Ārkārtas stāvokļa rezultāti norāda uz divu ministriju absolūtu nespēju tikt galā ar saviem pienākumiem
Aldis Gobzems23.11.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pirmdien ir divas nedēļas, kopš ir izsludināts ārkārtas stāvoklis. Tas nav devis nekādu rezultātu. Tam nav nekādas pievienotās vērtības. Tas vēlreiz apliecina faktu, ka bez plāna un efektīvas tā realizācijas nekādus rezultātus nevar un nevajag gaidīt.
Tas arī norāda uz divu ministriju absolūtu nespēju tikt galā ar saviem pienākumiem. Tas norāda arī uz to, ka Kariņš ir valdības vadītājs, kurš, saprotot, ka Veselības un Izglītības un zinātnes ministriju vadītājas ir jau pierādījušas savu nekompetenci un nespēju plānot, vadīt darbu, nekādi nevar šo problēmu atrisināt.
Tagad jautājums vairs nav par to, kas notiek šodien. Jautājums ir par plānu uz jaunā gada pirmo janvāri. Vakcīnas Latvijā tad nebūs. Pat s...īgas. Saslimstības rādītāju samazinājuma ar šādu stratēģiju arī nebūs. Mācību klātienē, kuras neapdraudētu bērnu un pedagogu veselību, arī nebūs.
Ir nepieciešama daudz mērķtiecīgāka rīcība. Pats pamats veiksmīgai šī plāna realizācijai ir pilsoņu, iedzīvotāju uzticēšanās valdībai un brīvprātīga, kopīga piedalīšanās plāna realizācijā. Pašreizējā valdība šādu sociālo mobilizāciju nevar panākt, un tieši pamatā tam ir Viņķele. Viņa ir nepopulāra, un viņa nespēj vadīt nozari, kura pamatā ir atslēga šīs krīzes risinājumam.
Šī ir pēdējā nedēļa, kurā Kariņš vēl var izvairīties no tā slazda, kuru viņam ir izlikusi Attīstībai/Par... Šis slazds ir ļoti dārgs mums, jo patiesībā, lai samazinātu Kariņa popularitāti, Attīstībai/Par polittehnologi, apzinoties Viņķeles (ne)spējas, atbalsta viņu, redzot, ka Kariņš nav spējīgs uz rīcību.
Ja Ministru kabinets vēlreiz izvērtētu Veselības ministrijas priekšlikumus, tad redzētu, ka šiem pasākumiem nav nekādas jēgas ne īstermiņā, ne ilgtermiņā, jo tiem pietrūkst mērķa. Tie arī nav pamatoti ar piedāvājumu par izpildījumu jeb darbu.
Pat ar visiem sev pieejamajiem pieticīgajiem resursiem esmu izveidojis uz mērķiem pamatotu plānu. Tā pamats ir diagnostika, izsekošana un izolēšana - nevis veselo, bet slimo. Valdības pieņemtie lēmumi ir pretrunā ar šīm pamata nostādnēm, kaut tieši tās ir loģiskas un pamatotas. Tāpēc rezultāta nebūs, un šīs valdības šādā sastāvā jaunajā gadā arī nebūs. Tuvojas brīdis, kad par premjeru aicinās citu.
Vēl par pandēmiju.
1. Ja jau maskas tā palīdz, kāpēc jāver ciet piparbodes un skaistumsaloni? Maskas taču palīdz! Vai tomēr nepalīdz? Ā, nekleposim virsū omei, varētu padomāt, ka pirms tam klepojām. Gājām veikalos un meklējām omes, kam uzšķaudīt. Būsim atbildīgi, atmetīsim kritisko domāšanu un pakļausimies kā aitas. Jo mums taču saka, kas ir pareizi un kas nav. Viņi ir gudrāki. Maskas, vakcīnas, ja vajadzēs, arī čipi un pamperi. Bet tas tikai tad, ja tā teiks, ka tā jādara, ka tas ir sociāli atbildīgi.
2. Ja griež matus, tad nelīp, ja to pašu dara bikini zonā (griež matus), tad līp. Vai es nesapratu. Vaksācija ir bīstamāka par griešanu? Kā tur ir?
3. Depo joprojām ir drošāk, jo drošāk ir tur, kur Vienotības sponsori.
4. Kaut mums būtu veselība kā kasieriem, kuri tie paši visu šo gadu.
5. Temperatūra 39 tagad ir briesmīgāk nekā vēzis vai insults, ja skatās televizorā vai delfos.
6. Mūs visus glābs pote un jauni ierobežojumi. Bet vajag tikai AstraZeneca. Laikam, ka tāpat kā maskas no Tittled.
7. Ir tāds sakāmvārds - ir aitas, ir cirpēji.
P.S. Mēs visi varam saslimt un nomirt, bet dzīvi tas neatceļ.
P.S. Izmaiņas būs proporcionālas Jūsu ledusskapja saturam. Jo tukšāks, jo straujākas. Izsalkums veicina domāšanu. Tas pat esot zinātniski pierādīts.
Seko mums 
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
