Iesaki rakstu: 
Cien. Levita kungs! Man ir bijis tas gods ar Jums tikties personīgi. Es viesojos pie Jums 2019.gada nogalē, kad prezidenta pilī uzņēmāt "Latvijas lepnums" titulu ieguvējus. Pārmijām dažus vārdus, un Jūs izteicāt atbalstu manām aktivitātēm, par ko biju priecīgs un patiesi lepojos.
Es neesmu izglītots politikā un neuzskatu sevi par ekspertu ekonomikā, bet, kā Jūs zināt, nodarbojos ar labdarības projektiem. Es katru dienu saņemu desmitiem vēstuļu no cilvēkiem, kuriem ir nepieciešams sabiedrības atbalsts. Mēs to sniedzam. Mēs cenšamies palīdzēt, kā vien iespējams!
Es jūtu šo noskaņu, kas valda sabiedrībā. Mēs visi zinām, ka šobrīd ir sākusies, iespējams, lielākā krīze mūsu valstī. Brīdī, kad daudzi cilvēki paliek bez darba un iztikas līdzekļiem, kad uzņēmēji ir spiesti nevis attīstīt, bet gan samazināt vai pat izbeigt savu uzņēmumu darbību, krīzē, kad tiek celti arī nodokļi, Jūs vēlaties sev palielināt atalgojumu!
Man tiešām rodas sajūta, ka dzīvojam dažādās valstīs. Jūs "savā" Latvijā, bet pārējie iedzīvotāji "savā". Jums ir "savi" ekonomiskie rādītāji un acīmredzot izaugsme, bet mums "sava", krīze un ekonomiskā lejupslīde. Tad rodas loģisks jautājums - kā labā Jūs strādājat? Kādi ir Jūsu mērķi, un ko Jūs vēlaties panākt?
Es nešaubos, ka augstākajai valsts amatpersonai ir jāsaņem atbilstošs atalgojums un tas droši vien uz kopējiem cipariem nebūs nekas traģisks, ja šo algas pielikumu Jūs saņemsiet, bet vai tas jādara tagad?
Jūs amatā būsiet vēl līdz 2023.gada 8 jūlijam. Varbūt gadu-pusotru var vēl pieciest ar šī brīža 5960 eiro mēnesī, neskaitot ikmēneša reprezentatīvos izdevumus (kas sastāda 1192 eiro)? Vai tiešām ar šādiem cipariem "jūsu" Latvijā nevar izdzīvot? Man tie šķiet kosmiski cipari! Ar šādu naudu "mūsu" Latvijā var ļoti labi dzīvot trīs ģimenes.
Es saprotu, ka mans viedoklis neietekmēs Jūsu lēmumu, bet es aicinu aizdomāties: ja tomēr pienāks diena un mēs ar Jums dzīvosim "vienā" Latvijā, kā jūs skatīsieties acīs tiem bērniem, kuriem nepieciešami līdzekļi, lai viņi varētu staigāt, runāt, skriet un kļūt par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem. Lai nākotnē maksātu Latvijai nodokļus, no kuriem arī Jūsu pēcteči, nākamie prezidenti, saņems savus ikmēneša atalgojumus?!
Kā jūs skatīsieties acīs viņu vecākiem, kuri dzīvo "savā" valstī un krīzes dēļ saņem ar katru dienu mazāk, un ir spiesti pārkāpt savam lepnumam un lūgt palīdzību sabiedrībai, lai viņu bērni varētu dzīvot?
Man nevajag atbildēt. Atbildiet pats sev!
Seko mums 
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
