Arī Rainis, izmantojot nodokļu maksātāju naudu, ierīkotu mersedesa salonā saulainu bērnu stūrīti

Ar dzejnieku arī sāksim. Viņam 1925. gads atnesa kārtējās pārdomas par laicīgo realitāti, kurā viņš tika izmantots. No vienas puses deputāts Pliekšāns nav mierā, ka visa jaunās Latvijas politika ir viens vienīgs veikals, tajā pašā laikā pats liriķis to vien tik dara, lai piesegtu komunistisko pagrīdi, kas brīvvalstī ir pasludināta par nelegālu kustību. Ne jau tāpat vien tieši Rainim no Rīgas politiskajiem cietumiem komunisti sūta vēstules ar lūgumiem – izkārtot viņu atbrīvošanu. Cik nu viņš spēj – arī kārto.

Starp citu, tolaik joprojām bija aktīva ieslodzīto apmaiņa ar Padomju Krieviju. Kas no mūsējiem sēž Krievijā? Ik pa laikam Maskavā tiek aizturēts kāds latviešu diplomāts vai preses cilvēks, kas tiek nosaukti par spiegiem. Tad nu maiņas punktos parādās šāda “konvertējama valūta”. Zīmīgi, ka tieši 1925. gadā krievi Latvijai atdod aizturēto LETAs korespondentu Visvaldi Peņģerotu, kas vēlāk kļūst par vienu no aktīvākajiem Latvijas mākslas dzīves aprakstītājiem.

Mūsdienās, ja vien būtu materiāls, arī kaut ko mainītu, taču – nav jau bijušas lielas aizturēšanas. Tāds Mamikins pats aizlaidās, bet Rosļikovu pagaidām baida tikai Igaunija. Bet Vaikule un Lielais jau ir šeit…

Pirmā brīvvalsts tīri labi saprata, ka deputāts Pliekšāns ne tikai ir boļševiku izveidotās izdevniecības “Daile un Darbs” izkārtne, bet arī pa kluso ar pseidonīmiem iesniedz savus rakstiņus nelegālajiem komunistu izdevumiem. Divdesmit piektajā jau bija pieklusis skandāls ar viltotajiem rubļiem, kas caur Raiņa mājsaimniecību – it kā kalpones – tika pludināti Latvijas sadzīves ekonomikā. Taču šajā gadā Rainim pasaka, ka viņa vieglās dienas Nacionālā teātra direktora postenī ir beigušās.

Rakstnieka dusmas par uzteikumu ir tik lielas, ka viņš paziņo, ka savas lugas teātrim vairs nedos. Rainologiem patīk šo apzelēt kā politisko izrēķināšanos, taču realitāte ir tāda, ka ar teātra apsaimniekošanu vīram nevedas un arvien biežāk dzejniekam uz ielas nāk klāt jaunās paaudzes latviešu nacionālisti un nekautrējoties norāda, ka Latvija nebūs sarkana.

Rīgā regulāri aizķēpā arī ar Raiņa vārdu iezīmētās ielu plāksnes. Un vēl jau slavenajam sēlim ir izgāšanās ar “Jāzepa un viņu brāļu” izrādīšanu kādā Londonas teātrītī – par ko maksā Latvijas valsts. Kāda amerikāniete kā menedžere pamanās latviešus noslaukt – kā neslauksi, ja viņi paši grib. Tik ļoti grib, ka pat gatavi ar kuģi uz sava rēķina no Rīgas uz Londonu atvest teātra izrādei paredzētos kostīmus un dekorācijas. Tās gan ir Nacionālā teātra īpašums, bet tas nevienu neinteresē, ieskaitot tā brīža… direktoru. Aktieru trupu salasa pa vietējiem pabiem, bet izrādi noskatās 200 skatītāju. Kaut kas līdzīgs mūsu gribēšanai mūsu laikos piedalīties vai rīkot, ja vien pašiem no savas personiskās kabatas nav jāmaksā.

Simts gadus vēlāk līdzīgus valsts naudas ķeselēšanas motīvus var novērot pie pasaules izstādes Expo izmaksām un dažādu sporta pasākumu rīkošanā, kas tāpat kā toreiz pie Raiņa gribēšanas Londonā to tik vien atkārto un skandina, ka tas mums ir ļoti izdevīgi un pārpasaulīgi.

Tas, ka šādā veidā viena pasaules slīpēto daļa visos laikos vienkārši tā pelna naudu – izmantojot nacionālas valsts sentimentu un kompleksus –, tas joprojām nav daudziem pielecis. Mūsu dienās tas vēl ir pilnveidojies! Vajag taču būt ļoti nekaunīgiem, lai izdomātu programmas, kas no valsts budžeta dod Mercedes salonam Rīgā tūkstošus baltā naudā, lai pie viņu ratiem ierīkotu bērnu stūrīti. Un tā esot nevalstisko organizāciju misija!

Kad pašķirsta sarakstus, kas kaut ko integrē, tad mersim blakus var atrast arī nabadzīgo “Rietumu banku” – kam arī birusi Latvijas nodokļu maksātāju naudiņa pilsonisko iniciatīvu vārdā. Komunistu laikos bija modīgi piesaukt nēģerus un indiāņus, kurus kapitālisms paverdzina. Globālā interneta paaudze piesmērējusies sievietēm un bērniem, kurus, iespējams, paglābs tikai kāda vācu auto tirgotāja drošais kaktiņš, kas ierīkots atbilstoši Eiropas direktīvām.

Starp citu, 1925. gada rudenī tika sasaukta pirmā Latvijas sieviešu konference. Toreiz prasīja, lai dāmām ļauj pašām lemt par viņu pūra naudu pēc laulībām, lai ļauj strādāt diplomātijā, baznīcās un tiesās, bet, ja kāda grib dot parāda zīmi, tad vīrs par to nav jāinformē. It kā viss kopš tā laika noticis, ja neskaita, ka sieviešu uzvārdu galotnes joprojām loka… To arī toreiz prasīja mainīt! Paiet simt gadu, un sievietes atkal ir ielās – vardarbības sakarā. Kura politika tad īsti ir bijusi labāka? Toreizējā vai tagadējā?

Par tagadējo saka, ka vieni vienīgi blēži un aprēķinātāji – pavej, kā konvencijai vainadziņu norāva… Kā bija 1925. gadā? Sociķi dabūja teju trešdaļu no visām Saeimas vietām, taču viņus pie valdības veidošanas atstāja jaņos. Lai gan – kādi tie jaņi? Demokrātiem tiek prezidents, zemniekiem – premjers un valdība, bet pamatšķiras sirpjiem un āmuriem ļauj sēdēt Saeimas priekšsēdētāja krēslā. Tāpēc, ka viņi ir lielākā frakcija. Bet, kā jāvēl prezidents, tā Rainim ar visiem maziniekiem parāda godīgu pigu…

Tolaik Rīgā kopumā ir skaidrs, ka sarkanais nevar būt mūsu valsts prezidents, bet acīs neviens viņam to Jēkaba ielā nesaka. Un šis staigā pa Saeimu – aizvainots un nikns kā pūtvējiņu Zane. Tēlo, ka nesaprot, lai gan saprot tīri labi.

Tāpat kā tagad, kad visiem ir skaidrs, ka ar vardarbību politiķi spēlējas, kā meitenes spēlējas ar bārbijām. Zina un saprot, bet – stāsta, ka Kens vakar tā nesmuki izrīkojies. Neesot pateicis pirms gulētiešanas ar labunakti. Tāpēc šodien Bārbija uz darbu neies. Paliks mājā.

Novērtē šo rakstu: