Arodbiedrības vēl varētu kļūt par reālu spēku darba tirgū, kas aizstāv darbiniekus un uzlabo viņu dzīves kvalitāti
Edgars Abrams, Mg.sc.administr19.03.2025.
Komentāri (20)
Iesaki rakstu: 
Cik laba var būt diena Arodbiedrību vadoņiem, bet lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju tā ir trauksmaina! Droši vien jautāsiet – kādēļ trauksmaina? Mēģināšu ieskicēt trauksmes iemeslus vēsturiskā kontekstā.
Pirmkārt, jāmin Pirmais pasaules karš, kad Latvijas iedzīvotāju skaits samazinājās no 2,6 miljoniem uz 1,6 miljoniem. Otrkārt, Otrais pasaules karš – iespējams, traģiskākais zaudējums bija starpkaru Latvijas uzplaukušās nācijas zieda "izravēšana" un tās aizstāšana ar Kirhenšteinveidīgiem un dažādiem salašņām no PSRS pažobelēm. Treškārt, atjaunotās Latvijas privatizācija un premjera V. Dombrovska reformas kā odziņa uz tortes – pēc aptuvenām aplēsēm aptuveni 300 000 jaunākās un vidējās paaudzes cilvēku pameta valsti labākas dzīves meklējumos.
Kā teikts tautas ticējumā: "Trīs lietas – labas lietas, ceturtā no sirds."
Un tā ceturtā, kas pašreiz tiek plānota esošās premjeres darbībā, liek aizdomāties, vai Latvijas Republika tuvojas finiša līnijai kā brīvo pilsoņu valsts. Valdība ir uzstādījusi mērķi "optimizēt" publisko sektoru, atbrīvojot 25% darbinieku. Pamats bažām ir pamatots – ja tā turpināsies, vilki klaiņos ne tikai Balvos un citās mazpilsētās, bet arī valstspilsētu ielās.
Jūs, protams, jautāsiet, kāds sakars šeit ar Latvijas Brīvo Arodbiedrību savienību? Diemžēl nākas secināt, ka atjaunotās Latvijas Republikas iedzīvotāju masveida aizplūšana, meklējot labākus darba apstākļus un taisnīgāku atalgojumu, ir tiešs jūsu organizācijas mazspējas rezultāts. Un, raugoties uz valdības izvēli uzticēt publiskā sektora reformu sagatavošanu darba devēju organizācijai ar A. Rostovski priekšgalā un R. Kronbergu kā paklausīgu izpildītāju, secinājums ir viens – Latvijas arodbiedrības valdībai nekad nav bijušas nopietns sarunu partneris. Un darba ņēmējiem tās sen vairs nav cienījams aizstāvis. Drīzāk kabatas organizācija, kas par nelielām, bet regulārām piešpricēm no politiskās elites ir piemirsusi savus pamatuzdevumus.
Lai atsvaidzinātu atmiņu, lūk, kādi ir mūsdienu arodbiedrību uzdevumi:
Darba apstākļu uzlabošana – panākt drošākus un veselībai draudzīgākus darba apstākļus.
Algas un sociālo garantiju aizsardzība – ietekmēt atalgojuma politiku, pensiju sistēmu un citus sociālos labumus.
Kolektīvās sarunas – pārstāvēt darbiniekus pārrunās ar darba devējiem par darba līgumiem un citiem nosacījumiem.
Tiesību aizsardzība – palīdzēt darbiniekiem juridiskos jautājumos, ja tiek pārkāptas viņu tiesības.
Izglītība un apmācības – sniegt informāciju un apmācības par darba tiesībām un citām ar darbu saistītām tēmām.
Streiki un protesti – organizēt protesta akcijas, ja darba devēji ignorē strādnieku prasības.
Ņemot vērā iepriekš minēto, arodbiedrības vēl varētu kļūt par reālu spēku darba tirgū, kas aizstāv darbiniekus un uzlabo viņu dzīves kvalitāti. Taču tam nepieciešams viens būtisks nosacījums – tām pašām vispirms ir jāatdzīvina un jānovirzās atpakaļ uz pareizā ceļa. Latvijas arodbiedrībām ir nekavējoties jāpanāk līdzvērtīgs statuss pie valdības sarunu galda ar darba devēju organizācijām, nepieļaujot 25% publiskā sektora mehānisku darbinieku atlaišanu.
Ja tas viss nav iespējams un no arodbiedrībām atkal dzirdēsim tikai atrunas un atsauces uz kaut kādiem mītiskiem sasniegumiem, tad atliek secināt: Latvijas arodbiedrības ir kļuvušas vājas un neefektīvas – tās ir kā kuģis bez stūres, kas grimst bezmērķīgi un klusu.
Seko mums 
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
