Arestētajos un Meroni kontrolētajos Ventspils uzņēmumos turpina kristies nomaksāto nodokļu apjoms
Imants Liepiņš17.11.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Prokuratūras ieceltā “arestētās mantas glabātāja” Rūdolfa Meroni kontrolētie uzņēmumi ar katru gadu pārkrauj mazāku un mazāku kravu apjomu, kas nozīmē miljonos mērāmos nodokļu zaudējumus valsts budžetā.
Ja 2016. gadā mazuta un dīzeļdegvielas pārkrāvējs Ventbunkers vēl valstij nodokļos nomaksāja 2,4 miljonus eiro, savukārt valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas Ventbunkerā strādājošajiem pārsniedza 1,6 miljonus eiro, tad 2017. gadā nodokļu kopējais apjoms nokrities zem 1,8 miljoniem, bet sociālās iemaksas — zem pusotra miljona. (Šeit un turpmāk statistika par nodokļu nomaksu ņemta no Lursoft datiem.)
Pagājušajā gadā nodokļos nomaksāts jau zem pusotra miljona, kamēr sociālās iemaksas kritušās atbilstošā tempā, noslīdot jau zem 1,4 miljoniem eiro. No savas kādreizējās aptuveni 10 miljonu tonnu pārkraušanas jaudas gadā Ventbunkers pēdējos gados pārkrāvis aptuveni divos miljonos tonnu.
Pilnīgi nesaprotama aina jau vairākus gadus pēc kārtas vērojama A/S Ventspils Tirdzniecības Osta (VTO) statistikā. No kādreizējiem 240 strādniekiem te darbā palikuši vien pāris desmiti personu, kas atspoguļojas sociālajās iemaksās — starp 100 un 200 tūkstošiem gadā, kamēr iedzīvotāju ienākuma nodoklis noslīdējis zem 100 tūkstošiem aizvadītajā gadā.
Tomēr tas viss nobāl pret statistikas ailīti “Kopējie maksājumi valsts kopbudžetā”: te rezultāti jau daudzus gadus ir mērāmi negatīvos miljonos — 2016. gadā VTO nodokļu maksājumi bijuši mīnus 1,6 miljoni, kas nākamajā gadā pieauguši līdz 1,8 miljoniem zem nulles, lai 2018. gadā atkal būtu 1,2 miljoni mīnusā.
Totāla bēdu ieleja novērojama AS Kālija Parks datos — šis specializētais minerālmēslu pārkraušanas termināls, kas savulaik skaitījās modernākais Baltijas jūras krastā un nodarbināja pie 140 cilvēkiem, tagad ar dažu cilvēku štatu pārkrauj zem pusmiljona tonnu gadā, kaut arī projektētā jauda aizsniedzas līdz 7,5 miljoniem tonnu gadā. Nodokļu nomaksā tas atspoguļojas šādi: sociālās iemaksas aptuveni 50 tūkstoši gadā, kamēr ikkatru gadu kopējais Kālija Parka devums valsts budžetā, saskaņā ar Lursoft redzamo statistiku, ir negatīvs aptuveni pusmiljona eiro apmērā.
Visfantastiskākie negatīvie miljoni redzami R. Meroni kontrolētās privātās dzelzceļa sabiedrības AS Baltijas Ekspresis statistikā — te darbinieku sociālās iemaksas no 2016. līdz 2018. gandrīz dubultojušās no miljona līdz 1,9 miljoniem eiro, taču kopējā negatīvā nodokļu nomaksa šajā periodā pieaugusi no mīnus 615 tūkstošiem līdz četriem miljoniem (!) aizpagājušajā gadā, lai pagājušogad apstātos pie 3,8 miljoniem mīnusā.
Kādā veidā nodokļu maksājumu statistika tik daudzus gadus pēc kārtas var būt negatīva, turklāt ar tādām summām, nav viegli izskaidrojams. Māra Kučinska valdībai veicot nodokļu reformu, viens no ieguvumiem bija uzņēmumu ienākumu nodokļa avansa maksājumu atcelšana — agrāk uzņēmumi bija spiesti kreditēt valsti, iemaksājot nodokli par peļņu, kuru firma varbūt kaut kad nākotnē teorētiski varētu nopelnīt, un pēc tam lūgties Valsts ieņēmumu dienestam, lai šo avansu atmaksā.
Tagad šī kārtība, ar kuru varēja mēģināt izskaidrot negatīvus nodokļu maksājumus (t.i., avansā samaksāta nodokļa atmaksu), ir atcelta, taču statistika ar miljonos mērāmiem mīnusiem, kā redzams, nepazūd. Līdz ar to šim fenomenam arī tagad nav atrodams izskaidrojums.
Turklāt jāsecina, ka vismaz Kālija Parka gadījumā nevar runāt par uzņēmuma ienākuma nodokļa atmaksu no peļņas: ja termināls tikpat kā neko nepārkrauj, tam arī peļņa nevar būt tādā apmērā, ka no tās būtu bijis jānomaksā (un pēc tam jāatgūst) miljonos mērāms nodokļa avanss.
Kālija Parka akcionārs SIA Mineral-Trans-Serviss, kam savulaik piederēja aptuveni 400 dzelzceļa vagonu, vispār pārstājis maksāt darbaspēka nodokļus un nav paziņojis patiesā labuma guvējus. Pa visu aizvadīto gadu tas samaksājis vien 50 eiro valsts nodevu, lai netiktu automātiski izslēgts no Uzņēmumu reģistra.
Viens no nedaudzajiem R. Meroni kontrolē esošajiem termināliem, kas strādā ar pozitīviem rādītājiem, ir jaunais ogļu termināls — te redzams, kā AS Baltic Coal Terminal gadu no gada samaksā nodokļos aptuveni pusmiljonu, bet vēl tikpat nomaksā darbinieku sociālajās iemaksās (kas nav daudz, taču uz šo pozitīvo maksājumu fona jo īpaši nesaprotama šķiet VTO, Kālija Parka un Baltijas Ekspreša negatīvā nodokļu statistika).
Salīdzinājumam — citi, ar R. Meroni interesēm vai “menedžmentu” nesaistīti uzņēmumi Ventspils brīvostā uzrāda normālus skaitļus bez mīnusiem nomaksāto nodokļu statistikā: pozitīva statistika ir gan SIA VK Terminal Services (agrākais nosaukums — Ventamonjaks Serviss), gan AS Ventspils Nafta un tās meitasuzņēmums SIA Ventspils Nafta Termināls, gan SIA Ventplac, gan AS Ventspils Grain Terminal u.c.
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
