Iesaki rakstu: 
Ekonomikas ministram Arvilam Ašeradenam publiski kļūstot ne tikai par partijas Vienotība vadītāju, bet arī par grūtus laikus piedzīvojušā politiskā spēka vienīgo cerību, vairāki Pietiek lasītāji ir lūguši atgādināt par kādreizējā uzņēmēja lomu laikraksta Diena pri(h)vatizācijā. Izpildot šo lūgumu, publicējam nelielu, bet izteiksmīgu fragmentu no trīssējumu grāmatas Mūsu vēsture: 1985 – 2005.
1991. gada jūnijā tobrīd vēl valdības un Augstākās padomes laikraksts Diena tā direktora Arvila Ašeradena personā noslēdza sadarbības līgumu ar Zviedrijas avīzi Expressen. Mazliet vēlāk Augstākā padome deva zaļo gaismu laikraksta pārveidošanai par akciju sabiedrību, kas ļautu piesaistīt arī ārzemju kapitālu. Visbeidzot, 1992. gada pavasarī parlaments bez īpašas apspriešanas sankcionēja Dienas privatizāciju, ļaujot par mazliet vairāk nekā miljonu Latvijas rubļu izpirkt apgrozāmo līdzekļu daļu un iegūt tiesības izdot laikrakstus Diena, Dienas Bizness un LaBA.
Un, lai gan faktiski tiek pārdots tikai laikraksta Diena vārds un maza daļiņa apgrozāmo līdzekļu, šis nu ir pavērsiens, kas visus nākamos gadus ik pa brīdim ļaus Dienas ieturētās brīžam konsekventās, brīžam mainīgās redakcijas politikas pretiniekiem pētīt šīs privatizācijas nianses un meklēt tajā iespējamas nelikumības. Pētīšanā tika iesaistīta gan Valsts kontrole, gan visas tiesībsargāšanas iestādes, un, piemēram, ilggadējais Dienas pretinieks – Ventspils mērs Aivars Lembergs prokuratūrā vērsās ar šāda satura iesniegumu:
„Bijusī valsts laikraksta Diena redaktore Sarmīte Ēlerte un bijušais šā uzņēmuma direktors Arvils Ašerādens savulaik paši sev pārdeva valsts laikrakstus, izveidojot privātu akciju sabiedrību Diena. Pārdošanas cena bija tikai 1,9 miljoni Latvijas rubļu, tas ir nepilni 10 tūkstoši latu, kaut gan tādi laikraksti maksā vismaz 10 miljonus latu. Valstij netika samaksāts ne par nosaukumu, ne auditoriju. Viņi to visu ieguva par velti. [..] Šai noziedzīgajai grupai, izmantojot dienesta stāvokli, izdevās šo jautājumu noklusēt.”
Vai nu vainīgs dienesta stāvoklis vai tomēr kas cits, taču nekas nelikumīgs Dienas privatizācijā tiešām netika atrasts – lai gan par ētisku šo procesu tiešām nevar nosaukt. Tā viens no privatizācijas laiku Dienas komentētājiem Dzintars Zaļūksnis teic: „Avīze bija fantastiska, tā bija tirgus prece, kura bija ļoti iekārojams kumosiņš. Bet, kamēr mēs taisījām avīzi, kamēr bija visi augusta un janvāra notikumi, tikmēr izrādījās, ka ir cilvēki avīzē, kas ir sameklējuši investorus un jau sarunājuši visu, kā to pataisīt privātu.
Kamēr Viktors Daugmalis taisīja avīzi, Sarmīte Ēlerte taisīja visu šo shēmu. Uzreiz pēc augusta notikumiem tas process aizgāja. Visi dokumenti jau bija sagatavoti, un viss būtu aizgājis kā pa sviestu, ja vien nebūtu bijuši trīs cilvēki, kuri pieteicās uz tikpat akcijām, cik Arvilam Ašeradenam. Un tad četri cilvēki, kuri pēc tam kopā ar zviedriem dabūja kontrolpaketi, – Ēlerte, Ašeradens, Zigurds Drafens un Pauls Raudseps – izdarīja visu, lai mēs nedabūtu neko.”
Kā tad tieši tas notika? „Pasludināja ļoti demokrātiski, ka visi darbinieki drīkst pieteikties uz akcijām. Es, naivs cilvēks būdams, parēķināju, paskatījos, uz cik akcijām Ašeradens pieteicies, ā, viņš pieteicies uz 450, es pieteicos uz 451. Pēc tam sākās presings.
Izsauca mani viens pēc otra, prasīja, no kurienes nauda. Teicu, ka man ir tā nauda. Zviedri sāka interesēties, kāpēc es vispār gribu. Perspektīvs uzņēmums, kādēļ es negribētu būt īpašnieks. Es pat zvanīju uz Zviedriju un jautāju, ar ko mana nauda sliktāka par Ašeradena naudu. Viņi man to, protams, nevarēja paskaidrot.
Pēc tam palaida baumas, ka man Parex banka dod, ka es par Parex naudu gribu nopirkt, lai gan es toreiz tādu Valēriju Karginu pat redzējis nebiju. Baumas ir baumas. Taču es jau nebiju tur tāds viens, un, tā kā bija skaidrs, ka mēs neatkāpsimies, vienā naktī pirms dibināšanas sapulces jurists pārtaisīja dibināšanas dokumentus…
Un nav jau, par ko apvainoties. Visu revolūciju pieredze rāda, ka komanda, kas uztaisa, vai nu pati aiziet vai tiek izdzīta ārā, un pēc tam nāk tie, kas jau ir sarēķinājuši, kas viņiem no tā ir vajadzīgs. Revolūciju uztaisa cilvēki ar karstām sirdīm, pēc tam nāk tirgotāji un savāc augļus…”
Seko mums 
Katrs ekonomists labi zina: ja pēkšņi būtiski samazinās naudas masas aprite ekonomikā, tas beigsies ļoti slikti. Ne velti ASV Lielā depresija sakrita ar naudas masas apgrozījuma kritumu par kādiem 30%. Demokrātijā līdzīgi ir ar vēlētāju balsīm. Ja izņem pietiekami lielu vēlētāju balsu skaitu no “apgrozības”, tas beidzas slikti, paralizējot demokrātisku lēmumu pieņemšanu par valsts attīstībai svarīgajiem jautājumiem. Pēdējo trīsdesmit gadu laika lielākā daļa Latvijas krievvalodīgo izvēlējās balsot par partijām, kas latviešu vairākumam nebija pieņemamas. Tādējādi vairākās Saeimās vismaz divdesmit deputātu mandāti tika “izņemti no apgrozības”.
Sabiedrībā rezonansi izsaucis Ernesta Rieksta video: “Es ceru, ka Krievijas armija ienāks Latvijā.” “Sprādzienu” izraisīja tieši šis teikums. Pārējo vēstījuma daļu aizņem pašreiz piekoptās politikas kritika un konstatācija, ka Dievzemītē viss pagalam. Delfi gan cenšas Riekstu rečekot, ka citur, t. sk., Krievijā ir vēl sliktāk, taču “reņģēdājiem” no tā vieglāk nepaliek.
Kārtējo reizi kārtējā Saeima ir ievēlējusi jaunu (sic!) valdību. Ko mēs varam sagaidīt no šī piedzimušā brīnumbērna, kurš mums sola piena upes un ķīseļa krastus tuvākajos gados, proti, Eiropas Savienības valstu vidējo dzīves līmeni? Skeptiķi teiktu – blēņas! Cik valdības nav nākušas un gājušas, kas nav solīts, bet, kur bijām, tur esam!
Katrs veselības ministrs nāk ar sev vairāk vai mazāk draudzīgu politiķu uzstādījumiem, kurus tad pirmajās darba dienā pamanās paust tautai, atbildot uz nesagatavotu žurnālistu nesagatavotiem jautājumiem. Ar laiku ministrs saprot spēles noteikumus, sāk solīt mazāk, bet prasīt vairāk.
Saņēmu Jūsu e-pastu ar aicinājumu veikt papildu iemaksas Pensiju fondā! Varbūt Jūs tomēr varat mani nomotivēt to izdarīt, atbildot uz maniem jautājumiem un varbūt sniedzot papildu informāciju!
Kā jau parasti, ja Ogres novadā top kaut kas jauns, vajadzīgs un skaists, no tumšiem stūriem uzrodas personāži, kas izplata dažādus melus un puspatiesības par šīm iecerēm. Slēpjoties aiz skaistām frāzēm par attīstību un novada interesēm, tiek bīdītas politiskās intereses un personīgi motīvi.
No 2000. gada marta līdz 2022. gada maijam Slovēnijā ierosināja ~62 000 lietu par antikovida noteikumu pārkāpumiem, piemērojot naudas sodus vairāk nekā 5,7 miljonu eiro apmērā. Vēlāk Slovēnijas Konstitucionālā tiesa atzina pretkovida pasākumus par antikonstitucionāliem. Iepriekšējiem vadīkļiem šādas negantības maksāja varu.
