Arvils Ašeradens – parādu ministrs, nevis finanšu ministrs!
Vilors Eihmanis07.09.2025.
Komentāri (50)
Iesaki rakstu: 
Latvija arvien dziļāk grimst parādu jūgā, un pie stūres stāv Arvils Ašeradens. Viņa vadībā valsts finanšu politika balstās nevis uz saimniecisku prātu un reformām, bet uz bezgalīgu aizņemšanos. Rezultātā mēs visi – Latvijas iedzīvotāji – esam stumti parādu važās, kuru smagums gulstas ne tikai uz mums, bet arī uz nākamajām paaudzēm.
Parāda eksplozija
2024. gada beigās Latvijas valsts parāds sasniedza 19 miljardus eiro jeb 47,7% no IKP.
Tikai vienā gadā (2023 → 2024) parāds pieauga par 1,2 miljardiem eiro.
Salīdzinājumam: 2007. gadā tas bija tikai 8,4% no IKP, bet Ašeradena laikā tas tuvojas 50% robežai.
Katrs Latvijas iedzīvotājs šodien ir parādā vidēji 10 200 eiro. Šis skaitlis ar katru jaunu aizņēmumu pieaug, un mēs visi kļūstam par ķīlniekiem bankām un starptautiskajiem kreditoriem.
Procentu maksājumu sprādziens
Aizņemtā nauda nav par velti – tā ir jāapmaksā ar procentiem.
2021. gadā Latvija maksāja ~180 miljonus eiro procentos.
2023. gadā – jau ~290 miljonus eiro.
2025. gadā summa pārsniegs 500 miljonus eiro gadā.
Tas nozīmē, ka gandrīz pusmiljards eiro gadā tiek aiznests prom no skolām, slimnīcām un pensijām, lai apmaksātu tikai procentus par Ašeradena aizņemšanos.
Atkarība no kreditoriem
Aizņemoties arvien vairāk, Latvija kļūst atkarīga no ārvalstu investoru labvēlības. Procentu likmes turpina kāpt, bet finanšu ministrs turpina aizņemties, it kā nauda nāktu no bezgalīga maka. Tas nav finanšu menedžments – tā ir valsts ieķīlāšana.
Kāpēc tas notiek?
Ašeradens nespēj vai nevēlas īstenot reālas reformas:
Ēnu ekonomikas apkarošana – ignorēta, kaut gan tur slēpjas miljardiem eiro.
Birokrātijas un valsts aparāta samazināšana – atlikta.
Nodokļu sistēmas sakārtošana – vietā nāk tikai jauni slogojumi uzņēmējiem.
Vieglākais ceļš – aizņemties. Un tā viņš arī dara, gadu pēc gada.
Nākotnes scenārijs
Ja šī politika turpināsies:
2027. gadā valsts parāds var pārsniegt 52–55% no IKP.
2030. gadā tas var būt virs 20 miljardiem eiro.
Procentu maksājumi gadā var sasniegt 700–800 miljonus eiro.
Katrs Latvijas iedzīvotājs būs parādā vairāk nekā 12 000 eiro.
Tas vairs nav tikai “parādu jūgs” – tā ir finansiāla okupācija, kas padara Latviju par parādu koloniju.
Secinājums
Arvils Ašeradens nav finanšu ministrs – viņš ir parādu ministrs, kas kalpo banku interesēm, nevis Latvijas tautai. Viņa politika nozīmē, ka mēs maksāsim, mūsu bērni maksās un mūsu mazbērni maksās.
Vienīgais veids, kā izkļūt no šī apļa, ir pateikt “nē” parādu ekonomikai un pieprasīt īstas reformas – tādas, kas stiprina Latvijas ekonomiku, nevis baro kreditoru kabatas.
Seko mums 
Esmu pret Stambulas konvenciju un jebkuru citu konvenciju, kas atdod suverēna varu nevēlētām, ideoloģiskām ārvalstu institūcijām. Šī konvencija ir nevis apņemšanās partneriem, ka mēs labticīgi ievērosim zināmas civilizētā sabiedrībā pieņemtas normas (un viņi mums attālināti iedos varbūt kādu atzīmi, kas ļaus citu valstu pilsoņiem rēķināties ar zināmu paredzamu tiesisko ietvaru), bet, ka mēs atdodam imūniem GREVIO inspektoriem teikšanu pār savu zemi, teikšanu par to, kāda veida patvaļīgi interpretētas “jebkādas vardarbības” mums būs viņu institucionalizētā uzraudzībā jāievieš un kādi normāli un sakārtotā divu dzimumu sabiedrībā nenovēršami stereotipi viņu ideoloģiskās noslieces dēļ mums būs “jāizskauž”. Tā nav vienošanās, tā ir neskaidru robežu pilnvaru atdošana.
Ekselences, godātie delegāti, vispirms vēlos pateikties Brazīlijas prezidentam un valdībai par viesmīlību. Mēs tiekamies ANO Klimata pārmaiņu COP30 konferencē. Šī gada konference ir veltīta globālai mobilizācijai. Lai kopīgi virzītos no sarunām uz mērķu īstenošanu.
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
