Iesaki rakstu: 
Jau gadiem ilgi socioloģiskās aptaujas uzrāda, ka Latvijā populārākā "partija" ir NNN - nezinu, negribu, nepiedalīšos. Parasti tās elektorāts nedaudz sarūk pirms katrām vēlēšanām, kad politiskā elite mazliet iespringst "darbā ar vēlētāju", apvārdojot un pārliecinot tomēr uz iecirkni aiziet un kādu izvēli izdarīt.
Taču šoreiz ir savdabīgi - jo tuvāk pašvaldību vēlēšanas, jo cilvēki mazāk par tām domā. Piemēram, Rīgā februārī NNN par savu nostāju bija izvēlējušies 34,7 %, bet aprīlī - jau 41,8% aptaujāto. Neviens politiskais spēks procentos nestāv ne tuvu! Izskatās, ka vēlētāji ir apjukuši (vai nokaitināti?) par to, cik ļoti priekšvēlēšanu solījumu leiputrija atšķiras no reālās dzīves visapkārt.
Arvien vairāk vēlēšanas pauž nevis tautas gribu, bet gan tautas negribēšanu iesaistīties varas deleģēšanā partijām vai to apvienībām. Cilvēki ir daudzkārt vīlušies, jo pašreizējā vēlēšanu sistēma nenodrošina personificētu politiķu atbildību. Ar izplūdušiem partijas saraksta solījumiem var tikt pie varas, bet vēlētājam nav nekādu mehānismu, lai paprasītu konkrēta solītāja noraidīšanu no laukuma, ja tie netiek pildīti. Tāpat kā ietekmēt to, ka pēcvēlēšanu varas koalīcijas respektē nevis vēlētāju izvēles un programmatiskas nostājas, bet gan sastiķēšanas mākslu un dīlera prasmes.
Un rezultāts ir cilvēku vilšanās, neuzticēšanās savai valstij, apātija. Proporcionālajā vēlēšanu sistēmā ir iekodēta kolektīvā bezatbildība. Pilsoņi norobežojas, arvien mazāks skaits piedalās vēlēšanās, un elitei arvien vieglāk ir ar tautu manipulēt. Latvijas politika šādi pamazām pārpurvojas, jo vara kļūst nenomaināma.
To, ka vēlēšanu sistēma "nevelk", vairs nevar izlikties neredzam. Pat varas partijas mēģina radīt pārmaiņu ilūziju - zīmēt jauna veida biļetenus, debatēt, kā sadalāmas ārvalstīs nodotās balsis... Tāda homeopātija, kad nepieciešama neatliekama reanimācija. Un atjaunot normālu varas nomaiņas ritmu var, tikai radikāli mainot vēlēšanu kārtību. Tiešas vēlēšanas visos līmeņos - parlamentā, pašvaldībās, mēriem un valsts prezidentam arī.
Par mažoritārās vēlēšanu sistēmas lielāko trūkumu tiek uzskatīts tas, ka liels balsotāju skaits paliek bez pārstāvniecības varā. Uzvarētājs saņem visu, pat ja balsu skaits sadalās ar minimālu pārsvaru. Taču līdz ar to vēlēšanu uzvarētājs iegūst arī visu pilno atbildību par savu darbību, solījumiem un pieņemtajiem lēmumiem. Lielāka atbildība ir arī viņa ievēlētājiem, jo nevar vairs aizslēpties aiz "visi viņi vienādi", "ko gan es varu mainīt". "tāpat jau mūs piemānīs". Ir iespēja pieprasīt konkrētu rīcību un saukt pie kārtības konkrētu savu pārstāvi!
Gribu atgādināt, ka 4.maija deklarāciju pieņēma Augstākā Padome, kuras deputāti tika ievēlēti tiešās vēlēšanās. Ar pilnu atbildību, ar konkurenci, principiem. Ar vismazāko iespējamo NNN izvēļu procentu.
Ir valsts svētku laiks, kad gribas teikt iedvesmojošus vārdus par pēdējo 35 gadu laikā sasniegto, bet panelī mirgo sarkanas brīdinājuma lampiņas. Par varas un sabiedrības pieaugošo atrautību, par ekonomikas sarukumu, par naidpilnu sašķeltību, par cilvēku emigrāciju... Vai tā turpināsim?
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
