Iesaki rakstu: 
Rīt būs bēres. Es apglabāšu savu vecāko dēlu. Viņš šķīrās no šīs dzīves, divas nedēļas nenodzīvojis līdz savai divdesmit trešajai dzimšanas dienai. Iepriekšējam, kurš mira, bija vien trīspadsmit...
Šis raksts atšķirībā no iepriekšējām trijām “Ārprāta anatomijām” būs īss. Jā kādam interesē traģisko notikumu sākums, var atrast šos rakstus internetā ar nosaukumiem:
“Ārprāta anatomija jeb Kā Latvijā darbojas importētie likumi”,
“Ārprāta anatomija 2 jeb Tiesu terors”,
“Ārprāta anatomija 3 jeb Drūmā jubileja”
Iepriekšējais raksts beidzās ar vārdiem “...dzīvosim – redzēsim”. Un nu nezināmā nākotne ir kļuvusi par realitāti.
Es zaudēju tiesas visās instancēs. Manas pārsūdzības netika pieņemtas vai tika noraidītas gan Zemgales apgabaltiesā, gan LR Augstākajā tiesā, gan no LR prezidenta, gan no LR Ģenerālprokuratūras, gan no LR Tiesībsarga biroja.
Manai izraidīšanai no personīgās mājas, kuplās ģimenes un saimniecības ir šādas sekas.
Četrus mēnešus pēc izlikšanas, tumšā rudens vakarā aizgāja bojā trīspadsmitgadīgais dēls. Es nedrīkstēju savā mājā būt un pieskatīt bērnus, bet māte – negribēja. Šajā brīdī viņa, kā jau mūziķe, “realizēja savu talantu”.
Tas gan, kā tagad redzams, ir tikai viens no talantiem. Otrs – ģimeņu ārdīšanas un slepkavas “talants”. Un velti daudzajās tiesās es vērsu tiesneses I.Silickas, bāriņtiesas priekšsēdētājas I.Daukštes un daudzu jo daudzu citu amatpersonu uzmanību uz to, ka bērni ir nepieskatīti, ka māte nevar vienlaicīgi atrasties divās vietās – koncertos, tusiņos un mājās. Jo izklaidē, pašdarbības kolektīvos un mūzikas skolās strādājošo darbs un pasākumi galvenokārt notiek vakaros. Koncerti ar neskaitāmajiem pašdarbības ansambļiem – brīvdienās.
Kad viņa bija mājās, bērni – skolā; kad bērni vakaros un brīvdienās bija mājās, viņa – prom. Velti bija mani mēģinājumi vērst amatpersonu uzmanību uz, citēju: “Ir noziegums uzticēt bērnu audzināšanu un aprūpi sievietei, kura likusi saviem mazgadīgajiem bērniem nosist slimo kaķi un ar pneimatisko šauteni apšaut slimās vistas.”
Veltīgi es vērsu viņu uzmanību uz dramatiskajām personības izmaiņām viņu mīļotās diriģentes personā pēc ārstēšanās psihiatriskajā slimnīcā. Viss bija veltīgi – visas pagasta un novada administrācijas dāmas stāvēja par savu “talantīgo” ansambļu un koru vadītāju “kā mūris”. Mana balss bija kā “saucēja balss tuksnesī”...
Arī pēc pirmās nāves ģimenē amatpersonu un dziedātāju acīs viņa turpināja būt par “nabaga cietēju” un pozitīvo tēlu – tuvāko pagastu kultūras dzīves spodrinātāju, bet es – par despotu, apspiedēju un varmāku. Ko vieni paši mājās dara četri atstātie nepilngadīgie bērni, neinteresēja nevienu. Pārsteidzoši, jo šajos kolektīvos, pārsvarā, darbojas sievietes, no kurām daudzas pašas ir mātes.
Vecākā dēla traģēdija aizsākās jau agrāk, kad notika mātes dramatiskā personības maiņa pēc ārstēšanās psihiatriskajā slimnīcā, bet viņš salūza, šķiet, kad viņa acu priekšā satiksmes negadījumā aizgāja bojā brālis. Valsts nekavējās izmantot iespēju iekasēt naudiņu un uzlika viņam naudas sodu 300 Eur.
Faktiski tur, uz ceļa bija visi četri brāļi, bet uzlikt sodu varēja tikai vienam. Jo no četriem viens bija miris, divi – nepilngadīgi. Bet vecākajam pirms diviem mēnešiem palika astoņpadsmit. Re – vainīgais rokā!
Kādas sekas tas var atstāt uz jūtīgā jaunieša psihi, nevienu no valsts amatpersonām neinteresēja. Galvenais – lai vērdiņi ripo. Tā klāt pie smagā psiholoģiskā trieciena par brāļa nāvi acu priekšā pievienojās apsūdzība. Un jaunieša psihe salūza.
Iespējams, ja viņam laikus tiktu sniegta kvalificēta palīdzība, rītdienas bēres izpaliktu. Bet netika... Māte no sabiedrības slēpa problēmas ar bērniem. Un saprotams – vajadzēja spodrināt savu tēlu sabiedrības, pagasta administrācijas, dziedātāju un tiesas acīs. Bet dēla saslimšana pēc tēva izraidīšanas neiederējās scenārijā.
Tā par dēla pirmo pašnāvības mēģinājumu, kurš notika pirms diviem gadiem, divus gadus pēc manas nošķiršanas no ģimenes un mājokļa, es uzzināju no viņa paša krietni vēlāk. Nākošajos gados viņam bieži bija vajadzīga mediķu palīdzība, bet nevienu, dzirdiet,- NEVIENU! - reizi māte neizsauca ātro medicīnisko palīdzību vai pati nenogādāja dēlu slimnīcā.
Kad dēla mentālā veselība pasliktinājās tik tālu, ka viņam zuda darbaspējas un tika piešķirta invaliditāte, tā vietā, lai sirsnīgā ģimenes atmosfērā atlabtu, viņam bija jāiztur nežēlīgs spiediens un pārmetumi no mātes puses par to, ka viņš nestrādā, bet ēd viņas nopirktos pārtikas produktus.
Pie sevis es dēlu paņemt nevarēju, jo pats biju palicis bez mājām.
Es biju tas, kurš viņu atrada. Un man ir viņa telefons, kurā ir saglabājušās īsziņas, kuru teksts ir “...tevi vēl met ārā no mājām?”.
Es zinu, ka neviena Latvijas tiesa neņems vērā šādu ierakstu. Tas skaitīsies “nelikumīgi iegūts pierādījums”...Tieši tāpat kā pirms gadiem tika atmesti sarunu ieraksti, kuri deva priekšstatu par sievietes – dēmona mentālo stāvokli un uzvedību mājās. Un murgs turpināsies...
Salīdzinot ar divu manu dēlu nāvi, visas pārējās dramatiskās “nošķiršanas” no ģimenes sekas ir maznozīmīgas, bet tomēr pieminēšu, ka ilggadējais stress ir iedragājis mana organisma imūnsistēmu un pēc vairāku smagu slimību, tajā skaitā vēža, pārslimošanas novedis līdz otrās grupas invaliditātei.
Par tādiem sīkumiem kā pusmūžu celtās un iekārtotās saimniecības izputināšanu un iztirgošanu dažu gadu laikā, izmantojot manu piespiedu prombūtni, pat var nerunāt. Interesants ir fakts, ka tā turpinās arī pēc mūsu laulības šķiršanas. Bet tie ir sīkumi... Tāpat kā manas vairākkārtējās kriminālsodāmības, kuras visas ir par vienu pantu - “tiesas lēmuma nepildīšana”. Par to, ka uzdrošinājos ierasties savā mājā, satikt savus bērnus, parūpēties par tehniku...
Pirms četriem gadiem es atstāju mājas, kurās dzīvoja četri veseli bērni. Viņiem bija tēvs un māte. Tagad no bērniem palikuši divi...
Mani vairs neinteresē mana reputācija. Pat pretēji – es redzu, ka mūsu sabiedrībā nereti vien zemisku un nožēlojamu cilvēku, piemēram, pērkamu vai netaisnīgu tiesnešu priekšā ir jāpieceļas, bet godīgums, patiesums un taisnīgums vairs nav vērtība, dažreiz tas pat tiek izsmiets. Acīmredzami notiek sabiedrības morāles, modeļa un vērtību degradācija. Es redzu, ka ar saviem tradicionālajiem uzskatiem par ģimeni, bērniem, mātes un tēva, sievas un vīra lomu, es arvien vairāk šeit neiederos. Bet lai...
Es tomēr ticu, ka ir vērts cīnīties par patiesību, ideāliem, harmoniju un laimi. Pat, ja es piebiedrošos saviem aizgājušajiem dēliem, un tas agri vai vēlu notiks, būšu izdarījis visu, lai atlikušie divi dēli dzīvotu tīrākā, godīgākā, dievbijīgākā un - attiecīgi – laimīgākā sabiedrībā.
Lai mums izdodas!
P.S.Sieviete – dēmons ir mainījusi uzvārdu. Tagad viņa ir šķīrusies no manis, paņēmusi atpakaļ sava iepriekšējā vīra uzvārdu, dzīvo man izkrāptajā mājā ar citu vīrieti, un pie tam vēl pielikusi sev vēl otru vārdu. Ģimenes bildēs ar šķērēm nogriezusi savu attēlu no bērnu attēliem. Jo viņi ir mani dēli, viņiem ir mans uzvārds...
Rīt – bēres. Vai šajā sāgā pēdējās? Tas atkarīgs no tiesībsargājošām institūcijām un no jums. Neesiet vienaldzīgi.
Es izdarīju visu, ko spēju...
Seko mums 
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
Saistībā ar jaunās valdības kreisi liberālo kursu vērtību jautājumos, par prioritāti demogrāfiskās krīzes, ekonomiskās stagnācijas, kā arī militāra un hibrīdkara apdraudējuma apstākļos steidzami izvirzot “partnerības” likumprojektu pieņemšanu, paužam savu nostāju.
Mēs, Nacionālā savienība “Taisnīgums”, paziņojam, ka esam pievienojušies iniciatīvai par tautas nobalsošanu, lai atlaistu 14. Saeimu.
RailBaltica projektam ir visas iespējas kļūt par akmeni kaklā Latvijas budžetam un valsts parādam, jo jau tagad trūkst ~6 miljardu eiro Latvijas posmam (~puse Latvijas budžeta) un Eiropa visu naudu 100% nedos. Ko darīt?
