Ašeradens paziņo, ka grib celt nodokļus, un vēlētāji metas nobalsot par “Jauno Vienotību”: loģika te interesantāka nekā paši vēlēšanu rezultāti

Šķiet — divas dienas pirms galvenās balsošanas dienas paziņot, ka “tiek izskatīta iespēja paaugstināt PVN likmi” ar pamatojumu, ka “mēs to varam atļauties”, ir pavisam nepareizs politiskais manevrs. Attiecīgi sākās mēģinājumi norobežoties no šīs idejas. Premjerministre Evika Siliņa izplatīja attiecīgu negatīvu viedokli par šo ideju, arī ZZS neatbalstīja. Komentētāji norāda, ka premjeres norobežošanās no A. Ašeradena idejas bijusi samērā noteikta un skaidra.

“Acīmredzot Ašeradenam neviens tādas pilnvaras — atvērt muti pirms Eiroparlamenta vēlēšanām — nebija devis. Iespējams, ka Ašeradens pēc sarunas ar valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču, kurā pēdējais aicināja “laicīgi sākt atklāti komunicēt par gaidāmajām nodokļu izmaiņām”, bija šo prezidenta ieteikumu uzvēris burtiski. Vienlaikus aizmirstot par subordināciju un savu vietu partijas hierarhijā. Siliņa neierasti asi norāva Ašeradenu aiz kājas uz zemes,” raksta Bens Latkovskis.

Taču vēlēšanu rezultāti rāda pavisam citu ainu. Valdošās partijas izteikumi par nodokļu iespējamo celšanu nevis sagrāva reitingu, bet gan varbūt pat veicināja balsošanu par “Jauno Vienotību”, kam finišā izdevās iegūt pirmo vietu, kaut gan vēl nedēļu pirms vēlēšanām SKDS aptaujā Nacionālā apvienība bija pirmajā vietā — turpat, kur iepriekšējos trīs mēnešus. Kā to izskaidrot?

Otrs interesantais moments ir balsu skaits, plusu un svītrojumu attiecība Krišjānim Kariņam pēc viņa privāto lidojumu izšķērdības skandāliem. Nav jābrīnās, ka viņš no otrās vietas sarakstā nosvītrots uz sesto vietu vēlēšanu iznākumā. Interesanta ir viņa plusu un svītrojumu attiecība: 33 983 plusi pret 33 961 svītrojumu (dati skatīti 19 stundas pēc to izziņošanas pusnaktī). Tātad pat pēc vairāk nekā miljonu eiro izmaksājušu privāto lidmašīnu lietošanas par nodokļu maksātāju naudu K. Kariņš joprojām saņēmis par 22 plusiem vairāk nekā mīnusus. Līdz ar to jāsecina, ka viņam saglabājas kaut kāda politiskā nākotne, un tikai no viņa paša būs atkarīgs, kāda tā būs.

Konkrētā politiskā spēka vēlētāju darbības, paziņojumu par iespējamu nodokļu celšanu (kas būtu milzīgs politiskais mīnuss gandrīz jebkurā Rietumu demokrātijā) uztverot kā pozitīvo signālu un pamudinājumu balsot tieši par “Jauno Vienotību”, kas jāskata kopsakarībā ar K. Kariņa individuālo plusu pārsvaru joprojām pār svītrojumiem pēc visiem lidojumu skandāliem, var izskaidrot tādējādi, ka šie “signāli” tieši JV konkrētajam elektorātam ir… pozitīvie, veicinošie aspekti — ka vajag nobalsot vēlreiz par šo sarakstu.

Kopumā tiek uzskatīts, ka JV elektorāts pamatā ir mūsdienu ierēdniecība, valsts pasūtījumu saņēmēji, dažādas amatpersonas un viņu ģimenes — lietojot vēsturiski ierastu apzīmējumu, mūsdienu “nomenklatūra” (savulaik saukti arī par “aparatčikiem”). Lai arī tāds slēdziens neskaitās vispārizplatīts, vienlaikus nav redzēta kāda cita analīze, kas vēstītu pretējo un iepriekšminēto slēdzienu apgāztu.

Šādiem “mūsdienu nomenklatūras” vēlētājiem ir pašsaprotami izdevīgi, ka tiek celta PVN likme par vēl vienu procentu — viņu ieskatā stagnējošā ekonomika nav jāattīsta, bet gan jāuzliek papildu nodokļi, jo vajag taču naudu pārdalīšanai, lai atkal “naudas būtu tik daudz kā vēl nekad”. Atpalicība un atpakaļslīdēšana, kas Latvijas ekonomikā novērojama jau divus gadus, šādam elektorātam nav jūtama. Radu un draugu būšanas valsts pārvaldē šādam elektorātam apkarot nevajag — tieši pretēji. Viņu interesēs ir palielināt nodokļus, kas šo atpalicību un atpakaļslīdēšanu veicinās, jo ekonomikas kritums un bezdarba pieaugums šādu elektorātu neietekmē — toties viņus ietekmē naudas pieauguma samazināšanās valsts budžetā (kas ceļas no tā paša ekonomikas krituma).

Tātad jāpalielina nodokļu likme, lai iekasētu vairāk un varētu piedzīvot jau pierastās ikgadējās amatpersonu algu indeksācijas un valsts iepirkumos izdalāmo summu pieaugumu, darot to uz parasto iedzīvotāju (kas galu galā ir PVN maksātāji, apmaksājot pirkumus un pakalpojumus) rēķina. Raugoties no “mūsdienu nomenklatūras” skatapunkta, taisnība ir finansu ministram, kad tas sniedz pamatojumu — “mēs to varam atļauties”, jo šeit būtiski ir tas, kas tad ir tie “mēs”, kas “to varam atļauties”. Tie konkrētie “mēs” šinī gadījumā būs palielināto nodokļu saņēmēji, ne jau maksātāji. Maksās visi pārējie, bet saņems un dalīs ierēdniecība ar amatpersonām.

No elementāras politiskās loģikas viedokļa paziņot par nodokļu celšanas “nepieciešamību” divas dienas pirms vēlēšanām šķiet dīvaini, jo īpaši tāpēc, ka viens no pašu saraksta līderiem ar saviem privātreisiem ir uzskatāms piemērs, kur nodokļu maksātāju nauda ir tikusi izniekota. Premjeres negatīvā reakcija uz šādiem finansu ministra izteikumiem šķiet loģiska. Taču balsošanas iznākums parāda, ka konkrētais elektorāts uz nodokļu celšanas ideju, darot to uz iedzīvotāju un uzņēmumu rēķina, reaģē pozitīvi. Tas ir viens no interesantākajiem rezultātiem šīm vēlēšanām.

Novērtē šo rakstu: