Arestētajos Ventspils uzņēmumos Meroni samazina algas, nodokļus, darbiniekus
Imants Liepiņš15.06.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
«Mums nogrieza algu un pateica, lai esam laimīgi par to pašu, ka neesam vispār atlaisti,» -tā jau pagājušā gada rudenī stāstīja aptaujātie vienkāršie darbinieki Šveices advokāta Rūdolfa Meroni kontrolētajos Ventspils tranzītuzņēmumos. Jaunākie ekonomikas dati to sākuši apstiprināt.
Daudzo t.s. «Ventspils kriminālprocesu» ietvaros pirms desmitarpus gadiem veikto mantas arestu gaitā tika apķīlātas daudzu uzņēmumu akcijas, tajā skaitā par svarīgāko Ventspils biznesā savulaik uzskatītās akciju sabiedrības Ventbunkers akcijas.
Tas ļāva uzņēmuma padomes priekšsēdētāja amatā iekļūt «arestētās mantas glabātājam» Rūdolfam Meroni, kas ar gadiem atbrīvojās no pārējo (nearestēto) akciju turētāju pārstāvjiem, pārkrauto kravu apjomam šajā laikā sarūkot no 10 līdz 2,2 miljoniem tonnu.
Tagad ir redzams, kādas sekas tas ir radījis: kā rāda Lursoft dati, 2015. gadā kopējais Ventbunkera nodokļu maksājumu apjoms valsts budžetā ir veidojis 2 miljonus un 221 tūkstoti eiro, kamēr iedzīvotāju ienākuma nodoklī vien bija nomaksāts gandrīz miljons - precīzāk sakot, 943 tūkstoši, bet vēl 1,6 miljoni eiro novirzīti darbinieku valsts sociālās apdrošināšanas maksājumiem.
Nākamajā gadā Ventbunkers iedzīvotāju ienākuma nodoklī samaksājis jau mazāk - 918 tūkstošus (kas nevarētu būt saistīts ar šī nodokļa likmes mazināšanu, jo nodokļu reforma stājās spēkā tikai ar 2018. gadu), kamēr sociālās apdrošināšanas iemaksas palikušas iepriekšējā līmenī.
Toties kopējā nodokļu nomaksa pieaugusi līdz 2,47 miljoniem eiro, kas varētu būt saistāma ar uzņēmuma ienākuma nodokļa nomaksu par aizdomīgo shēmu, kurā Ventbunkera meitasuzņēmums A/S Latvijas Naftas Tranzīts atbrīvojās no sev piederošajām A/S Ventspils Nafta akcijām, katru akciju pārdodot par 1,77 eiro, kamēr faktiskā cena vēlāk bija 4,56 eiro.
Lai kāda šī shēma nebūtu, kaut kāda nauda Ventbunkeram no tās bija jāieņem, tālab vērojams citu nodokļu nomaksas pieaugums, pat ja redzami mazinājies par darbiniekiem nomaksātais iedzīvotāju ienākuma nodoklis.
Toties aizvadītajā gadā gan sākuši krist visi nodokļu rādītāji: kopējie maksājumi valsts budžetā nokrituši līdz 1,78 miljoniem, iedzīvotāju ienākuma nodoklis nokrities līdz 796 tūkstošiem, un arī par darbiniekiem veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas samazinājušās līdz 1,45 miljoniem eiro.
(Jāatgādina, ka sociālie maksājumi nav ieskaitāmi nodokļu kopējā apjomā: lai arī tos firmas par saviem darbiniekiem nomaksā automātiski, tie ir maksājumi, ko mēs būtībā maksājam nevis valstij, bet paši sev - no tiem tiek finansēti pabalsti, veselības aprūpe, māmiņalgas utt.)
Vēl sliktāk veicies citam R. Meroni kontrolētajam uzņēmumam A/S Ventspils Tirdzniecības Osta (VTO), kuras maksātais iedzīvotāju ienākuma nodoklis no 671 tūkstoša 2015. gadā nokritis līdz 105 un 111 tūkstošiem (attiecīgi aizpagājušajā un pagājušajā gadā). Sociālo iemaksu veikšana no teju 1,3 miljoniem šajā pašā laikposmā kritusi līdz 179 tūkstošiem.
Faktiski tikpat kā bez kravām jau ceturto gadu stāvošais Kālija Parks iepriekš, 2015. gadā, vēl spēja iedzīvotāju ienākuma nodoklī nomaksāt 214 tūkstošus, kas tālāk nokritās līdz 31 un 25 tūkstošiem (attiecīgi 2016. un 2017. gadā). Bet sociālie maksājumi par darbiniekiem triju gadu laikā no trešdaļmiljona nokritušies līdz nožēlojamiem 7760 eiro.
Savukārt par to, kā klājas R. Meroni kontrolētajai AS Latvijas Naftas tranzīts, ziņu nav tā iemesla dēļ, ka uzņēmums vēl joprojām nav iesniedzis ne tikai 2017., bet arī 2016. gada pārskatu, un Valsts ieņēmumu dienesta pašreizējā vadība faktiski atzīstas savā nespējā panākt likuma normu ievērošanu un gada pārskata iesniegšanu.
Salīdzinājumam - ar R. Meroni «pārvaldības metodēm» nesaistītais SIA Ventplac (salīdzinoši maziņš stividors Ventas kreisajā krastā, kurš specializējas uz kokmateriālu pārkraušanu) katru gadu stabili maksā darbaspēka nodokļos 85 līdz 90 tūkstošus, veic sociālās iemaksas virs 130 tūkstošiem eiro, neskaitot visu citu veidu nodokļus un nodevas.
Savukārt cits, par VTO un Ventbunkeru daudz mazāks ostas uzņēmums - SIA Ventamonjaks Serviss, kam pieticis izmanības palikt ārpus visiem «tranzītkariem» un līdz ar to no Ģenerālprokuratūras un R. Meroni grābieniem, katru gadu darbaspēka nodokļos nomaksā starp 650 un 700 tūkstošiem, virs 1,2 miljoniem novirza darbinieku sociālajiem maksājumiem, bet kopā nodokļos nomaksā virs pusotra miljona eiro. Arī SIA Ventspils Naftas Termināls rādītāji ir līdzīgā līmenī, pie kam ar pieaugošu tendenci.
Tātad ekonomikas un nodokļu dati apstiprina to informāciju, kuru R. Meroni pārvaldīto terminālu darbinieki gatavi pavēstīt tikai čukstus un ar garantiju, ka presē netiks minēti viņu vārdi: R. Meroni vadībā veikta darbinieku skaita samazināšana, bet tiem, kurus nav izdevies padzīt, daudzos gadījumos algas.
Pietiek jau publicējis detalizētus datus, kuri rāda, kāpēc tas nepieciešams, - lai R. Meroni varētu simttūkstošus noēst un nodzert, maksājot ar kredītkarti, kurai nauda tiek ņemta no Ventbunkera konta. Tāpat no VTO ir ticis izshēmots pusmiljons dolāru, lai pirktu jahtu Grieķijā, iegādātas vairākas villas Krētā, helikopteri Amerikā utt.
Kā jau informēts, interesanti, ka tieši Meroni kontrolētie uzņēmumi lielā vienprātībā ir tie, kas pašlaik visaktīvāk protestē pret Latvijas dzelzceļa elektrifikācijas plāniem.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
