Iesaki rakstu: 
Jau kādu laiku talantīgais Jaunā Rīgas teātra režisors Alvis Hermanis sociālajos medijos pauž ideju par "vienreizlietojamas" partijas dibināšanu, kuras vienīgais mērķis būtu partiju sistēmas likvidācija. Sabiedrībā, kurā saskaņā ar aptaujām politiskās partijas ir institūcija ar viszemākajiem uzticamības reitingiem, šādi priekšlikumi ir radījuši gaidāmo atzinību. Arī stagnējošā politiskā sistēma, nekompetence un korupcijas skandāli iepretim augošajiem ārējiem draudiem raisa pamatotas prasības pēc vēlēšanu sistēmas pārmaiņām. Tomēr vai partiju sistēmas izbeigšana ir vajadzīgais risinājums?
Konservatīvais domas virziens pie jebkādām reformām aicina ņemt vērā to, kāda pasaule ir, nevis iedomāties ideālu, kuram pakārtot reāli esošo.
Tāpat konservatīvais domas virziens aicina aizdomāties par jau pastāvošo institūciju noderīgumu un tās iespēju robežās sakārtot, pirms steigties tās likvidēt, kā liekas. Hermaņa kungs jau vairākus gadus ir sācis sevi apzināties kā konservatīvais, bet šķiet, ka režisors radītājs viņā ņem virsroku, iztēlojoties veidus, kā pārkārtot pasauli. Arī konservatīvismam ir nepieciešams radošums, taču neatmetot pamatprincipus. Pretējā gadījumā tas neatšķiras no kreisā progresīvisma.
Ko mums liecina reālā situācija pasaulē un Latvijā? Pirmkārt, gandrīz nekur pasaulē nepastāv demokrātijas bez partiju sistēmas. Vienīgie izņēmumi ir dažas eksotiskas salu valstis, kurās nelielā iedzīvotāju skaita dēļ ir iespējams panākt vienprātību un ātru lēmumu pieņemšanu. Tas būtu salīdzināms ar vietējo demokrātiju Latvijas ciemos vai pagastos, bet ne nacionālā līmenī. Otrkārt, Latvijas valsts vēsturiski ir veidojusies kā partiju demokrātija.
Partijas ne vien bija pirms valsts pasludināšanas, bet lielā mērā bija valsts pasludināšanas galvenās veicinātājas.
Miķelis Valters – pirmais latviešu sabiedriskais darbinieks, kurš publiski izvirzīja suverēnas Latvijas valsts izveidošanas nepieciešamību – vēl 1917. gadā par partiju lomu raksta šādi: "Ir maldīšanās domāt, ka tiesību valsts varētu pastāvēt bez politiskām partijām, jo politiskās partijas nav nekas cits kā politiski līdzekļi, ar kuriem sabiedrība jeb tauta pati organizējas un ar šo organizēšanos organizē arī pašu valsti. Valsts vara tā izpaužas valsts satversmē, un politiskās partijas ir šīs satversmes radītājas. Bez politiskām partijām būtu valsts bez svarīgiem dzīves orgāniem. Ikvienai sabiedrībai un tautai ir tāpēc jācenšas attīstīt politiskās partijas, jo viņās atrodas tas spēks, ar kura palīdzību notiek valsts attīstība, un, otrkārt, viņās izteicas valsts dažādo šķiru vajadzības un centieni." Miķelis Valters partijās saskatīja būtiskus valstiskuma elementus, vienlaikus uzsverot valsts pārākumu par tām, jo partijas pēc definīcijas pārstāv daļu, kamēr valsts – kopumu.
Ir jāatskatās vēsturē, lai atminētos iemeslus, kāpēc partijas vispār izveidojās un kļuva nepieciešamas pašiem vēlētājiem.
19. gadsimtā pieaugot gan vēlētāju, gan kandidātu skaitam, kļuva nepieciešamas organizācijas, kas koordinētu vēlēšanu procesu un pārstāvētu dažādos sabiedrības ideoloģiskos strāvojumus, radot saikni starp vēlētājiem un viņu kandidātiem. Partijas nav nekas cits kā starpnieks starp vēlētājiem un kandidātiem, kas veido kopīgās vērtībās un interesēs balstītu saikni. Vēlētājs pēc savas partijas izvēles ir pārliecinātāks par to, ka attiecīgais kandidāts atbilst viņa ideoloģiskajām vērtībām un interesēm. Ja kandidāts pārstāv tikai sevi, tad šādu pārliecību nav iespējams gūt.
Protams, iepriekš aprakstītā partiju funkcija raksturo situāciju attīstītās demokrātijās. Latvijas politisko partiju sistēmā problēmu netrūkst. Ideoloģiju loma Latvijas politikā arvien nav noteicošā. Dominē nauda un "polittehnoloģija". Partiju komunikācija ar vēlētājiem tikpat kā nenotiek, neskatoties uz ievērojamo valsts finansējumu. Bet visvairāk partijas diskreditē paši politiķi, izvairoties no atbildības par krīžu risināšanu vai valsts attīstības jautājumiem – tā vietā atbildība tiek novelta uz neievēlētiem ierēdņiem vai sabiedrisko attiecību speciālistiem.
Zīmīgā kārtā arī paši politiķi klusē par Alvja Hermaņa priekšlikumiem, jo nez vai ikdienā aizdomājas par sekmīgas partiju sistēmas valstisko nozīmi.
Tomēr, ņemot vērā vēsturisko pieredzi un aktuālās valsts problēmas, nebūtu jācer, ka partiju sistēmas likvidācija nesīs kādus labumus. Vēlētāju vajadzības, kas šo sistēmu izveidoja, tāpat saglabāsies. Tāpēc patriotiskiem Latvijas pilsoņiem partiju sistēma būtu jāstiprina ar savu enerģiju, idejām, resursiem un aktivitāti.
* biedrības "Austošā Saule" vadītājs
Seko mums 
Latvijas Preses izdevēju asociācija, kas pārstāv lielāko daļu preses izdevēju, kā arī daudzus interneta portālus, vēršas pie jums, lai atkārtoti paustu nozares bažas un iebildumus par Kultūras ministrijas priekšlikumiem izmaiņām 2026. gada Mediju atbalsta fonda darbībā, kas prezentēti 2025. gada 10. novembra Mediju politikas konsultatīvās padomes sēdē.
Iedomājies Latviju kā senču celtu dzimtas māju. Tā pieder mums – cilvēkiem, kas te dzīvojuši paaudzēm. Mēs esam tās īstie saimnieki.
Politiskā partija Austošā Saule Latvijai jau iepriekš vērsa sabiedrības uzmanību uz Ekonomiskās ilgtspējas likumu, kā arī pastarpināti – uz Likumu par piesārņojumu, to patieso ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību un iedzīvotājiem, nosūtot atklātu vēstuli Latvijas Valsts prezidentam ar lūgumu šos likumus neizsludināt, kad tie būs nonākuši prezidenta darba kārtībā. Papildus šiem diviem likumiem klāt pievienojas arī trešais likums – Transporta enerģijas likums, kas attieksies uz “transporta enerģiju, kas tiek izmantota autotransportlīdzekļos ceļu satiksmē, autoceļiem neparedzētajā mobilajā tehnikā – dzelzceļa transportlīdzekļos, lauksaimniecības un mežsaimniecības traktortehnikā, atpūtas kuģos, kad tie nekuģo jūrā”. Tātad tas ietekmēs pilnīgi visus transportlīdzekļu veidus, kas izmanto iekšdedzes dzinējus.
Šobrīd daudz skan Ukrainas vārds skaļo korupcijas skandālu dēļ, taču pētījumi liecina, ka korupcijas ziņā Krievijā ar to daudz lielākas problēmas. Ticami, ja tā nebūtu, ne Putins būtu pie varas, ne arī būtu sācies karš.
Kā var neatcerēties reiz pausto, ka Latvija ir izteikta vienas ziņas sabiedrība? Lūk, Stambulas konvencijas dramatismu nomainījusi cita aktualitāte - armija esot teikusi, ka vajag nojaukt sliedes (1).
Šoreiz stāsts pa punktiem par to, kā vienas “lielvalsts” politiķi ar misijas sajūtu “ietekmē pasaules notikumus” un iznīcina savu valsti.
Kad slavenajam gruzīnu filozofam Merabam Mamardašvili, kurš vecumā iesaistījās politikā, jautāja: „Nu kā tad tā! Kas tad mums te tagad būs?”, viņš atbildēja: “Visu mūžu esmu nodarbojies ar filozofijas mākslu tikai tamdēļ, lai kļūtu par labāku pilsoni.” Tāpēc dziļi atvainojos visiem tiem, kuri nevar pārdzīvot faktu, ka mākslinieks atļaujas izteikt savu pilsoņa pozīciju.
