Iesaki rakstu: 
Jau kādu laiku talantīgais Jaunā Rīgas teātra režisors Alvis Hermanis sociālajos medijos pauž ideju par "vienreizlietojamas" partijas dibināšanu, kuras vienīgais mērķis būtu partiju sistēmas likvidācija. Sabiedrībā, kurā saskaņā ar aptaujām politiskās partijas ir institūcija ar viszemākajiem uzticamības reitingiem, šādi priekšlikumi ir radījuši gaidāmo atzinību. Arī stagnējošā politiskā sistēma, nekompetence un korupcijas skandāli iepretim augošajiem ārējiem draudiem raisa pamatotas prasības pēc vēlēšanu sistēmas pārmaiņām. Tomēr vai partiju sistēmas izbeigšana ir vajadzīgais risinājums?
Konservatīvais domas virziens pie jebkādām reformām aicina ņemt vērā to, kāda pasaule ir, nevis iedomāties ideālu, kuram pakārtot reāli esošo.
Tāpat konservatīvais domas virziens aicina aizdomāties par jau pastāvošo institūciju noderīgumu un tās iespēju robežās sakārtot, pirms steigties tās likvidēt, kā liekas. Hermaņa kungs jau vairākus gadus ir sācis sevi apzināties kā konservatīvais, bet šķiet, ka režisors radītājs viņā ņem virsroku, iztēlojoties veidus, kā pārkārtot pasauli. Arī konservatīvismam ir nepieciešams radošums, taču neatmetot pamatprincipus. Pretējā gadījumā tas neatšķiras no kreisā progresīvisma.
Ko mums liecina reālā situācija pasaulē un Latvijā? Pirmkārt, gandrīz nekur pasaulē nepastāv demokrātijas bez partiju sistēmas. Vienīgie izņēmumi ir dažas eksotiskas salu valstis, kurās nelielā iedzīvotāju skaita dēļ ir iespējams panākt vienprātību un ātru lēmumu pieņemšanu. Tas būtu salīdzināms ar vietējo demokrātiju Latvijas ciemos vai pagastos, bet ne nacionālā līmenī. Otrkārt, Latvijas valsts vēsturiski ir veidojusies kā partiju demokrātija.
Partijas ne vien bija pirms valsts pasludināšanas, bet lielā mērā bija valsts pasludināšanas galvenās veicinātājas.
Miķelis Valters – pirmais latviešu sabiedriskais darbinieks, kurš publiski izvirzīja suverēnas Latvijas valsts izveidošanas nepieciešamību – vēl 1917. gadā par partiju lomu raksta šādi: "Ir maldīšanās domāt, ka tiesību valsts varētu pastāvēt bez politiskām partijām, jo politiskās partijas nav nekas cits kā politiski līdzekļi, ar kuriem sabiedrība jeb tauta pati organizējas un ar šo organizēšanos organizē arī pašu valsti. Valsts vara tā izpaužas valsts satversmē, un politiskās partijas ir šīs satversmes radītājas. Bez politiskām partijām būtu valsts bez svarīgiem dzīves orgāniem. Ikvienai sabiedrībai un tautai ir tāpēc jācenšas attīstīt politiskās partijas, jo viņās atrodas tas spēks, ar kura palīdzību notiek valsts attīstība, un, otrkārt, viņās izteicas valsts dažādo šķiru vajadzības un centieni." Miķelis Valters partijās saskatīja būtiskus valstiskuma elementus, vienlaikus uzsverot valsts pārākumu par tām, jo partijas pēc definīcijas pārstāv daļu, kamēr valsts – kopumu.
Ir jāatskatās vēsturē, lai atminētos iemeslus, kāpēc partijas vispār izveidojās un kļuva nepieciešamas pašiem vēlētājiem.
19. gadsimtā pieaugot gan vēlētāju, gan kandidātu skaitam, kļuva nepieciešamas organizācijas, kas koordinētu vēlēšanu procesu un pārstāvētu dažādos sabiedrības ideoloģiskos strāvojumus, radot saikni starp vēlētājiem un viņu kandidātiem. Partijas nav nekas cits kā starpnieks starp vēlētājiem un kandidātiem, kas veido kopīgās vērtībās un interesēs balstītu saikni. Vēlētājs pēc savas partijas izvēles ir pārliecinātāks par to, ka attiecīgais kandidāts atbilst viņa ideoloģiskajām vērtībām un interesēm. Ja kandidāts pārstāv tikai sevi, tad šādu pārliecību nav iespējams gūt.
Protams, iepriekš aprakstītā partiju funkcija raksturo situāciju attīstītās demokrātijās. Latvijas politisko partiju sistēmā problēmu netrūkst. Ideoloģiju loma Latvijas politikā arvien nav noteicošā. Dominē nauda un "polittehnoloģija". Partiju komunikācija ar vēlētājiem tikpat kā nenotiek, neskatoties uz ievērojamo valsts finansējumu. Bet visvairāk partijas diskreditē paši politiķi, izvairoties no atbildības par krīžu risināšanu vai valsts attīstības jautājumiem – tā vietā atbildība tiek novelta uz neievēlētiem ierēdņiem vai sabiedrisko attiecību speciālistiem.
Zīmīgā kārtā arī paši politiķi klusē par Alvja Hermaņa priekšlikumiem, jo nez vai ikdienā aizdomājas par sekmīgas partiju sistēmas valstisko nozīmi.
Tomēr, ņemot vērā vēsturisko pieredzi un aktuālās valsts problēmas, nebūtu jācer, ka partiju sistēmas likvidācija nesīs kādus labumus. Vēlētāju vajadzības, kas šo sistēmu izveidoja, tāpat saglabāsies. Tāpēc patriotiskiem Latvijas pilsoņiem partiju sistēma būtu jāstiprina ar savu enerģiju, idejām, resursiem un aktivitāti.
* biedrības "Austošā Saule" vadītājs
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
