Arčija stāsts: vai tiešām tā ir saimnieka lielā mīlestība uz suni kā SAVU īpašumu?
Ulubele06.04.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
2021.gada 17.janvārī no pamestas mājas Ķekavas novadā pašvaldības policija (PP) izņēma suni bezpalīdzīgā stāvoklī – tā Arčijs nonāca Ulubelē. PVD tika ierosināta administratīvā lieta.
Māja nodegusi jau 2016.gadā, saimnieku ģimene pārcēlusies uz citu dzīvesvietu, bet Arčijs atstāts sargāt krāsmatas. Viens.
Vispirms pie ķēdes, bet pēdējo gadu – mazā voljērā. Bez cilvēka blakus un bez pastaigām. Pēc kaimiņu liecībām saimnieks apciemojis suni 1-2 reizes nedēļā…
10 gadus vecais Arčijs voljērā dzīvoja savos izkārnījumos un šaurā “tuneļbūdā” bez pakaišiem un aizkara, kas pasargātu viņu no aukstuma.
Viņam sala, bet ziemā sasildīties nevarēja. 2021.gada 17.janvārī kaimiņi izsauca policiju, jo Arčijs jau 2 dienas necēlās. Ārā bija -20. Pašvaldības policija nolēma suni izņemt.
Ulubelē ārstējām Arčiju no ausu iekaisumiem, ķepu un galvas nobrāzumiem, kuri ilgstoši nedzija. Arčija asinanalīzes norādīja uz aknu bojājumiem, mazasinību, kas saistīta ar nepiemērotu barību un ļoti augstu asinsparazītu invāziju.
Ulubeles puiši izmērīja Arčija, saimniekaprāt, labi izbūvēto patvērumu sunim. Tas būtībā ir šaurs tunelis bez pakaišiem un aizkara aukstā laikā.
Arčijs ir liels suns un sver
Arčijs pat iemanījies tajā apgriezties… Izrādās, tieši tā radušies galvas ādas nobrāzumi un kreveles – no biežajiem apgriezieniem tunelī.
Ulubelē Arčijs no sirds priecājas par cilvēku uzmanību un garām ikdienas pastaigām.
Diemžēl PVD šajā lietā nesadarbojas ar PP, kura suni izņēma – tā vietā tikai paziņojusi, ka PP neesot pareizi noformējusi izņemšanu.
Ulubele savu iesniegumu abām institūcijām iesniedza 19.01.2021.
Normatīvos noteiktā kārtībā abiem dienestiem būtu jāsadarbojas un jānoformē papīri 3 darba dienu vai ilgākais – 1 mēneša laikā. Taču PVD Arčija papīrus sāka cilāt tikai tad, kad iesaistįjās mediji.
PP pašlaik faktiski pamesta zem tanka, jo Arčija lietu nodevusi PVD, paši vairs to neizskata un vienīgā PP iespēja esot uzrakstīt, ka Arčijs atdodams saimniekam, lai neciestu viņa “likumīgās tiesības uz savu īpašumu”.
PVD joprojām izskata lietu, bet kā interesēs – tāds ir jautājums! Lai aizsargātu dzīvnieku vai pasargātu saimnieka intereses?
Saimnieks par savas “mantas” tiesībām kliedz skaļi un paģēroši: mans suns, turu, kā gribu! Viennozīmīgi paziņoja, ka Arčijs atgriezīsies turpat, no kurienes PP viņu izņēma!
Ko teiks PVD? Vai Arčijs pelnījis kā ĪPAŠUMS atgriezties vientuļnieka dzīvē ieslodzījumā un savos izkārnījumos?
Ulubele uzskata, ka dzīvnieks nav atdodams turēšanai turpat un būtu konfiscējams.
Arčijam jādod iespēja mūža nogali dzīvot suņa cienīgu dzīvi pie cilvēka, kam ir vieta un laiks par viņu rūpēties!
Jaunumi Arčija lietā:
Lai aizsargātu dzīvnieka tiesības netikt vairs mocītam, Ulubele vērsās LR prokuratūrā.
PALDIES, zibenīgi sekoja PROKURATŪRAS LĒMUMS: uzraudzīt lietas izskatīšanu un aizliegt Arčiju atdot tā mocītājiem līdz lietas pabeigšanai, ko veic Pārtikas veterinārais dienests (PVD).
PALDIES Ķekavas pašvaldības policija par operatīvu rīcību un prokuratūras rīkojuma izpildi: Arčiju līdz lietas izskatīšanas beigām un PVD lēmuma pieņemšanai no mocītāja un viņa atbalstītājiem pašlaik SARGĀ POLICIJA. Parādījusies beidzot CERĪBA, ka arī Latvijā DZĪVNIEKUS SARGĀ LIKUMS NO TO MOCĪTĀJIEM, kuri dzīvniekus uzskata tikai par mantu, ar kuru daru ko gribu. Dzīvnieks ir just spējīga būtne nevis vienkārši kāda īpašums vai manta! Gaidam PVD lēmumu par Arčija turpmāko likteni. Ko teiks PVD?
Tikmēr Arčijs ir drošībā Ulubelē, kopā ar sugas brāļiem un māsām. Dzīvojas plašā voljērā, tiek ārstēts, čubināts un aprūpēts tāpat kā pārējie Ulubeles iemītnieki. Iet pastaigās vismaz 3x dienā. Paldies par atbalstu Arčijam un visiem pārējiem Ulubeles iemītniekiem.
Seko mums 
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
