Artis Pabriks - Kremļa lielkalibra kalps?

Parasti šādus lielkalibra spiegus pieķert pie rokas ir grūti vai teju neiespējami - viņu kuratori ir ārkārtīgi uzmanīgi. Vienīgais, kas viņus var nodot, ir kritiska masa ar atsevišķām, bet stratēģiski svarīgām piespēlēm saviem patiesajiem saimniekiem - naidīgai valstij.

Te ir laiks jautāt - kam tieši kalpo Latvijas aizsardzības ministrs Artis Pabriks? Jau pirms 2018. gada Saeimas vēlēšanām bija virkne ļoti nopietnu jautājumu, kas saistīti ar valsts drošību visaugstākajā līmenī. Par to atgādināsim raksta noslēgumā. Sāksim ar diviem ļoti nopietniem, tā arī neizskaidrotiem gadījumiem pavisam nesenā pagātnē, kad Pabriks publiski aicināja atbalstīt Kremļa intereses.

Pirmais gadījums

2020. gadā kaimiņvalsts Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko viltoja vēlēšanu rezultātus un brutāli apspieda opozīcijas protestus. Teju miljons baltkrievu izgāja ielās miermīlīgo protestos. Lukašenko režīms karājās mata galā.

Šajā brīdī iejaucās Krievija. Navaļnija atbalstītājs, Krievijas disidents Leonīds Volkovs portālam “Radio Brīvība” (Radio Liberty) nesenā intervijā stāstīja: “Baltkrievijā Lukašenko noturējās, tikai pateicoties Putinam - tas ir acīmredzami. Lukašenko saņēma Putina atbalstu - gan drošībnieku, gan mediju, gan propagandas.

Atceramies zīmīgo TV sižetu, kad uz Baltkrievijas TV atbrauca krievu propagandistu desants. Brīdī kad Lukašenko bija palicis teju viens pats - ar dēlu un preses sekretāru, viņš balstījās tikai uz krievu atbalstu. Nebūtu Putina, kurš viņam sniedza palīdzīgu roku, tad viņš nenoturētos.”

Putina un Lukašenko propaganda masīvi izmantoja pārbaudītu metodi - protestētājus lamāja par valsts destabilizētājiem. Un tieši šajā brīdī Latvijas - ES un NATO dalībvalsts Latvijas aizsardzības ministrs Artis Pabriks savā Twitter konta faktiski viņiem piebalsoja vēstot: “Šajās dienās ļoti daudzas acis seko prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā. Latvijai, kā kaimiņvalstij, ir svarīgi, lai Baltkrievija saglabātu neatkarību un stabilitāti savā sabiedrībā.”

Ārēji it kā korekti “iesaiņots” vēstījums, bet būtībā atkārto Putlera propagandas meistaru vēstījumu par “stabilitāti.” Proti - protestēt pret Lukašenko nenozīmē destabilizēt valsti. Piedevām vēl otrs vēstījums - aicinājums Baltkrievijai saglabāt savu neatkarību. Arī tas sasaucas ar Kremļa un Lukašenko pamata tēzi - Baltkrievijas neatkarība ir apdraudēta, jo to cenšas nolaupīt kādi ārējie spēki. Tā arī nav nopietni izskaidrots šīs ārkārtīgi savādais, pēkšņais Pabrika paziņojums, kurš faktiski piebalso Kremļa un Lukašenko režīma interesēm.

Baltkrievijas opozīcija tika apspiesta, Lukašenko palika uzticīgs Putlera vasalis un šobrīd ir viņa galvenais ārvalstu balsts noziedzīgajā karā pret Ukrainu. Protams, Pabrika paziņojums Twitterī būtiski neko nevarēja ietekmēt, bet tas neatceļ nopietnu jautājumu - kāpēc viņš to darīja? Un kas viņam to lika darīt? Pats to izlēma? Tiešām? Pieredzējis politiķis ar politologa izglītību nesaprata, ko dara?

Otrs gadījums. Tikpat dīvains

Kovid krīzes laikā Kremlis centās iesmērēt pasaulei savu vakcīnu “Sputnik”. Tajā brīdī visā pasaulē Krievijas aģenti to acīmredzami koordinēti mēģināja iesmērēt, kur vien iespējams++. Dažādās valstīs pēkšņi aktivizējās personas, kuras mēģināja uztiept savām valdībām domu, ka “Sputnik” varētu būt laba vakcīna.

Un atkal - Latvijā tieši aizsardzības ministrs, kurš nav tieši saistīts ar medicīnas jautājumiem, pēkšņi publiski paziņo, ka, citēju mediju informāciju, - “Artis Pabriks (AP) "kopumā neiebilstu" pret Krievijas vakcīnas pret Covid-19 "Sputnik V" pasūtīšanu un lietošanu Latvijā, ja to reģistrēs Eiropas Zāļu aģentūra (EZA) un ja Latvijā vēl pastāvēs nepieciešamība pēc papildus vakcīnu kravām”.

Atkal tas pats rokraksts - uzmanīgi “iepakots” vēstījums, bet saskan ar Kremļa interesēm. Vai Pabriks cerēja, ka izdosies, nav skaidrs. Bet nenoliedzami mēģināja šo domu palaist arī Latvijas sabiedriskās domas apritē. Vai viņš ar savu ilggadējo politisko pieredzi nesaprata, ko dara? Tiešām? Vai arī bija kāds rīkojums, kuru viņš nevarēja nepaklausīt?

Protams, abi šie gadījumi ar “īpašu” vēlmju domāšanu varētu tikt interpretēti kā jocīga “sagadīšanās.” To viņa aizstāvji arī darīs. Tomēr šādas nepārprotamas piespēles Kremļa stratēģiskajām interesēm varētu būt nejaušas vien iesācējam politikā. Pabriks tāds nav. Tātad ir pamats meklēt citus, daudz nopietnākus skaidrojumus. Katrs politiķis var kļūdīties un sarunāt muļķības, bet ja tas sāk atkārtoties regulāri, tad ir nopietns pamats sākt domāt - kas patiesībā notiek?

Jau iepriekš vēstīts par citiem Pabrika “sasniegumiem” valsts drošībā pārskatāmā pagātnē.

Pabriks bija aizsardzības ministrs no 2010. gada 3. novembra līdz 2014. gada 22. janvārim. Tātad vairāk nekā trīs pilnus gadus. Visu šo laiku Latvijā turpināja ignorēt solījumu NATO atvēlēt aizsardzībai 2% no IKP. Tieši Pabrikam esot ministra amatā, finansējums aizsardzības vajadzībām bija pat zemāks par 1% no IKP. Būtībā Latvija bija kļuvusi par aizsardzības ziņā visvājāko no Baltijas valstīm. Ņemot vērā, ka atrodamies tieši pa vidu starp abām pārējām, šāda situācija Krievijas stratēģus pavisam noteikti iepriecināja.

Protams, var atrunāties ar nesen pārdzīvot krīzi un to, ka Pabrikam vajadzēja rēķināties ar pārējās valdības attieksmi. Tomēr kuram citam vēl jautāt politisko atbildību, ja ne aizsardzības ministram, piedevām no tobrīd ietekmīgākās valdības partijas. Vai Pabriks, kurš lepojas ar vēsturnieka un politologa izglītībām, nesaprata, cik ārkārtīgi būtiska ir valsts aizsardzība? Tiešām? Un tik un tā viņš neizmantoja politisko ietekmi, lai kaut ko izdarītu lietas labā. Īpaši ņemot vērā, ka aizsardzība ir katras atbildīgas valsts stratēģiskā prioritāte, īpaši mūsu ģeopolitiskajos apstākļos. Kāpēc Pabriks izrādījās tik mazspējīgs, īpaši būdams arī Ministru prezidenta biedrs?

Avīze “Diena” savā pētījumā norādīja - laikaposmā no 2010. līdz 2014. gadam kopējais piecu gada finansējums aizsardzībai Igaunijā bija 1,618 miljardi eiro, Lietuvā - 1,335 miljardi eiro, bet Latvijā - 1,021 miljards eiro. Attiecīgi Igaunijas un Latvijas aizsardzības finansējums atšķīrās par 600 miljoniem eiro.

Pienākot 2014. gada krīzes brīdim, kad Krievija sāka savu agresiju pret Ukrainu, Pabriks tikko bija pametis posteni. Tomēr Latvijas aizsardzības spēja izrādījās katastrofāli zema. Izrādījās, ka Zemessardze bija novesta teju līdz bankrotam, toreizējo situāciju zemessargi atceras ar šausmām. 

Tāpat izrādījās, ka nebija gandrīz nekādas kaut puslīdz cienīgas infrastruktūras un plānu nekavējošai sabiedroto - NATO spēku uzņemšanai. To nācās veidot steigā jau pēc krīzes sākuma. Pat normālu kazarmu nebija. Arī mūsu pašu karavīriem vairākos gadījumos tās toreiz nebija līdz galam uzbūvētas.

Te arī jāatceras Pabrika toreizēja spītīgā nevēlēšanās reformēt Latvijas bruņotos spēkus pēc sekmīgajiem Somijas un Igaunijas paraugiem.

Iespējams, ka atbilde ir jāmeklē Pabrika un biedru no viņa kādreizējās organizācijas “Sabiedrība citai politikai” attieksmē pret Kremļa projektu “Saskaņas centrs.” Laika posmā no 2010. gada līdz pat 2011. gada vidum Pabriks dažādos veidos mēģināja pierunāt pārējo “Vienotību” iesaistīt “Saskaņu” valdībā. Viņš to darīja salīdzinoši neuzkrītoši, izvēloties uzmanīgus formulējumus, bet mērķis bija skaidrs - iekļaut “Saskaņu” valdošajā koalīcijā. Zīmīgi, ka viņu atbalstīja toreizējais ietekmīgais “Vienotības” biedrs Edgars Jaunups. Šobrīd, pēc dažādiem politiskajiem līkločiem abi atkal ir kopā.

Atkal ir nopietns jautājums - vai tiešām Pabriks, būdams vēsturnieks, politologs, ņemot vērā pamatīgo informācijas bagāžu, iepriekš esot arī ārlietu ministram, nenojauta, nesaprata, kāda briesmas draud Latvijai, iesaistot valdībā Kremļa sabiedrotos “Saskaņu?” Būtu vismaz bezatbildīgi iedomāties, ka Pabriks bija tik naivs. Drīzāk atbilde ir jāmeklē kaut kur citur. Īpaši ievērojot viņa neatlaidību, vēl un vēl dažādos veidos bīdot ideju par “Saskaņas” iesaistīšanu koalīcijā.

Pirms kāda laikā Igaunijas Ārējās izlūkošanas dienesta ģenerāldirektors Miks Marans, uzstājoties ar runu ASV, norādīja, ka Igaunijā atklāts liels Krievijas aģentu ietekmes tīkls, kurā ietilpst politiķi, žurnālisti, uzņēmēji. Viņš norādīja, ka šie cilvēki spēj uzspiest Igaunijai Krievijai vēlamu rīcības plānu.

Latvijā par šādu Krievijas ietekmes cilvēku loku nopietnā līmenī neviens nerunā. Vai tas nozīmē, ka šāds ietekmes tīkls nepastāv? Visdrīzākais, ka pastāv gan, tikai tas ir gana ietekmīgs, lai neitralizētu jebkurus mēģinājumus to nopietni apdraudēt.

Bet tas mums netraucē jautāt - kas jūs patiesībā esat, biedri Pabrik? Aizdomu masa jau sen ir pārsniegusi kritisko masu. Vai tiešām arī mūsu sabiedroto drošības dienesti par to nav aizdomājušies? Putina režīms agri vai vēlu kritīs - tas ir skaidrs. Un tad mēs uzzināsim, kuras NATO dalībvalsts aizsardzības ministrs bija Kremļa pavadā.

Novērtē šo rakstu: