Arodbiedrības vēl varētu kļūt par reālu spēku darba tirgū, kas aizstāv darbiniekus un uzlabo viņu dzīves kvalitāti

Pirmkārt, jāmin Pirmais pasaules karš, kad Latvijas iedzīvotāju skaits samazinājās no 2,6 miljoniem uz 1,6 miljoniem. Otrkārt, Otrais pasaules karš – iespējams, traģiskākais zaudējums bija starpkaru Latvijas uzplaukušās nācijas zieda "izravēšana" un tās aizstāšana ar Kirhenšteinveidīgiem un dažādiem salašņām no PSRS pažobelēm. Treškārt, atjaunotās Latvijas privatizācija un premjera V. Dombrovska reformas kā odziņa uz tortes – pēc aptuvenām aplēsēm aptuveni 300 000 jaunākās un vidējās paaudzes cilvēku pameta valsti labākas dzīves meklējumos.

Kā teikts tautas ticējumā: "Trīs lietas – labas lietas, ceturtā no sirds."

Un tā ceturtā, kas pašreiz tiek plānota esošās premjeres darbībā, liek aizdomāties, vai Latvijas Republika tuvojas finiša līnijai kā brīvo pilsoņu valsts. Valdība ir uzstādījusi mērķi "optimizēt" publisko sektoru, atbrīvojot 25% darbinieku. Pamats bažām ir pamatots – ja tā turpināsies, vilki klaiņos ne tikai Balvos un citās mazpilsētās, bet arī valstspilsētu ielās.

Jūs, protams, jautāsiet, kāds sakars šeit ar Latvijas Brīvo Arodbiedrību savienību? Diemžēl nākas secināt, ka atjaunotās Latvijas Republikas iedzīvotāju masveida aizplūšana, meklējot labākus darba apstākļus un taisnīgāku atalgojumu, ir tiešs jūsu organizācijas mazspējas rezultāts. Un, raugoties uz valdības izvēli uzticēt publiskā sektora reformu sagatavošanu darba devēju organizācijai ar A. Rostovski priekšgalā un R. Kronbergu kā paklausīgu izpildītāju, secinājums ir viens – Latvijas arodbiedrības valdībai nekad nav bijušas nopietns sarunu partneris. Un darba ņēmējiem tās sen vairs nav cienījams aizstāvis. Drīzāk kabatas organizācija, kas par nelielām, bet regulārām piešpricēm no politiskās elites ir piemirsusi savus pamatuzdevumus.

Lai atsvaidzinātu atmiņu, lūk, kādi ir mūsdienu arodbiedrību uzdevumi:

Darba apstākļu uzlabošana – panākt drošākus un veselībai draudzīgākus darba apstākļus.

Algas un sociālo garantiju aizsardzība – ietekmēt atalgojuma politiku, pensiju sistēmu un citus sociālos labumus.

Kolektīvās sarunas – pārstāvēt darbiniekus pārrunās ar darba devējiem par darba līgumiem un citiem nosacījumiem.

Tiesību aizsardzība – palīdzēt darbiniekiem juridiskos jautājumos, ja tiek pārkāptas viņu tiesības.

Izglītība un apmācības – sniegt informāciju un apmācības par darba tiesībām un citām ar darbu saistītām tēmām.

Streiki un protesti – organizēt protesta akcijas, ja darba devēji ignorē strādnieku prasības.

Ņemot vērā iepriekš minēto, arodbiedrības vēl varētu kļūt par reālu spēku darba tirgū, kas aizstāv darbiniekus un uzlabo viņu dzīves kvalitāti. Taču tam nepieciešams viens būtisks nosacījums – tām pašām vispirms ir jāatdzīvina un jānovirzās atpakaļ uz pareizā ceļa. Latvijas arodbiedrībām ir nekavējoties jāpanāk līdzvērtīgs statuss pie valdības sarunu galda ar darba devēju organizācijām, nepieļaujot 25% publiskā sektora mehānisku darbinieku atlaišanu.

Ja tas viss nav iespējams un no arodbiedrībām atkal dzirdēsim tikai atrunas un atsauces uz kaut kādiem mītiskiem sasniegumiem, tad atliek secināt: Latvijas arodbiedrības ir kļuvušas vājas un neefektīvas – tās ir kā kuģis bez stūres, kas grimst bezmērķīgi un klusu.

Novērtē šo rakstu: