Iesaki rakstu: 
Jau gadiem ilgi socioloģiskās aptaujas uzrāda, ka Latvijā populārākā "partija" ir NNN - nezinu, negribu, nepiedalīšos. Parasti tās elektorāts nedaudz sarūk pirms katrām vēlēšanām, kad politiskā elite mazliet iespringst "darbā ar vēlētāju", apvārdojot un pārliecinot tomēr uz iecirkni aiziet un kādu izvēli izdarīt.
Taču šoreiz ir savdabīgi - jo tuvāk pašvaldību vēlēšanas, jo cilvēki mazāk par tām domā. Piemēram, Rīgā februārī NNN par savu nostāju bija izvēlējušies 34,7 %, bet aprīlī - jau 41,8% aptaujāto. Neviens politiskais spēks procentos nestāv ne tuvu! Izskatās, ka vēlētāji ir apjukuši (vai nokaitināti?) par to, cik ļoti priekšvēlēšanu solījumu leiputrija atšķiras no reālās dzīves visapkārt.
Arvien vairāk vēlēšanas pauž nevis tautas gribu, bet gan tautas negribēšanu iesaistīties varas deleģēšanā partijām vai to apvienībām. Cilvēki ir daudzkārt vīlušies, jo pašreizējā vēlēšanu sistēma nenodrošina personificētu politiķu atbildību. Ar izplūdušiem partijas saraksta solījumiem var tikt pie varas, bet vēlētājam nav nekādu mehānismu, lai paprasītu konkrēta solītāja noraidīšanu no laukuma, ja tie netiek pildīti. Tāpat kā ietekmēt to, ka pēcvēlēšanu varas koalīcijas respektē nevis vēlētāju izvēles un programmatiskas nostājas, bet gan sastiķēšanas mākslu un dīlera prasmes.
Un rezultāts ir cilvēku vilšanās, neuzticēšanās savai valstij, apātija. Proporcionālajā vēlēšanu sistēmā ir iekodēta kolektīvā bezatbildība. Pilsoņi norobežojas, arvien mazāks skaits piedalās vēlēšanās, un elitei arvien vieglāk ir ar tautu manipulēt. Latvijas politika šādi pamazām pārpurvojas, jo vara kļūst nenomaināma.
To, ka vēlēšanu sistēma "nevelk", vairs nevar izlikties neredzam. Pat varas partijas mēģina radīt pārmaiņu ilūziju - zīmēt jauna veida biļetenus, debatēt, kā sadalāmas ārvalstīs nodotās balsis... Tāda homeopātija, kad nepieciešama neatliekama reanimācija. Un atjaunot normālu varas nomaiņas ritmu var, tikai radikāli mainot vēlēšanu kārtību. Tiešas vēlēšanas visos līmeņos - parlamentā, pašvaldībās, mēriem un valsts prezidentam arī.
Par mažoritārās vēlēšanu sistēmas lielāko trūkumu tiek uzskatīts tas, ka liels balsotāju skaits paliek bez pārstāvniecības varā. Uzvarētājs saņem visu, pat ja balsu skaits sadalās ar minimālu pārsvaru. Taču līdz ar to vēlēšanu uzvarētājs iegūst arī visu pilno atbildību par savu darbību, solījumiem un pieņemtajiem lēmumiem. Lielāka atbildība ir arī viņa ievēlētājiem, jo nevar vairs aizslēpties aiz "visi viņi vienādi", "ko gan es varu mainīt". "tāpat jau mūs piemānīs". Ir iespēja pieprasīt konkrētu rīcību un saukt pie kārtības konkrētu savu pārstāvi!
Gribu atgādināt, ka 4.maija deklarāciju pieņēma Augstākā Padome, kuras deputāti tika ievēlēti tiešās vēlēšanās. Ar pilnu atbildību, ar konkurenci, principiem. Ar vismazāko iespējamo NNN izvēļu procentu.
Ir valsts svētku laiks, kad gribas teikt iedvesmojošus vārdus par pēdējo 35 gadu laikā sasniegto, bet panelī mirgo sarkanas brīdinājuma lampiņas. Par varas un sabiedrības pieaugošo atrautību, par ekonomikas sarukumu, par naidpilnu sašķeltību, par cilvēku emigrāciju... Vai tā turpināsim?
Seko mums 
Nesenā intervijā Valdis Birkavs aprakstīja pašreizējo valsts pārvaldes sistēmu kā faktiski pirms 30 gadiem radītu. Daudzas lietas un iestādes ir nokalpojušas savu laiku, pārbarojušās un pārpildījušās. Ir laiks to visu pārskatīt. Un to mēs arī darīsim.
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
