Iesaki rakstu: 
Noderīgs idiots. Tas ir par dzejnieku Raini, kura radošais mūžs gājis blakus laikmeta maiņām, pārbaudot cilvēkā visas tās rakstura īpašības, ko mēdzam dēvēt par vērtībām. Šķietami atdevies tikai poēzijas mūzai, viņš visas apzinīgās dzīves garumā nenogurstoši un mērķtiecīgi līdztekus ap sevi veidoja pasauli, kurā pulsē intrigas, meli, nodevība, kašķīgums, uzpūtība.
Tāds viņš noderēja sociāldemokrātu partijai, tādu viņu pieņēma sarkanā pagrīde, tādam viņam bija būt arī avantūrās un afērās, dienesta uzdevumos, ko neveiklajam jaunstrāvniekam, bet vēlāk jau pamatšķiras apdziedātājam uzticēja nebūt ne nejauši garāmgājēji. Tāds sadzīves muļļa ar psihiskas attīstības novirzēm – lasīsiet tālāk, sapratīsiet! – viņš bija vajadzīgs arī Aspazijai, kas šajā īpatnējā kopdzīves ūnijā kļuva par Raiņa garīgās telpas principiālo slotu – starp pieskatīšanu un izsmiešanu. Viņa aiznesa sev līdzi mūžībā arī tās rindas un gadījumus, ko vēsā mierā izcēla ārā no sev intīmi tuvā dzejnieka piezīmēm kā nebijušas. Izcēla tāpēc, ka gribēja atstāt tikai derīgo… Noderīgo.
Tāpat kā to darīja padomju okupanti, komunistiskā režīma saiņotāji – pirms Raiņa literāro un pārējo mantojumu nodeva plauktiem, publiskai vai zinātniskai lietošanai. Obligātai lietošanai. Nolika mūsu visu priekšā kā noderīgo – kā ļoti noderīgo –, kam bija par katru cenu jāpiesedz tas otrs – tas neglītais vārds. Tomēr – bez tā otra vārda pie Raiņa pieminekļa grūti nostāvēt, jo šī vārdkopa paskaidro konkrētās personības pielietojumu, ko režīms (-i) izstrādāja un noslīpēja ar apskaužamu meistarību, skrupulozi manipulējot, izdomājot, sacerot, uzspiežot…
Kad apzina un saprot, kas patiesībā notika ar Raini, viņam dzīvam esot, ir diezgan viegli izskaidrot to vājprātīgo spēli, kurā vēlāk tika ievilkta Latvija, – sākot no okupācijas un turpinot līdz pat šodienai, kas pin mūsu kājas un prātu... Šī radītā sistēma un rafinētie algoritmi ir jāmaina, un tas nozīmē, ka mums diemžēl vai par laimi jāmaina arī attieksme pret vienu no izcilākajiem latviešiem.
Reti kad var teikt, ka cilvēkam paveicies, ka viņš nomiris īstajā laikā. Rainim ir paveicies, jo viņš tika gatavots ļoti riebīgai misijai, kas nekādi nesaistījās ar Latvijas suverenitāti un neatkarību. Un arī labklājības tur nebūtu, vēl mazāk – cilvēcības. Ja nebūtu nomiris, Pliekšāns četrdesmitajā brauktu uz Maskavu un pirmajā rindā stāvētu uz ceļiem krievu priekšā, lai atdotu komunistiem mūsu valsti. Citu variantu dzejniekam nemaz nebūtu, – to šī grāmata arī skaidri atklāj.
(Fragments no grāmatas “Ar baltiem cimdiem jeb Artura Nagliņa brīnišķīgie piedzīvojumi”*)
Minnas Kalniņas un viņas meitas Vilhelmīnas Zepas pratināšana notika tās pašas dienas vēlā vakarā. Sievietes nezināja, ka viņu kalpone arī jau atrodas policijas cietumā. Minna apgalvoja, ka naudu, kas pie viņas atrasta, iedevis kāds žīds. Viņa nevarot teikt, kurš tas ir, jo vīrietis draudējis viņu nogalināt. Kad līdz pratināšanai nonāca meita Vilhelmīna, viņa izmeklētājam apgalvoja, ka neko nezinot par mammas darījumiem, tikai pavadījusi to uz tirgu. Viltotā nauda? Neko nezinot. Mamma iedevusi, bet neko nav teikusi.
Vilhelmīna koķetēja, flirtēja. Lūdza izmeklētāju, vai viņš nevarot nodot zīmīti kādam cilvēkam? Izmeklētājs Liepiņš spēlēja pretī, apsolīja, bet uzreiz draudīgi piekodināja, ka par šādu pakalpojumu gan būs papildus jāšķiņķo... Jo tas jau neesot likumīgi. Policistiem maz maksājot, tāpēc atlīdzībai jābūt labai. Liepiņš notēloja sazvērnieku, liekot sievietei viņam uzticēties. Turpat pie izmeklētāja galda ātri tika uzrakstīta svarīgā zīmīte:
“Mīļš sveiciens! Atrodos pašlaik ļoti riskantā stāvoklī. Esam abas ar mammu apcietinātas. Atgadījās man te kāds līdzjūtīgs cilvēks, kurš Tev rīt pastāstīs lietas tuvākos apstākļus. Te varot līdzēt tikai pazīšanās. Ja Tev kas iespējams, dari to drīz. Biju visu laiku tāda drusku saslimusi. Mīļi sveicot – Vilma.”
Aizturētā vēl nosauca pāris adrešu, kur varot paprasīt naudu advokātiem, bet, ja tur atsaka, lai prasot tam vīram, kam tiks nodota šī zīmīte.
Izmeklētājs notikušā aprakstu ir atstājis lietas materiālos kā pierādījumu tiesai, arī to, ka nākamajā dienā viņš ieradies pie Raiņa. Tieši viņam aizturētā Zepa sūtījusi zīmīti. Liepiņš, kas uzdevies par pagrīdes sakarnieku, izstāstījis dzejniekam, ka pašu zīmīti viņš iznīcinājis, lai nenonāktu policijas aizdomās. Nenojaušot, kas stāv viņa priekšā, Rainis teicis, kas tas esot pareizi darīts. Tad viņš piesardzīgi apvaicājies, vai kratīšanā nav atrasta vēl nauda, uz ko vēstnesis sacījis – cik viņam zināms, neesot.
Pēc dažām dienām Rainis ieradās policijā, noliekot uz galda savu vizītkarti. “Ivan Hristoforovič Pliekšan”. Otrā pusē uz vizītkartes – “Rainis”. Tā kā viņu sagaidīja cits izmeklētājs, dzejnieks nenojauta, ka viņš šajā lietā jau ir liecinieks un, iespējams, pat apsūdzētais. Taču tajā konkrētajā stundā Rainis bija ieradies, lai izgalvotu Vilhelmīnu Zepu, atstājot ķīlā noteiktu naudas summu. Pēc nepilnas stundas Vilmiņa bija brīva un pazuda no Latvijas uz visiem laikiem, izvēloties biedrus Krievijā.
Kad 1922. gada 29. jūnijā Rīgas apgabaltiesas 3. kriminālnodaļā notika šīs prāvas pirmā sēde, Rainis atsūtīja tiesai ārsta Priedkalna parakstītu vēstuli, ka liecinieks nevar apmeklēt šo sēdi, jo viņam ir “akūta resnās zarnas katara”. Iepriekšējā dienā gan cilvēki bija redzējuši rakstnieku visai labā omā un gaitā Rīgā uz ielas netālu no Satversmes sapulces nama. Par pretrunīgām tika atzītas Raiņa liecības, kur viņš sakās, ka Vilhelmīna Zepa pie viņa ir bijusi tikai dažu rakstu pārrakstītāja, nevis sekretāre; ka viņš jaunajai sievietei darbu iedevis aiz līdzcietības; ka viņa neesot bijusi turīga.
Sodi bija bargi: Minnai Kalniņai par viltotas naudas izplatīšanu tika piespriesti 12 gadi katorgā, Marijai Veinbergai par to pašu – 4 gadi katorgā. Tā kā Minna Kalniņa uzņēmās visu vainu, kas attiecās uz epizodi tirgū, Vilhelmīnas Zepas nozīmīgā loma šajā skandālā tika dzēsta un beigās arī svītrota. Jo sieviete bija pazudusi, bet Rainis kā liecinieks slimības dēļ uz tiesas sēdēm nenāca. Pilsētā runāja, ka Zepas pazušanu jeb izpirkšanu no apcietinājuma pret galvojumu palīdzējis noorganizēt policijas prefekts Tīfentāls, taču to neviens vēlāk nešķetināja. Tiesa, kopš tiem notikumiem Latvijā viltotos krievu rubļus sāka saukt par rainīšiem...
Krievijas komunisti, aktīvi piedaloties partijas Latvijas nodaļai, pret Latvijas valsti tās pastāvēšanas pirmajos gados rīkoja plaša mēroga diversijas. Viltotie krievu rubļi, kuru ievešanu valstī organizēja pat Krievijas diplomātiskais dienests, ienāca ekonomikā kā lipīgs vīruss. Minnas Kalniņas un Vilhelmīnas Zepas aizturēšana viltojumu dēļ bija pirmā nopietnā lieta slepenpolicijas bilancē, pēc tam šos noziedzniekus, sākot ar naudas ievedējiem un beidzot ar tās izplatītājiem, mērķtiecīgi izķēra kā peles pieliekamajā. Izmantojot arī slazdus.
Tā tika aizturēts Satversmes sapulces deputāts Vilis Dermanis (no sociāldemokrātu frakcijas), kas bija viens no aktīvākajiem komunistu ideju propagandētājiem jaunajā Latvijā. Viņu apsūdzēja viltotu krievu rubļu izplatīšanā, un, tikai pateicoties Maskavas sarkano latviešu uzstājībai, Dermani apmainīja pret latviešu politiskajiem ieslodzītajiem. Rainim ar šo kreiso revolucionāru bija gana labas attiecības, un gan dienasgrāmatas piezīmēs, gan kalpones atmiņās ir redzams, ka reakcionārs ir bijis biežs viesis dzejnieka mājās. Kamēr Dermanis vēl bija uz brīvām kājām, Pliekšāns piedalījās teju vai visos pasākumos un saietos, ko organizēja Padomju Krievijas cildinātāji, bet pats Vilis allaž atradās šo aģitāciju priekšplānā kā mutīgs saucējs cīņā pret nacionālo buržuāziju.
Tāpat Raiņa sakarā jāmin tāda odioza persona kā Antonija Bindže – Sarkanās armijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes kadru darbiniece, Vilhelmīnas Zepas māsīca. Sieviete, kas pazudināja Latvijas armijas ģenerāli Radziņu, ievelkot viņu spiegošanas afērā. Bet pie Raiņa viņa gāja “ar sveicieniem no Vilmiņas” pēc naudas – kā jau liela daļa sarkano pagrīdnieku tajā laikā. Bindžes vīrs ieņēma atbildīgu posteni Latvijas dzelzceļu virsvaldē, bet viņas brālis strādāja Padomju Krievijā – Galvenajā pretizlūkošanas pārvaldē. Lieki piebilst, ka šī ģimene bija ļoti norūpējusies par “buržuāziskās Latvijas” uzplaukumu, tāpēc izmantoja katru iespēju, lai apgādātu komunistus Maskavā ar stratēģiski svarīgu informāciju, pārsvarā – Latvijas Republikas noslēpumiem, ko sagādāja rūpīgi pītais aģentu tīkls. Tas caurvija ministrijas, departamentus – līdz pat Saeimai mums zināmo politiķu personā.
Tomēr par Raiņa idejiskās pārliecības būtību jāsauc izdevniecības “Daile un darbs” projekts, kas bija Latvijas komunistiskās partijas ārzemju nodaļas (tā atradās Maskavā) lolota operācija. Nagliņš vēl pakoja mantas, lai pārbrauktu no Šveices, kad 1920. gada 24. februārī LKP CK ārzemju biroja sēdē tika nolemts organizēt Latvijā legālu izdevniecību – kā piesegu un finansiālu pumpi sarkano pagrīdes darbībai. Zīmīgi, ka šajā pašā sēdē, piedaloties latviešu boļševikiem Lencmanim, Beikam, Kauliņam un Krūmiņam (Pilātam), tika nolemts izsniegt 20 000 rubļu lielu pabalstu rakstniekam Andrejam Upītim, lai viņam, atgriežoties dzimtenē, iesākumā būtu iztikšanas kapitāls.
* grāmata “Ar baltiem cimdiem jeb Artura Nagliņa brīnišķīgie piedzīvojumi” tirdzniecībā – sākot no šīs nedēļas.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
