Ašmanes radinieka likstas: vai sagaidīsim Latvijas “sabiedriskā” medija interesi?
Pietiek lasītājs15.05.2025.
Komentāri (74)
Iesaki rakstu: 
Jelgavas vietējās sabiedrības runās izskan informācija ka Jelgavas Mūzikas vidusskolā pēc studējošo atkārtotām sūdzībām savu amatu esot zaudējis kāds nodaļas vadītājs un diriģents.
Sūdzību pamatā, cik var noprast, ir bijusi pedagoga nepiedienīga komunikācija saskarsmē, mobings, taču plašākā atklātībā šī lieta nav nonākusi. Kādēļ? Laikam jau tādēļ, ka uzvārds būs nospēlējis savu ietekmīgo lomu šajā procesā vai visdrīzāk bailes no kādas ietekmīgas personas atriebības Kultūras ,inistrijā un kādas citas ne mazāk ietekmīgas un atriebīgas personas Latvijas „sabiedriskajā” medijā.
Kas ir šis uzvārds? Iespējams, ka tas ir Ašmanis. Cilvēks, kurš ir bēdīgi slavenās Kultūršoka pārraides autores Anetes Ašmanes-Vilsones (attēlā) tēvs un, kā jūs jau nopratāt, kādu laiku jau arī Kultūras ministrijas valsts sekretāres Daces Vilsones dēla sievastēvs.
Varena ģimenīte, kuras darbības samērā plaši, bet ar patiesām bailēm un pavisam čukstus tika kuluāros aprunātas Mūzikas akadēmijas skandāla sakarā, tagad jau pavisam skaļi un vairs nekautrējoties - nesenajos notikumos ar Kultūršoka vizīti Ogrē.
Vai drīz sagaidīsim A.Ašmanes-Vilsones vai viņas kolēģu no Kultūršoka un DeFacto raidījumiem vizīti Jelgavā lai noskaidrotu vai šis satraucošais gadījums vidusskolā ir patiesība?
Vai šī ziņa tiks plaši atreferēta presē un “sabiedriskajā” TV kā tas noticis ar iepriekšējiem gadījumiem par kuriem nav īstas pārliecības, vai tik šo “patieso” sižetu tapšanas īstie motīvi nav bijuši atriebības vadīti un, iespējams, patiesība ir pavisam savādāka?
Vai arī šajā gadījumā notiks plaši izziņota cancel kultūras Valpurģu nakts ballīte progresīvo dragkvīnu stilā par valsts naudu?
Atbilde uz šiem jautājumiem taču visiem tāpat ir skaidra. Uzraksts, kas tik patētiski karājas virs ministru galvām, sen ir jāaizkrāso, lai netraucē Latvijas „sabiedriskajam” medijam dzīvot un "darboties".
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
