiešām neskauž; savs ordenis vēl ir jānopelna.
Pārpublicēts no Facebook.
Seko mums 
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
