Iesaki rakstu: 
Latvijas Studentu apvienība jauno mācību gadu ir sagaidījusi ar nepatīkamu pārsteigumu – Finanšu ministrija negaidīti bloķēja grozījumus, kas paredzēja palielināt sociālās stipendijas "Studētgods" apjomu līdz 200 eiro. Šis lēmums ne tikai izraisīja vilšanos, bet arī atklāj dziļāku un daudz nopietnāku problēmu Latvijas valdības prioritāšu noteikšanā. Cik ilgi mūsu valsts studējošie tiks uzskatīti par zemāka līmeņa prioritāti? Un cik ilgi mums būs jāpacieš politiskās plānošanas nekompetence, kas atstāj studējošos likteņa varā?
Sociālās stipendija "Studētgods" tika izveidota 2021. gadā ar mērķi sniegt finansiālu atbalstu tiem studējošajiem, kas iekļaujas "Jaunietis 3+", "Vecāks 3+", "Bārenis/bez vecāku gādības", "I vai II grupas invalīds" saņēmēju grupās. Šī stipendija ir būtiska ne tikai studējošo dzīves kvalitātes uzlabošanai un stabilitātes nodrošināšanai, bet arī Latvijas augstākās izglītības sistēmas konkurētspējas celšanai un stiprināšanai.
Jau 2024. gada pavasarī Latvijas Studentu apvienība vērsās pie Izglītības un zinātnes ministrijas, lai apspriestu Latvijas Republikas Tiesībsarga pārbaudes lietā izvirzīto jautājumu - sociālās stipendijas "Studētgods" ieviešanu studijām ārvalstīs. Tā rezultātā informatīvajā ziņojumā tika piedāvāta saņēmēju loka paplašināšana ar studējošajiem no sociāli maznodrošinātām un trūcīgām ģimenēm. Līdz ar saņēmēju loka paplašināšanu 2024. gada 9. jūlijā Izglītības un zinātnes ministrijas piedāvātā informatīvā ziņojuma versija starpinstitūciju saskaņošanā par sociālās stipendijas "Studētgods" turpmākās attīstības iespējām ietvēra piedāvājumu stipendijas apmēru palielināt no 175 eiro līdz 200 eiro pieejamā finansējuma ietvaros.
Kaut gan nozarē diskusijas par stipendijas palielināšanos un tās saņēmēju loka papildināšanu jau kādu laiku norisinājās, publiski informācija par to pirmo reizi izskanēja vien 2024. gada 25. augustā. Tas atzīmē brīdi, kad studējošie, plānojot studiju gada finanses, sāka rēķināties ar pieejamo atbalstu. Finanšu ministrija Izglītības un zinātnes ministrijas informatīvo ziņojumu saskaņoja ar priekšlikumiem, no kuriem visi tika ņemti vērā, tomēr lēmums neatbalstīt grozījumus, kas izstrādāti, balstoties uz informatīvo ziņojumu, tika pieņemti pēkšņi, plašāk to neizziņojot.
Diemžēl divas dienas vēlāk šāds Finanšu ministrijas lēmums atteikties no stipendijas palielinājuma skaidri parāda, ka Latvijas studējošie kārtējo gadu netiek uzskatīti par prioritāti. Tas, kas solīja būt neliels, bet nozīmīgs uzlabojums, ir pārvērties par skarbu realitātes pārbaudi valsts taupības politikai, kas skar ne tikai studējošos un viņu ģimenes, bet arī visus tos, kuri rūpējas par izglītības nākotni mūsu valstī.
Ja mēs skatāmies uz valsts visaptverošo aizsardzību, kuru šajos ģeopolitiskajos apstākļos izceļ kā valsts budžeta galveno prioritāti, ir svarīgi atcerēties, ka tā nav tikai militāro spēju stiprināšana - drošība ir arī izglītoti un spēcīgi pilsoņi, kuri ir spējīgi rīkoties un aizsargāt savu valsti. Augstākā izglītība spēlē kritisku lomu šajā sistēmā, jo tā veido sabiedrību, kas ir zinoša, kritiski domājoša un spējīga risināt sarežģītas problēmas. Tomēr, šobrīd mēs redzam, ka šis arguments, neskatoties uz tā nozīmību, paliek tikai uz papīra. Latvijas valsts pārvalde un politikas veidotāji šķietami ignorē faktu, ka bez atbalsta izglītības nozarei mēs riskējam ar nākotnes paaudžu intelektuālo potenciālu un spēju radīt inovācijas, kas ir tik būtiskas valsts attīstībai un drošībai.
Latvijas Studentu apvienība jau vairākus gadus cīnās par lielāku atbalstu studējošajiem, aicinot palielināt stipendijas un atvieglot to pieejamību. Taču, šķiet, ka lēmumu pieņēmēji joprojām neizprot, ka ieguldījums izglītībā ir ieguldījums valsts nākotnē. Studējošajiem jābūt iespējai pilnībā koncentrēties uz savām studijām, nevis jācīnās par izdzīvošanu, mēģinot savilkt galus kopā. Studējošajiem nevajadzētu tikt pakļautiem nevajadzīgam finansiālam spiedienam, kas varētu mazināt viņu akadēmiskos sasniegumus un motivāciju. Katru gadu tiek piedāvāti dažādi risinājumi un kompromisi, taču šogad valsts ir skaidri norādījusi – studējošie nav prioritāte. Tas ir rūgts atgādinājums par to, ka izglītības vērtība joprojām netiek novērtēta pietiekami.
Mūsu valsts pārvalde bieži vien uzsver izglītības nozīmi, taču šādi lēmumi atspoguļo pretējo. Izglītības un zinātnes ministrija piedāvāja loģiskus un reālistiskus risinājumus, kas balstījās uz pieejamo finansējumu, tomēr Finanšu ministrija izvēlējās šos priekšlikumus noraidīt. Tas ir ne tikai nepareizi, bet arī bīstami, jo tas grauj sabiedrības uzticību valdībai un tās spēju rūpēties par saviem pilsoņiem. Sabiedrības uzticība valdībai ir būtisks priekšnoteikums stabilai un ilgtspējīgai valsts attīstībai, un šāds rīcības veids to tikai mazinās.
Latvijas Studentu apvienība aicina Finanšu ministriju pārskatīt savu lēmumu un ļaut IZM esošā finansējuma ietvaros stiprināt studējošo lomu valsts attīstībā un drošībā - ieguldījums cilvēkā ir ieguldījums valsts drošībā. Izglītība nav tikai individuāls labums, tā ir sabiedrības kopējais resurss, kas stiprina mūsu valsti un tās nākotni. Šobrīd Latvijas studējošie atrodas sarežģītā situācijā, jo viņiem ir jāizvēlas starp savu izglītību un finansiālo stabilitāti, starp akadēmiskajiem panākumiem un izdzīvošanu. Tas ir ne tikai netaisnīgi, bet arī nepieņemami valstī, kas lepojas ar savu izglītības sistēmu. Ja valdība turpinās ignorēt šo problēmu, mēs riskējam zaudēt talantīgus un motivētus jauniešus, kuri varētu dot būtisku ieguldījumu Latvijas nākotnē un drošībā.
Lai gan šobrīd studējošie ir saņēmuši nepatīkamu triecienu, darbs pie studējošo sociālekonomisko apstākļu uzlabošanas turpināsies. Latvijas Studentu apvienība turpinās cīnīties par to, lai studējošo intereses tiktu aizstāvētas un atbalsts izglītībai tiktu atzīts par vienu no valsts prioritātēm. Mums visiem ir jāsaprot, ka caur ieguldījumiem izglītībā mēs varam nodrošināt labāku nākotni sev un Latvijai. Latvijas izglītības sistēma ir stipra tikai tad, ja mēs visi strādājam kopā, lai nodrošinātu tai nepieciešamos resursus un atbalstu. Tikai tad mēs varam teikt, ka Latvijā studēt ir gods.
Seko mums 
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
